“Deviņdesmitajos gados pavērās it kā slūžas. Mums [valodā] iegāzās iekšā viss, kas bija turēts ciet, un tai pašā laikā arī tas, kas bija pastāvējis pagrīdē, piemēram, vecie ģermānismi, ko sauc par barbarismiem – ome, ķēķis un zapte. Tagad šos vārdus mēs redzam pilnīgi oficiālā lietojumā, teiksim, uz bundžiņām un daudz kur citur. Valodas spēks šīs lietas lēnām sakārtoja,” stāstīja Veisbergs.
21. gadsimta sākumā Veisbergam bažas par valodu mazinājās, taču tagad atkal bažīgu dara jaunieši, kas runā pa pusei angliski, pa pusei latviski.
"Ja viņi runā savā starpā tikai angliski – tas nav slikti, tas ir labs treniņš. […] Ja latviešu valodā parādās kādi angļu valodas vārdi, tas arī nav nekas šausmīgs.
Bet, ja puse no teikuma ir latviski un otra puse ir angliski un kaut kā to sakabina kopā, tas liekas mazliet bīstami," pauda Veisbergs.
Lūgts minēt kādus piemērus, valodnieks teica, ka neesot spējīgs tādus nosaukt, taču ik pa laikam tos dzirdot.
