Gadu garumā Ievas Akurateres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā "Manai tautai" ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988. gadā, lai gan Ieva Akuratere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. "Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai" Ieva dziedāja jau 1986. gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.
"Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra." Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akuratere.
Tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akuratere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurateri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.
Arnis Krauze: Ieva, tu neskaitāmas reizes esi dziedājusi šos vārdus: "Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!". Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušas, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023. gadā?
Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku. Ar lielu, dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Vēl es katru reizi, kad joprojām dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, tad es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Mēs ļoti nopietni vienmēr lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Tas ir liels spēks.
Kas tevi šodienas Latvijā stiprina un dod ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs?
Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija jau arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, mūsu tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, es domāju, ka tas ir tāds pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši, un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tāda sajūta. Es arī daudz esmu lasījusi par vēsturi un interesējusies par dažādu tautu kultūrām, ticībām un ētiskajiem kodiem, un es jūtu to, ka mēs atnācām šeit, mīļajā Latvijā, kurā mēs jau daudzus gadsimtus dzīvojam, bet mēs atnesām cilvēciskas vērtības, kas ir vajadzīgas visai pasaulei. Lai arī cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu, apmaldītos un bērnišķīgi apvainotos, un tad atkal izmisumā skrietu un no jauna atjaunotu to savu uguni, tā ir mūžīga – tā lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir kas tāds, kas ir mūsos vienkārši iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot, protams, par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas uzreiz skrien. Tā ir mīlestības, tā ir dzīvības ticība.
Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, kad notiek karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās. Cik tu droši jūties Latvijā un šajā pasaulē tagad?
Varētu atjokot ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve – nekas trakāks par dzīvi, dzīves peripetijām un transformācijām mūs nevar piemeklēt. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu... Mūsos ir cerība un pārliecība, kā tas varētu būt, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt, kamēr mēs tur neesam. Tātad, no vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi. No otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti. Katrs mēs mēģinām darīt to, ko varam. Es pat varu palielīties, ka man ir radinieks Pāvils Čornijs, kurš dzīvo Alūksnē, un tikko nonāca ziņās, jo rīko tādas akcijas, kurās cilvēki pērk kaut ko vajadzīgu, samet naudiņu, un viņi uzreiz par to naudiņu nopērk džipu un laiž uz Ukrainu. Viņi ved daudzas, daudzas mašīnas pēc kārtas uz Ukrainu, lai ukraiņu karavīriem būtu ar ko braukt. Tāda veida palīdzība... Ko es? Es dziedu ik pa brīdim, kur tik var, visos pasākumos. Protams, ka tas ir sauklis, stiprinājums, aicinājums, emocionālais atbalsts viens otram, kas ir ļoti svarīgi, jo vispār es esmu cilvēks, kas uzskata, ka emocijas ir ļoti noteicoša lieta arī tīri praktiskās un materiālās lietās. Katrs mēs darām, ko varam.
Nereti dzirdam šādus izteikumus – cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt, – kā tu uz tādiem raugies?
Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr, un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti… Mūziķi vispār, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti, ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, mēģina palīdzēt un ieskaidrot.
Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet, kamēr ir karš, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu...
Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību?
Es to uztveru absolūti tieši. No malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk tikai dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, kā es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: vai jūs esat strādājusi politikā, kad jūs piedalījāties politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, un tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar "Konservatīvajiem", pie tam, kad cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi ir šitādus ekstrēmus nacionālistus paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā, lielajā politikā, kad komunisti vienkārši varēja jebkurā brīdi pārgriezt rīkli pušu vai labākajā gadījumā ietupināt, kā mēs toreiz saucām, "kreizenē", trako namā un nošpricēt, jo uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību. Pēc tam bija ļoti daudz visādu notikumu. Ir visādas situācijas bijušas ar Latviju, un es jau atpazīstu tos komunistus, es jau cīnījos pret tiem komunistiem toreiz. Man jau nav ne mazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai rēgs, kurš pacēlis atkal galvu. Šoreiz, lai Dievs apžēlojas, Putina personā. Tas ir briesmīgi bīstami. Viņi ir vienkārši nāves kulta pielūdzēji, viņiem vispār nekas nav svēts. Demagoģija, meli un iznīcība ir viņu triumfs. Es domāju, ka Putins grib palikt atmiņā un vēsturē kā Maķedonijas Aleksandrs. Viņu vispār neinteresē nekas cits. Es arī domāju, ka viņš pats vairs nelolo ilūzijas par to, ka dzīvos pārāk ilgi šajā pasaulē, ka viņš grib maksimāli izmantot savu varu, lai viņš izskan pa visu pasauli. Mēs vienkārši cīnāmies joprojām ar to pašu ļaunumu.
Es nenogurstu, cīnoties pret to, es vienkārši degu par to visu. Es nevaru nogurt cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību.
"Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, tēvs." Ieva, spēks un drosme, tā mums ir, bet kā ar vienprātību? Dažbrīd esam tik sašķēlušies, piemēram, partiju atbalstītājos vai Covid-19 laikā, arī Stambulas konvencija un citas ikdienas lietas, pat Dziesmu svētkos mums nav vienprātības, kuras dziesmas korim dziedāt. Kā panākt vienprātību, lai sīkumos un strīdos mūžam brīvo Latviju ērgli mēs nepazaudētu?
Jā, vienprātība ir iespējama droši vien tikai tādā nosacītā līmenī un tad, ja cilvēki ir pēc iespējas inteliģentāki un erudītāki, ar labākām manierēm, ja viņi spēj paciest, ka kāds domā savādāk. Ja mēs iemācītos oponēt, turot sevi rokās, nemēģinot citu cilvēku iznīcināt tādēļ, ka viņš ir savādāks – tieši uz tādiem nosacījumiem var atrast kopsaucēju arī pavisam atšķirīgi domājoši cilvēki, jo tad viņi ir tendēti uz to, lai rastu kādu pietiekoši normālu kompromisu un satiktos ar tiem pārējiem tādā visiem pieņemamā līmenī. Bet tur jābūt tādai pasaules uztverei, ka tu neesi vienīgais, vislabākais un visgudrākais, un arī citam var būt savas domas, ka tu gribi palīdzēt ne tikai tiem, kas ir tavi draugi, bet arī tiem, kā stāv rakstīts: "Lūdziet par saviem ienaidniekiem", ka tavu apziņu, tavu uztveri neaptumšo tas, ka tas cilvēks domā savādāk, ka tu mēģini viņam pasniegt savu roku, mēģini vienoties par kaut ko.
Ieva, kur tu redzi, kuros jautājumos mums šobrīd visvairāk trūkst vienprātības? Kur mēs strīdamies, kašķējamies par to, kas varbūt nemaz nav svarīgi?
Man liekas, ka patlaban ir ārkārtīgi liels juceklis valdībā. No tā, ko es pieredzēju tajā pusgadā, kad es tur strādāju, Saeimā, tas bija ārkārtīgi interesants laiks un milzīgs dzīves piedzīvojums...
Bet par šodienu – kur mēs varbūt pārāk ilgu laiku veltām tām diskusijām, sarunām? Varbūt ir lietas, kur pilnīgi nevajadzīgi kašķējamies?
Man ir sava pieredze par to visu un savas domas. Ir ļoti daudz racionālu lietu, kuras mums vajadzētu politikā izdarīt, bet, kā zināms, lielajās sēdēs ceturtdienās [Saeimas sēdes – red.] apmēram puse laika aiziet ar tukšiem strīdiem, demagoģiju, izlikšanos un tikšanu pie rupora, lai dabūtu kaut kādu reitingu un parādīšanos. Tas ir absolūti nelietderīgi izmests laiks. Tad ir vēl viens milzīgs mīnuss, kas rada šausmīgu destruktīvismu, nejēdzību un neprofesionālismu politiskajā darbā – bieži vien kāda konkrēta partija ir izdomājusi, kas būtu jādara konkrētā jomā, lai cilvēkiem būtu labāka dzīve, bet viņi saka – nē, mēs to nevaram darīt, jo vēlētājs mūs nesapratīs, par mums nevēlēs. Tātad kam ir īstā vara – tam iedomātajam vēlētājam, kurš it kā liek tai partijai rīkoties tā, kā viņš pēc tam par viņu vēlēs. Dažreiz tas vispār neatbilst tam, ko vajadzētu Latvijas valstij. Protams, tas ir ļoti trausls un bīstams jautājums, jo katra partija pārstāv to savu vēlētāju, bet ir cilvēki, kas vienkārši gribētu no visas sirds, lai Latvijai būtu labāk. Vienkārši tu un es, mēs taču gribētu, vai ne? Mums nav jābūt politiķiem, nav jāizliekas par kaut kādas vienas pārliecības karognesējiem, mēs vienkārši gribētu. Iedomājies, cik daudz laika aiziet uz tiem strīdiem vienkārši tāpēc, lai ar elkoņiem bakstītos un palielītos, lai noniecinātu otru, bet, mīļais Dievs, ja viņi vienkārši strādātu... Vienkārši darītu to darbiņu, kas viņiem ir uzticēts. Tu iedomājies, kā tas būtu? Cik kolosāli tas būtu?
Ja reiz iesākām par politiku, es paturpināšu. Gadu gadiem aptaujas rāda, ka iedzīvotājiem ir ļoti zema uzticība partijām, valdībai un parlamentam. Ar ko tu to skaidrotu? Iekavās ieliekot, ka pati esi bijusi vairākās partijās un strādājusi Saeimā. Kā tu skaidrotu arī pašas pieredzi, kandidējot vēlēšanās? Jo ir bijušas vēlēšanas, kad Ieva Akuratere ir saņēmusi daudzus plusiņus, bet ir bijuši gadi, kad esi saņēmusi arī svītrojumus. Ar ko tu skaidro, ka ļaudis ļoti kritiski vērtē politiķus un neuzticīgi uz viņiem skatās?
Attiecībā uz mani vai vispār?
Gan, gan.
Es domāju, ka ir tādi periodi, kad ir vairāk izskanējis tas, ka tie cilvēki, kas nodarbojas ar daiļajām mākslām, noteikti ir bez intelekta, nesaprātīgas būtnes, kas autopilotā vienkārši iziet uz skatuves un neapzinātā formā kaut ko dveš. Tad tajā laikā liek arī daudz mīnusiņus [svītrojumus – red.], jo – kā dziedātāja kaut ko varētu saprast? Lūk, un tad ir kaut kādi brīži, kad esmu runājusi par aktuālām tēmām vai esmu tikusi pie avīzēm un publicējusi savas domas, – tad cilvēki ir noticējuši tajā brīdī, ka es tiešām domāju un rūpējos, un ieliek plusiņus.
Tas ir par tevi. Par politiku kopumā, – kādēļ ļaudis ar neuzticību skatās?
Es domāju, ka cilvēki ir pamanījuši, ka bieži vien diemžēl Latvijā nav tā, ka katram politiķim jābūt profesionālim un labam sava darba darītājam, bet galvenais, kā viņš smuki izrunāsies. Ja vienreiz viņš tā labi izrunājas, tad ir ļoti forši. Ja citreiz sanāk neveiklāk, tad viņa konsultanti pakrata ar pirkstiņu un saka – nākošreiz, lūdzu, runā veiklāk un nestosties. Bet principā, iedomājies, cik absurdi, ka pat par ministru faktiski var būt jebkurš, kurš nejauši tiek tur ievēlēts. Viņam nav jābūt nekādām īpašām iestrādnēm, viņam nav jāpazīst cilvēki, kas ir tajā jomā, viņam nav jāaptver visa tā nākotnes perspektīva, viņš vienkārši tur ir. Kā lai es uzticos viņam? Kā es varu uzticēties? Jebkurā citā darbā taču maizes cepējam vai bibliotekāram, vai sportistam prasa rezultātu. Politika ir vienīgā vieta, kur Latvijā diezgan labi var iztikt bez rezultāta.
Bet bieži vien jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām ļaudis saka, ka Saeima ir slikta, politiķi nepareizi. Kāpēc mēs neuzticamies tiem ļaudīm, kurus paši izvirzām? Otrs stāsts, es domāju par jauno paaudzi, vai viņiem būs motivācija iet politikā, iet partijās, redzot, kas tevi sagaida sociālajos tīklos un komentāros. Tā ir vide, kur jābūt biezai ādai.
Principā ir tā, – ja tu strādā jau par politiķi un tu neesi skatuves mākslinieks kā es... Man joprojām bija ļoti svarīgi, vai man nāk tur tie ārprātīgie šausmu draudi vai nenāk, jo man ir arī skatuves tēls, kas man tomēr ir jāsargā un jālolo, man ir atbildība par to. Bet, ja cilvēks, teiksim, ir pametis citu profesiju un kļuvis par politiķi, tur rodas tāda iluzora pasargātības sajūta tiem politiķiem. Viņiem var gāzties virsū visi tie kritiķi, bet tā skaitās pat tāda kā sportiska izturība – es esmu politiķis, kas iztur šo kritiku, nāciet un lamājiet mani, man vienalga. Nu tā.
