“Mani ļoti skumdina, ka sievietes bieži aizmirst, kādi apģērbi viņām piestāv, kādi ne, kas izceļ augumu, dara to jauku, pievilcīgu, gan elegantu, gan viegli seksīgu. Akli sekojot modei, sievieti tas dara vienkārši smieklīgu. Jā, varbūt modernu, bet tas ir uz to brīdi. Ja viņa pēc desmit gadiem apskatīs savu fotogrāfiju, teiks – ārprāts, cik es ķēmīgi izskatos,” sacīja mākslas vēsturnieks.
“Deviņdesmito gadu sākumā pēc padomju laiku proletāriskās izšķīšanas sabiedrība, kura prot sevi pasniegt un kurai ir savs stils, likās kaut kas ievērības cienīgs, kaut kas no vecās eiropeiskās tradīcijas, kas arī manās acīs šķiet ļoti jauki. Pēdējos gados sabiedrība ir aizgājusi ļoti augstas demokratizācijas un daudzu lietu vērā neņemšanas virzienā,” novērojumos dalījās Lancmanis.
“Tagad pat smalkā pieņemšanā var ierasties botās un džinsos, dāmām ir rozā botas ar briljantiem – nedomāju, ka tas ir labākais variants,” uzskata mākslas vēsturnieks.
Lancmanis norādīja, ka modes dizaineri cenšas pieskaņoties demokrātiskajai masu kultūrai, piedāvājot apģērbu tādā izpildījumā, materiālā un dārguma pakāpē, “lai visiem būtu lielas acis”. “Tā ir jocīga spēlīte, un es neteiktu, kas esmu sajūsmā par to,” atzina mākslas vēsturnieks.
Modes dizaineri nepārtraukti mēģina izdomāt ko jaunu: “Nevar desmit gadus staigāt ar skaistāko apģērbu pasaulē, jābūt kaut kam jaunam. Mākslīgi spiežot, lai tas ir atšķirīgi, bieži nākas ignorēt veselo saprātu un to, kas izriet no cilvēka figūras. Ir ļoti daudz periodu mākslas vēsturē, kad mēģināts ignorēt sievietes siluetu un paslēpt visu to, kas sievieti dara skaistu. Arī mūsdienās: ir aizmirstas skaistas dāmu kleitas un cepures – it kā aksesuārs, bet tas ļoti piestāv sievietei.”
Mākslas vēsturnieks gan sievietes, gan vīriešus apģērba izvēlē mudināja piedomāt, vai cilvēkam tas piestāv un viņu izceļ.
