Aizvien daudz stereotipu
Diemžēl joprojām izplatītākais stereotips par cilvēkiem, kuriem ir garīgās veselības problēmas, ir, ka viņi ir bīstami, tādi, no kuriem par katru cenu jāizvairās.
"Kaut kādā mērā cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem vai cilvēkus ar psihiskām saslimšanām bieži vien uzskata par draudu sabiedrībai, ka viņi, iespējams, ir ļoti dusmīgi, varbūt pat agresīvi, iespējams, var kādam nodarīt pāri. Šis ir vislielākais stereotips, jo šie cilvēki ir ļoti patiesi, ļoti patīkami, ļoti ieinteresēti, jauki, ar ļoti labu humora izjūtu. Vienkārši viņiem ikdienā ir nepieciešams atbalsts, – kuram vairāk, kuram mazāk," uzsvēra Erele.
Šāds stereotips aizvien aktuāls tādēļ, ka šie cilvēki joprojām salīdzinoši reti tiek iekļauti sabiedrības ikdienas un darba vidē, apkārtējo cilvēku redzeslokā. Balodis uzsvēra, ka šo cilvēku uz ielām nav daudz un nereti sabiedrība redz lielākoties negatīvos piemērus, kad cilvēki ir piedzērušies, ož, dzer un ubago.
"Mums nav pietiekami daudz labu informatīvu kampaņu, kurās mēs stāstītu, kas patiesībā ir šie cilvēki, ko viņi dara, kādi ir pozitīvie piemēri,"
atzina Balodis.
Erele pauda, ka 30 gadu laikā biedrība "Rīgas pilsētas "Rūpju bērns"" ir darījusi daudz, lai šo stereotipu lauztu. Tāpēc visi biedrības pakalpojumi, – gan specializētās darbnīcas, gan dienas centri, gan grupu dzīvokļi, – ir veidoti tā, lai būtu tuvu sabiedrībai, tuvu apkārtējai videi, nevis izolēti ārpus tās.
"Šo 30 gadu laikā mēs esam tā iedzīvojušies sabiedrībā, ka mēģinām lauzt stereotipus, ejam uz daudz pasākumiem, piedalāmies dažādās aktivitātēs, ejam sabiedrībā un ar dažāda veida akcijām mēģinām parādīt, ka mēs esam pilnvērtīgi sabiedrības locekļi," norādīja Erele.
Biedrībai darbojas arī specializētā darbnīca "RB Radošā telpa", kur jaunieši var apgūt visu ko dzīvei un priekam noderīgu.
"Jums ir iespēja pie mums atnest izmazgāt drēbes, lai jaunieši varētu iemācīties šīs prasmes. Citreiz ir tā, ka liekas, – kas tur ko mācīties izmazgāt veļu, – bet jauniešiem tur ir liels un garš process, kurā viņi mācās gan ieslēgt un izslēgt veļasmašīnas, gan dozēt mazgāšanas līdzekļus, gludināt, locīt un kārtot," skaidroja Erele.
Esam dažādi
Savukārt Balodis norādīja, ka cilvēku ar invaliditāti skaits pieaug. Viņš pauda, ka acīmredzot daba pasauli ir iekārtojusi tā, ka cilvēkiem ir jābūt dažādiem un jāprot daudz ko pieņemt.
"Mēs runājam par cilvēkiem, par kuriem sabiedrībā ļoti maz ko zinām. Ja mēs vidēji paskatītos, ko zina Latvijas iedzīvotāji par cilvēkiem, piemēram, ar intelektuālās attīstības traucējumiem, tad droši vien dzirdētu, ka tie ir nenosvērti vai vēl kaut ko. Ir ļoti daudz stereotipu, kas valda par invaliditāti vispār kā tādu, bet man liekas, ka šī grupa cieš visvairāk – gan no stereotipiem, gan attieksmes," vērtēja Balodis.
Viņš arī skaidroja, ka šobrīd deinstitucionalizācijas process noris dažādi, – kā nu kurā pašvaldībā.
Iekļaujošas vides veidošana, viņaprāt, ir ļoti atkarīga no pašvaldības, jo valsts palīdz nodrošināt infrastruktūru, bet pakalpojumu saturs jārada un jāpielāgo pašvaldības sociālajiem darbiniekiem vai dienestiem.
"Tad nu mēs "Apeironā" esam novērojuši, ka ne vienmēr ir nodrošināta vides pieejamība, lai cilvēki varētu brīvi iekļūt ēkā, ne vienmēr arī tas saturs ir ļoti labi atbilstošs, bet lielākoties pakalpojumi tiek sniegti ļoti labi. Tas ir labs process, kas virzās uz priekšu. Labā lieta ir neapšaubāmi, ka tas nav tāds process, kas ir apstājies kā kaut kāds Labklājības ministrijas projekts, – tas turpināsies," norādīja Balodis.
Viņš uzsvēra, ka jebkurai kampaņai, kas vērsta uz iekļaujošas sabiedrības vai vides veidošanu, ir jābūt ilglaicīgai un ar vienkāršu, saprotamu ziņojumu. Lai sabiedrības apziņā mainītos vērtības vai rastos kādas jaunas atziņas, kampaņām jāilgst vismaz no trīs līdz 10 gadiem.
"Cilvēki ar invaliditāti ir ļoti dažādi, un tie stereotipi mums bieži traucē pieņemt lēmumus, piemēram, par šo cilvēku pieņemšanu darbā.
(..) Ja tu iepazīsti, meklē un atver savas acis un ausis, tu vari daudz ko izmainīt [šo cilvēku dzīvē] (..) Ir jāattaisa tikai acis un ausis vaļā un jāsaprot, kādus darbus vienā uzņēmumā šie cilvēki varētu veikt," uzsvēra Balodis.
Viņam piekrita arī Erele, norādot, ka sabiedrība šobrīd vēl neprot novērtēt cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem spējas, uzcītību un iespējamo pienesumu.
