Velosipēdi pilsētā – ko der zināt un ko iesaka pieredzējuši braucēji?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Kas jāņem vērā, braucot ar velosipēdu pilsētā: kur drīkst un kur nedrīkst braukt, vai jālieto ķivere – skaidroja LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. Ar padomiem arī dalījās regulāri braucēji.

Noteikumi

Lai piedalītos pilsētas satiksmē, vadītāja tiesības vajadzīgas visiem velobraucējiem. Tās var nokārtot no 10 gadu vecuma. Der arī mopēdu, motociklu vai vieglās automašīnas tiesības. Satiksmes ministrija gan iecerējusi atteikties no velosipēda vadītāja apliecībām pilngadīgajiem. Tā esot pretimnākšana tūristiem. 

Pašsaprotams velosipēda aprīkojums: stūre, pedāļi, bremzes. Bet spoguļi un zvaniņš  velosipēdistiem nav obligāts. Toties uz velosipēda riteņiem jābūt atstarotājiem. Pārvietojoties tumsā, obligāti vajadzīgi lukturi: priekšā balts, aizmugurē sarkans. Ja to nav, velosipēda vadītājam jābūt tērptam atstarojošā vestē vai apģērbā ar labi redzamiem gaismu atstarojoša materiāla elementiem.

Ķiveri bērniem līdz 12 gadu vecumam vajag obligāti, bet pēc tam – vēlams likt, bet nav obligāti. ''Es domāju, ka drošības ziņā tas būtu visiem ieteicams,” saka Satiksmes ministrijas Autotransporta nodaļas vecākais referents Jānis Kalniņš.

Būtiskākie braukšanas noteikumi. Ceļu izvēlē velosipēdista iespējas ir ļoti plašas:

  • drīkst braukt pa ietvi, netraucējot gājējiem,
  • drīkst braukt pa veloceliņu,
  • drīkst braukt pa brauktuvi, turoties pie ielas labās malas,
  • drīkst braukt pa sabiedriskā transporta joslu, ja šai joslai ir papildzīme, kas to atļauj. Ja papildzīmes nav, tad pa to braukt tomēr nedrīkst.

Ātruma ierobežojumi uz ielām ir tāds pats, kā pārējiem satiksmes dalībniekiem. Savukārt uz veloceliņiem un ietvēm jārēķinās ar gājējiem un citiem satiksmes dalībniekiem. Protams, jāievēro luksofora sarkanā gaisma. Un nedrīkst braukt alkohola reibumā, kas pārsniedz 0,5 promiles.

Pieredze

Pieredzējuši velobraucēji stāsta par velobraukšanas plusiem – fiziskā slodze, tas ir veselīgi.

“Velosipēds ļauj tev pārvietoties ārkārtīgi ātri un, manuprāt, Rīga ir izcili piemērota. Izmēra ziņā Rīga nav īsti ciems un Rīga nav arī milzīga Eiropas vai pasaules metrolope, kur tu nevarētu kaut kur tikt ar velosipēdu principā pusstundas, maksimums 40 minūšu laikā, pat ja jātiek no viena pilsētas gala līdz otram,” stāsta kinoblogeris Sergejs Timoņins.

“Manuprāt, tas ir forši. Un man, piemēram, no rītiem patīk braukt uz teātri, jo es tā kā daudz labāk pamostos nekā tad, ja es braucu ar mašīnu vai sabiedrisko transportu. Un nav drūzmēšanās un viss pārējais,” saka Nacionālā teātra aktieris Artūrs Krūzkops.

Savukārt žurnālistam Mārim Zanderam autovadīšanas tiesību nemaz nav: “Un es arī nemāku braukt. Tajā pašā laikā darbavietas bija ļoti dažādās Rīgas daļās. Un tad likās loģiskākais pārvietoties ar riteni.”

Ieteikumi

Braucēji arī dalās ar ieteikumiem. Viens no tiem – steidzies lēnām. “Manuprāt, nav racionālas jēgas steigties, ja nu vienīgi jūs nebraucat pa sarkano pāri. Jo luksoforu ir pietiekoši daudz, un tad, kad es redzu, ka cilvēki uz riteņiem steidzas, es vienkārši domāju: mēs turpat satiksimies pie nākamā luksofora. Un no šī viedokļa tas vienkārši:

ja jūs esat pilsētas vidē, attīstīt ātrumu nav vērts, jo tāpat būs jāstāv,” saka Zanders.

Taču ašo braucēju pat pie sarkanās gaismas netrūkst. “Vajadzētu dot bargus sodus par braukšanu pie sarkanā pāri un noteikumu neievērošanu, lai mācītos un lai sodītu. Ja tu pārkāp, tu arī rēķinies, ka tu vari samaksāt lielu sodu. Bet šobrīd, manuprāt, brīžiem ir par lielu visatļautība no velosipēdistu puses. Es to saku kā velosipēdists,” pauž Krūzkops.

Būtiski – braucot pa ietvi, patiešām rēķināties ar gājējiem. Ja gājēju ir daudz vai trotuārs ir šaurs, labāk velosipēdu pastumt. “Tur uzreiz tur vari saskarties gan ar citiem velo braucējiem, kas izdomājuši braukt pa trotuāru, gan arī ar gājējiem, kuriem uz trotuāra noteikti ir priekšrocība. Un tas ir jāatceras, ka viņiem tomēr ir šajā vietā priekšrocība,” uzsver Timoņins.

To iesaka arī Zanders: “Ir tādas vietas Rīgā, droši vien daudz vairāk uz tiltiem vai kaut kādas šauras vietas. Nu neko mēs nezaudējam laika izteiksmē nokāpjot, pārstumjot. Tai pašā laikā mēs neradām stresu citiem cilvēkiem, kuri histēriski atskatās, vai kāds atkal nenesas pa tiltu.”

Infrastruktūra?

Jārēķinās, ka veloinfrastruktūra Rīgā ir tālu no ideālās. Braukt pa ielu, kur nav veloceliņu, nereti ir jau drosmes pārbaudījums. Par to zina stāstīt Timoņins: “Braukt pa braucamo daļu uz Valdemāra ielas centra posmā vai pa Čaka ielu ir diezgan baisi. Tu vienkārši baidies, ka tevi var notriekt automašīna. Pa Brīvības ir diezgan droši un nekāda satraukuma nav, un skaidrs, ka Barona iela, kur ir velo josla, tur ir arī daudz mierīgāk.”

Tomēr arī veloceliņi visu negarantē. “Tas, ka ir ierīkoti iezīmēti celiņi uz ielām riteņbraucējiem, tas nebūt nenozīmē, ka jūs tur esat pilnīgā drošībā. Pirmkārt, ir cilvēki motociklistu izskatā, kuri uzskata, ka viņiem dažkārt jābrauc pa šiem celiņiem, lai apsteigtu citus. (..) Un, otrām kārtām, arī tas, ka ir virkne tādu krustojumu, kur autovadītājs var skatīties uz vienu pusi, un viņš jums draudzīgi uzbrauc virsū uz celiņa,” stāsta Zanders.

Un avāriju diemžēl netrūkst. Pērn notika aptuveni 900 ceļu satiksmes negadījumi, kuros bijuši iesaistīti velosipēdi. Šogad līdz aprīlim bija aptuveni 130.

Tāpat jāņem vērā, ka velosipēdus zog. Gadā tās ir vidēji 1800 zādzības. Tādēļ vajadzīgas labas slēdzenes, lai tās nebūtu viegli pārkniebt. “Man arī viens velosipēds Rīgā ir nozagts. (..) Kaut kāds sū... ritenis no Holandes, par 50 latiem nopirku. Tas tiešām grabēja, čīkstēja. Un pat tādu pamanījās nozagt. Es domāji – nabagi, ko viņi ar to iesāks. Un tad es nopirku labāku riteni, protams, ar labāku saslēdzēju, un tas kaut kā dzīvo un elpo, un viss kārtībā,” stāsta Krūzkops.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti