"Es domāju, tas ir pilnīgi dabiski, ka cilvēki darba intervijās ir satraukušies, jo, patīk mums tas vai ne, mūs vērtē. Mūs vērtē, mūs salīdzina ar citiem un atzīst vai nu par labiem esam, vai ne, salīdzinājumā ar kādu citu cilvēku," skaidroja Orupe.
Turklāt darba intervijas ir ārkārtīgi dažādas. Ir pat tādas, kas apzināti veidotas tā, lai kandidātam radītu pēc iespējas lielāku uztraukumu, lai pārbaudītu, kā cilvēks reaģēs dažādās stresa situācijās.
"Kopumā mēs intervijās tiekam vērtēti, un cilvēki parasti nejūtas ārkārtīgi labi, kad viņus vērtē," secināja Orupe.
Prasmi var apgūt
Lielākoties cilvēka spēja prezentēt sevi darba intervijā ir saistīta ar to, kā iekšēji cilvēks vērtē pats sevi, kāda ir katra pašapziņa.
"Mūsu pašvērtējumam ir liela saistība ar to, kā mums klājas interviju laikā. Cilvēkam, kuram jau tā ir pazemināts pašvērtējums, kurš ir pieradis sevi kritizēt par visu un par jebko, kurš ir nežēlīgs pats sev soģis, – protams, ka intervijā viņam ir grūtāk," atzina psihoterapeite.
Cilvēki ar šādām personības iezīmēm ierasti vairāk fokusējas nevis uz to, ko jautā vai saka darba devējs, bet uz paša sniegto atbilžu tūlītēju izvērtēšanu, kas noved pie satraukuma, minstināšanās, pārteikšanās. Vienlaikus no tā var izvairīties, trenējot prezentēšanas prasmes.
"Darba intervijām var sagatavoties, jo prasme sevi prezentēt ir prasme.
Tas nozīmē, ka tāpat kā angļu valodu, vijoles spēli vai basketbola prasmes, – to var attīstīt. Tas vienkārši nozīmē apzināti tam ķerties klāt un apzināti trenēt šo prasmi, līdz cilvēks to var izstrādāt tādā līmenī, ka jūtas gana komfortabli arī stresu izraisošās situācijās," skaidroja Orupe.
Turklāt to jautājumu, ko intervijās uzdod, nav bezgalīgi daudz. Ir zināms jautājumu loks, ko intervētāji vaicā. Savukārt, ja tiek uzdoti absurdi jautājumi, kam šķietami nav saistības ar amatu, jāatceras, ka ar intervētāju nav jācīnās, bet uz šādām situācijām jāprot reaģēt ar smaidu.
"Intervētāji mēdz būt ārkārtīgi radoši. Es pati esmu saņēmusi kādreiz darba intervijā jautājumu par to, vai es gribētu būt krupis un kāpēc. Tādi jautājumi vienkārši ir," atzina Orupe.
"Bet sevis prezentēšanas prasmi noteikti var trenēt. To var sākt vienkārši un trenēties pie spoguļa un tiešām runāt skaļi, nevis runāt klusām, jo tas nav viens un tas pats, kā arī formulēt teikumus, izrunāt vārdus un teikumus līdz to beigām," viņa ieteica.
Tad var veikt jau nopietnāku sagatavošanos un trenēšanos, radot intervijai līdzīgu vidi – novietot galdu un krēslus, sākumā trenēties tukša krēsla priekšā, vēlāk pajautāt kādam draugam, lai ieņem darba devēju lomu.
Sadzīvot ar atraidījumu
Orupe uzsvēra, ka šādi trenēties darba intervijām nav nekas neparasts. Daudzi cilvēki to dara, un tas strādā. Vienlaikus jāsaprot, ka atraidījumu var piedzīvot pat cilvēki ar lieliskām sevis prezentēšanas prasmēm, bieži vien darbs vienkārši nav cilvēkam piemērots.
"Skaidrs, ka visiem cilvēkiem ir gana sāpīgi piedzīvot atraidījumu. Tas, ko es varu teikt iedrošinājumam, tā kā es esmu bijusi tam galdam otrā pusē, ir, ka
atraidījums nenozīmē, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. Ir bijušas pietiekami daudzas reizes, kad mums ir ļoti paticis kandidāts, bet mēs viņam tomēr atsakām," uzsvēra Orupe.
"Pirmkārt, tādā brīdī nekādā gadījumā nevajadzētu mēģināt iztulkot to, ko mēs nezinām, sev par sliktu. Tā ir negatīva domāšana, kas noved pie sarūgtinājuma un potenciālām jaunām neveiksmēm," viņa ieteica.
Tajā brīdī ir vērts paskatīties, kā izskatās CV, varbūt ir vērts aiziet pie speciālista un izvērtēt, vai CV nevar uzlabot, akcentējot kādas lietas, kas nav tik labi pamanāmas. Tāpat svarīgi turpināt trenēt sevis prezentēšanas prasmes.
"Diemžēl labāka padoma man nav, kā turpināt neatlaidīgi iet uz priekšu, jo kaut kad darba meklējumi noteikti vainagosies ar panākumiem," uzsvēra Orupe.
