Piemēram, drošības eksperts pauž, ka videoreģistratori ir neatņemams un vērtīgs avots tam, lai saprastu, kāpēc avārija ir notikusi. Tas palīdz ne tikai policistiem, bet arī apdrošinātājiem, viņš norāda. Datu valsts inspekcija gan iebilst, sakot, ka vispirms par videoreģistratora izmantošanu ir jāsamaksā valstij nodeva.
„Cik man ir iznācis strādāt ar ekspertīzēm, tad varu teikt, ka katrs desmitais gadījums ir tāds, kur tieši video reģistratora ieraksts vai videonovērošanas kameras ieraksts ir bijis izšķirošs. Ja runājam par apdrošināšanas gadījumiem, tad es domāju, (..) katrs piektais gadījums,” saka drošības eksperts Oskars Irbītis.
Video reģistratoru izmantošana starp autovadītājiem kļūst arvien biežāka. Nereti video reģistratora ieraksts glābj autovadītāju no pamatīgām nepatikšanām. „Labums ir tāds, ka diendienā brauc, (..) viņš [videoreģistrators] visu parāda,” saka autovadītājs Jānis.
Savukārt kāds autovadītājs zina stāstīt, ka kādam avārijā iekļuvušam motociklistam ar reģistratora palīdzību izdevās pierādīt savu nevainību.
Kaut arī video ieraksti bieži palīdz atrisināt strīda situācijas pēc ceļu satiksmes negadījuma, Datu valsts inspekcijā uzsver, ka nodot policijai vai apdrošinātājiem video reģistratoru ierakstus nedrīkst, ja neesat samaksājis nodevu.
„Ja jūsu mērķis ir iegūt pierādījumus apdrošināšanas gadījumā un tiek veikts ieraksts, tad tiek veikta video novērošana. Tādā gadījumā ir jāreģistrējas Datu valsts inspekcijā,” saka Datu valsts inspekcijas pārstāvis Lauris Linabergs.
Irbītis gan šādu likuma interpretāciju noraida. „Ja mēs tā kārtīgi izlasām šo likumu, tad tur ir runa par datu apstrādi. Tātad būtībā tas attiecas uz profesionālām iekārtām, uz video novērošanas sistēmām, uz šo datu analīzi. Katram likumam ir savs mērķis, un es esmu 100% pārliecināts, ka šī likuma mērķis noteikti nebija aplikt ar nodokli iekārtas, kuras mēs izmantojam personīgām vajadzībām,” viņš saka.
Tādējādi rodas situācija, ka policija video ierakstu kā pierādījumu pieņem. Taču, ja kamera nav reģistrēta, tad pats filmētājs var saņemt arī naudas sodu. Proti, fiziskas personas var saņemt naudas sodu līdz 140 eiro, juridiskas – līdz 11 400 eiro.
Šo iekārtu reģistrēšanas vienreizējā maksa ir 28 eiro un 46 centi, un līdz šim vien daži desmiti cilvēku to ir izdarījuši. „Mēs apzināmies, ka šī ir problēma un ka diezgan daudzi autovadītāji Latvijā neievēro fizisko personu datu aizsardzības likuma prasības,” situāciju komentē Linabergs.
Arī video ierakstu publicēšana internetā nav atļauta, bet, neskatoties uz to, Datu valsts inspekcija pagaidām par to nesoda.
Austrijā video reģistratora izmantošana ir aizliegta un par to var piespriest pat 10 000 eiro bargu sodu, Vācijā filmēt uz ceļa notiekošo drīkstam, bet publicēt internetā nē.
„Sabiedriskās kārtības uzturēšanas funkcija Latvijā ir policijai. Iedzīvotājiem diez vai būs tiesiskais pamats šādai datu apstrādei,” pastāvošos principus Latvijā ieskicē Linabergs.
Irbītis gan tam iebilst. „Tā tomēr ir mana privātā vajadzība. Es neapstrādāju šos datus. Es domāju, ka lielākā daļa video reģistratoru lietotāju tos neapstrādā, un viņi tiek izmantoti tikai savu privāto interešu aizstāvībai. Ja ir noticis kāds ceļu satiksmes negadījums, tad šie dati man kā ekspertam ir neatņemama zelta bedre, kurus mēs varam izmantot, lai precīzi izanalizētu satiksmes negadījumu,” viņš norāda.
Arī citi eksperti iepriekš mudinājuši autovadītājus ierīkot savās mašīnās videoreģistratorus.
