Latvijā ir ap 4000 sēņu sugu. Cik no tām ir ēdamas, nav iespējams precīzi pateikt, bet ēšanai cilvēki vidēji lasa apmēram no 20 līdz 30 sugām. Lielais sugu skaits skaidrojams ar to, ka pazīstamās bērzlapes, baravikas un bekas iedalās daudz sīkāk. Cilvēks var salasīt 10 dažādas bērzlapju sugas, uzskatot, ka ir salasījis vienu – bērzlapes, norādīja Meiere.
Šogad pagaidām sēnes ir tikai vietām, jo arī lielais lietus ir bijis tikai vietām. No ēdamajām sēnēm pirmās sāk augt gailenes, un tās jau kādu laiku ir atrodamas.
"Pēdējās dienās ir parādījušās arī baravikas," piebilda Meiere un atzina, ka šogad karstais laiks ir izkaltējis mežu, bet ar vienu lietusgāzi nepietiek, lai mežs atdzertos. Latvijā sēnes ierasti lasa, sākot no Jāņiem līdz pat oktobra beigām.
Runājot par to, ko cilvēki izvēlas likt savos groziņos, Dāniele norādīja, ka šogad ir pamanījusi būtisku cilvēku kļūdu.
"Tā kā citas bekas lāgā vēl nebija parādījušās, pirmās parādījās žultsbekas lielā vairumā. Mēs sekojam līdzi sociālajiem tīkliem, kur cilvēki dalās ar saviem sēņu groziņiem, tur gandrīz katrā otrajā groziņā žultsbekas salasītas," stāstīja Dāniele.
"Tā nav indīga, bet ļoti rūgta. Ja cilvēks ir pilnīgi bez garšas kārpiņām, varbūt viņš var mēģināt tās ēst, bet tiešām rūgta sēne. Viena tāda sēne groziņā un – sabojās visu ēdienu," viņa piebilda.
Žultsbekai ir sārts stobriņu slānis apakšā zem cepurītes, izteikts tumšs tīklojums uz kātiņa un izteikti rūgta garša. Lai to atpazītu, mikoloģes ieteica vienkārši to nedaudz pagaršot.
"Bieži vien mēles pielikšana nelīdz. Mazu gabaliņu var nokost, pakošļāt un izspļaut. No tā neviens nav saindējies," skaidroja Dāniele.
Indīgo sēņu risks
Runājot par indīgajām sēnēm, mikoloģes vērtēja, ka cilvēki joprojām diezgan bieži salasa baltās un zaļās mušmires, kas ir ārkārtīgi indīgas. Ne visām mušmirēm ir raksturīgie baltie punktiņi, ne visām ap kātiņu ir gredzens, tāpēc jāskatās kātiņa pamatne, jo visām mušmirēm kopējā pazīme ir bumbuļveida paresninājums pie kātiņa pamatnes.
Vienlaikus vislabāk tomēr neriskēt un ar nepazīstamām sēnēm neeksperimentēt. "Vajadzētu iemācīties neņemt neko, kas kaut attāli liekas nepazīstams.
Galvenais sēņotāja likums – ņemt tikai pazīstamas sēnes. Ja to ievēro, tad saindēties ir gandrīz neiespējami," uzsvēra Meiere.
Viņasprāt, uz mežu arī nevajag ņemt līdzi ne sēņu grāmatu, ne izmantot mobilās lietotnes, jo, esot mežā, cilvēki bieži vien neiedziļinās sēņu aprakstā, tikai ātri salīdzina cepurīšu krāsu un izlasa, vai sēne ir ēdama. Tomēr dažādas sēņu sugas var būt ļoti līdzīgas un viegli sajaucamas, kas var beigties pat ar saindēšanos, tāpēc pēc skaistām bildēm vadīties ir bīstami.
Mikoloģes arī atgādināja, ka salasītās sēnes laikus jāpagatavo. Līdzīgi kā ar svaigu gaļu – tās nevar ilgstoši turēt siltumā. Sausākā laikā sēnes tik ātri nebojāsies, ja ir siltā, mitrā laikā lasītas, tad gan tas notiks ātrāk.
Uzglabāšanas termiņš atkarīgs arī no sēņu sugas, piemēram, gailenes ledusskapī pāris dienas var pastāvēt, bet bekas sāks bojāties ļoti ātri. Tāpat ir arī sēnes, kas nemaz nav jāgatavo, bet jāēd svaigas, piemēram, lielā dižsardzene.