Kā ir būt

kā ir būt - #63 palīdzība

Kā ir būt

kā ir būt - #65 simboli

kā ir būt - #64 izdegšana

Es neesmu stiprais vīrietis. 25 gadus vecā Niklāva izdegšanas stāsts

Savulaik Niklāvs Vētra (25) ar draugiem izveidoja audiovizuālā satura producēšanas kompāniju “Creators 22”, radīja video mūziķiem un seriālu televīzijai, trenējās skeitbordā ar mērķi kvalificēties olimpiskajām spēlēm, pavadīja laiku ar draugiem un ģimeni, bet tad vienu dienu salūza un piedzīvoja psiholoģisku izdegšanu, viņš stāstīja Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt”. 

“Es atceros, ka es trīcu un vienkārši pēkšņi sāku nenormāli raudāt, nu tā, ka piņņāju vienkārši, un es pats nesapratu, kas notiek,” Niklāvs stāstīja par savu sabrukšanas brīdi. 

Terminu “izdegšana” var dzirdēt aizvien biežāk, arī Niklāvs ar to sastapās. Pēc piedzīvotā lūzuma punkta viņš sāka apmeklēt psihoterapeitu, uz laiku atkāpās no ierastā dzīves ritma un lūdza finansiālu palīdzību ģimenes locekļiem, lai būtu iespējams paņemt pauzi. Niklāvs atzina, ka, lai gan šis laiks bijis grūts, viņš to novērtē, jo ir ļoti daudz iemācījies par sevi un pasauli. 

Kā tu ar draugiem izveidoji savu kompāniju, un kur tur ienāk iekšā izdegšana? 

Pēc vidusskolas paņēmu gadu brīvu, jo nebiju pārliecināts, ko es īsti vēlos, protams, kaut kāds ”pressure” [spiediens – no angļu val.] no vecākiem bija. Atceros, ka tētis teica: “Ja tu tagad neaiziesi mācīties, tu nekad neaiziesi mācīties, jo sāksi strādāt un sajutīsi naudas smaržu un to, ka visu varēsi dabūt.” Bet es paņēmu gadu brīvu tāpat un aizgāju arī mācīties. Aizgāju uz RISEBA, jo, tā kā es visu mūžu esmu nodarbojies ar skeitbordu, arī tētis ir izbijis režisors un aktieris, tad tā filmēšanas lieta man vienmēr kaut kā bijusi tuvu un blakus. Skeitbordā tu arī visu laiku esi ar kamerām, tehnikām un radoši izpaudies, man likās, ka audiovizuālais virziens ir tas, kurš ir apvienojams ar skeitborda pasauli. 

Primārais mērķis bija iet uz augstskolu ne gluži pēc izglītības, bet atrast cilvēkus, komandu, ar kuru es gribētu strādāt, jo man no sākta gala bija doma, ka, lai tai izglītībai būtu jēga, tev jābūt blakus cilvēkiem, kas tevi motivē iet uz priekšu. Mums tur ļoti labi salikās, ka bija vairāki cilvēki, ar kuriem sakrita domas. Primāri ir otrs “Creators 22” izveidotājs Mārtiņš Goldbergs, ar kuru mums ātri vien domas sakrita. Ar kaut  kādiem skolas projektiem sākām darboties, pievienojās vēl viens kursabiedrs Kristaps. Tad ar Mārtiņu sākām runāt, ka vajag kaut ko darīt. Viņam jau bija iepriekš pieredze, viņš bija izveidojis jau atsevišķu kompāniju, un tā bāze ir, un mēs varam pakāpeniski iet tirgū, kamēr vēl mācāmies. Nebija īsti nekādu citu darbu, ir vienkārši tikai tas tavs uzņēmums, un tad jau tie mērķi un ekspektācijas, ko tu uzliec, un tas, ka tev ir nepieciešams nopelnīt, kaut kādas tehnikas nopirkt, kaut kādas biroja telpas attīstīt, oficiālās licences nopirkt. Tā kaut kā uzbūvējam to līdz tam, ka pēdējais lielais projekts bija Latvijas Televīzijā,  “16+” kanālā, seriāls “Ierāmēts”. Man liekas, ka mēs trīs gadu laikā diezgan labi uzbūvējām. 

Kur notika tā sadegšana, izdegšana?

Tā visu laiku bija paralēli, jo man ir vēl tā iekšējā, paralēlā pasaule, kas ir skeitbords, kas ir ļoti svarīgā sastāvdaļa. Tad tas nenoteiktais darba grafiks, kaut kādas kļūdas, ko pieļāvām tajā, ka tu jau darbojies ar audivizuālajiem medijiem, ar foto, ar video, to jau var darīt īsos termiņos, un brīvdienas tev nevajag, jo tev tas patīk.

Kaut kādu laiku to mēs tā uztvērām, līdz savā starpā novērojām, ka esam pārguruši un netiekam ar lietām galā. Pārsvarā tas bija finanšu dēļ, jo tev ir kaut kādi mērķi uzstādīti.

Tā konstantā rukāšana un nespēja paņemt atvaļinājumu vai paņemt brīvdienas īsti, tas pakāpeniski sāka krāties, un tad, protams, atnāca arī pandēmija.  

Es ar skeitbordu salīdzinoši profesionāli nodarbojos, un ar manu treneri centāmies kvalificēties uz olimpiskajām spēlēm. Mums bija jābrauc izbraukumā, jāmeklē finansējums, kaut ko deva federācija, kaut ko paši. Bija nopirktas biļetes uz Ameriku, vēl paņēmu skolā akadēmisko gadu tieši tad, kad bija bakalaurs jāraksta. Bija plāns aizbraukt uz Ameriku, uz Dienvidameriku, sacensības Peru, Āzijā sacensības, un tad 10, 15 dienas pirms tam, kad mums bija jāizlido, robežas ir ciet. Ieradās Covid-19 un visu nosita nost. Protams, tur visas dīkstāves, un tavs sapnis par skeitbordu apstājies, darbi ir apstājušies, un tu sēdi vienkārši četrās sienās. Vasarā it kā kļuva viss labāk, sākām kaut ko darīt, kāda kustība notika, bet kaut kā ne bez stresa, smaguma savā galvā un arī sevis uzstādītajām ekspektācijām pret sevi. 

Vienā brīdī kaut kāds ģimenes pasākums mums bija, no kura mamma mani veda mājās, un, protams, ne vienmēr ģimenes salidojumi sanāk super forši, ir kaut kādas smagākas tēmas un tamlīdzīgi. Un tad es atceros to sajūtu, ka vienkārši sēžu mašīnā, un vīriešiem taču nav emociju, viņi neraud, un man bija līdzīgi, – es atceros, ka es trīcu un vienkārši pēkšņi sāku nenormāli raudāt, nu tā, ka piņņāju vienkārši, un es pats nesaprotu, kas notiek.

Mamma skatās uz mani un domā, kas pie velna notiek? Tajā brīdī sapratu, ka jāiet uz terapiju rast risinājumus. 

Tas milzīgais slogs, ko es pats sev liku, un arī tas, ko mēs ar draugiem sev uzstādījām viens otram, jo mēs gribam attīstīties, neviens negrib stāvēt uz vietas, – tas viss komplekts, ka mana profesionālā dzīve tajā brīdī “nokatojās”, mana sporta dzīve “nokatojās” un visas tās situācijas, kad sapratu, ka viss, es esmu “done” – man pietiek. Es biju priecīgs, ka aizgāju uz terapiju. 

Kā tu sajuti izdegšanu līdz tam brīdim mašīnā?

Man liekas, ka tie momenti, kad es izdegšanu sajutu, bija pakāpeniski. Momentos, kad tev ir kaut kas jāfilmē, jādomā kādas idejas vai jāraksta scenārijs vai kas tamlīdzīgs, kad tu aizvien biežāk un biežāk saskaries ar kreatīvo bloku un to, kas īstenībā tev patīk, bet tu spied sev to darīt, un tev nav nekādas baudas no tā. Tad sāc saprast pakāpeniski, ka man šis patīk, kāpēc man ir tādas problēmas? Varbūt vajadzētu atpūsties? Tad aizbrauc atpūsties, bet tikai uz divām dienām, kad smadzenes pat nepaspēj saprast, ka jāsāk atpūsties. Tad tu atkal ielec iekšā ar jaunām paša uztaisītām ilūzijām, ka esmu atpūties, tagad šito izdarīšu, un atkal atpūtīšos. Tad pa virsu vēl tas skeitbords, viss, kas tur nobruka...

Tad tur man bija tas īssavienojums vienā momentā. Tu saproti, ka esi pārguris, nelaimīgs un nesaproti, ko vispār iesākt, jo viss, kas it kā patīk, nesagādā nekādu vairs baudu. 

Kā tu saprati, ka tev vajag palīdzību, un sāki sevi nomierināt?

Protams, nav tā, ka es aizgāju pie terapeita, un uzreiz  – viss super, esmu vesels. Protams, visu to procesu un kaut kādas tās sajūtas aizvien jūtu, tikai ar kaut kādu citādu aspektu, tagad es tās kaut kādā ziņā spēju kontrolēt un saprast, ka varu teikt – nē. Tagad es vairāk saku nē. Tas pirmais solis vispār kā tāds bija, kad sapratu, ka viss kaut kas man galvā notiek, ko vajag dabūt ārā. Meklēju terapeitu, bija baigi labi, ka draugiem bija baigi foršā terapeite, ko viņi man ieteica. Tas laikam bija sākums ar to, ka pateicu visam nē, ka neko nedarīšu. Es palūdzu ģimenei, lai gan man nekad nepatīk par finansiālām lietām vaicāt ģimenei, es teicu, ka jūs redzat, ka man ir sūdīgi, un mamma un māsa piedāvājās palīdzēt un palīdzēja finansiāli. Tas bija kaut kāds tāds drošības spilvens, bet arī rūpes, kas ir ļoti svarīgi, pirmkārt, ļauties tām un neuztvert, ka viss ir uz taviem pleciem, un arī lūgt pēc tām rūpēm brīdī, kad viss ir sūdīgi. Mammas un māsas atbalsts bija milzīgs bonuss. Primāri tas bija ģimenes atbalsts, un pakāpeniski saprast ar terapeites palīdzību, no kurienes kuras domas nāk, kā tās mani ietekmē. 

Kāpēc tev liekas svarīgi par to runāt? Kas ir būtiskākais, kas mudina to darīt, dalīties ar savu stāstu?

Tā ir tikai vienkārši mana pieredze. Esmu runājis ar citiem cilvēkiem, kuriem tas viss process ir pilnīgi citādāks un atziņās kaut kas sakrita, kaut kas nesakrita. Kāpēc es dalos? Jo es vienkārši ticu cilvēkiem.  Man patīk turēt apkārt cilvēkus un meklēt cilvēkus, ar kuriem man ir ‘“connection” [saikne - no angļu val.] . Es jau neiešu stāstīt uz ielas kādam, es dalos ar to ar cilvēkiem, kurus es respektēju vai es redzu, ka viņiem potenciāli iet uz leju kaut kas. Ir momenti, ko es redzu no sava stāsta, kas notiek, un tad saku, ka ir ok aiziet pie terapeita. Ir ļoti labi, ka ir kāda neitrāla persona, jo, ar mammu runājot vai ar tēti, māsu, tu turi sevī iekšā kaut kādas lietas, jo negribi emocionālo slogu uzlikt. 

Es vienkārši dalos, jo man liekas, ka man ar to ir jādalās, un es negribu to turēt sevī. Sabiedrība daudz vairāk ir informēta tagad, un cilvēki runā par trauksmēm, izdegšanām, depresijām un visiem šiem procesiem, un tā kā pakāpeniski izglītojas par šo tēmu, bet vīriešiem aizvien ir šis klasiskais stereotips – spēcīgais vīrietis, kam viss ir kārtībā.

Es neesmu stiprais vīrietis; man vienalga, es gribu labāk pēc iespējas ātrāk ar kādu problēmu tikt galā, jo – cik es ilgi turēšu šīs lietas iekšā un nevienam nestāstīšu?

Manā gadījumā tas ir veiksmīgs stāsts, viens “breakdown” [lūzums – no angļu val.] un uzreiz saprašana, ka kaut ko varu, un man bija kāds cilvēks blakus. Man liekas, caur manu pieredzi ar katru dienu saprotu, ka tā mentālā veselība ir svarīgāka, lai gan audzināšana ir citādāka. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt