Ābeltiņa norādīja, ka nereti viņas praksē cilvēki kā savas grūtības min dzīves tempu, darbu apjomu un laika trūkumu. Protams, lai gan sūdzības ir līdzīgas, stāsti ir ļoti dažādi. Kādam "vāveres ritenis" ir ieslēdzies pēc bērna piedzimšanas, kādam darba dēļ, kāds tā dzīvo jau ļoti ilgi, bet citam to veicinājusi īstermiņa finansiālā krīze.
"Ir cilvēki, kuri saka, ka viņi vienkārši jūtas tā, kā to dažreiz mēdz dēvēt – par vidusposma krīzi. Cilvēks grib atnākt un uztaisīt revīziju par savu dzīvi kopumā. Varbūt nekas dramatisks vai kādas pārmaiņas tieši šobrīd nav notikušas, bet cilvēks saka: zini, es dzīvoju to dzīvi, un man šķiet, ka es visu laiku skrienu, bet īsti nesaprotu, uz kurieni vai kāpēc," stāstīja Ābeltiņa.
Ir svarīgi saprast, uz kurieni cilvēks "skrien", vai gadījumā nav iestājusies tāda skriešana uz vietas – nogurdinoša rutīna, kas ne uz ko neved, atzina psihoterapeite.
Ja cilvēks to apzinās un saprot, ka vairs nevar to izturēt, ir laiks pārmaiņām. Ne velti arvien biežāk tiek runāts par izdegšanu vai cita veida psiholoģiskām krīzēm. Vienlaikus skaidrs, ka cilvēkiem, kas ilgus gadus dara vienu un to pašu, ir grūti mainīt sev ierasto rutīnu.
"Es domāju, ka te ir runa par divām lietām. Tas, kas ir jēdzīgs, to mēs bieži vien saucam par labām rutīnām vai labiem ieradumiem, jo saprotam, kāpēc to darām. Ja pazaudējam jēgu, tad nereti to uztveram kā papildu stresoru. Protams, ja turpinām darīt kaut ko bezjēdzīgu ļoti ilgstoši un tas mums sagādā stresu, viena no hroniskā stresa sekām var būt profesionālā izdegšana," norādīja Ābeltiņa.
Ja rutīnas, ko cilvēks ir ieviesis un piekopj, palīdz viņam kaut ko sasniegt, sākot ar finansēm, beidzot ar labsajūtu, kā arī to laikā cilvēkam ir iespēja izmantot savus talantus un gūt no tā baudu, skaidrs, ka rutīna būs veiksmīga un pārmaiņas, visticamāk, šobrīd nebūs nepieciešamas.
Ja tam, ko cilvēks katru mēnesi un nedēļu dienu no dienas dara, viņš neredz jēgu, tas var novest pie jau iepriekš minētajām problēmām.
"Tāpēc ir ļoti svarīgi atšķirt šīs divas lietas. Viena un tā pati lieta – kaut vai ēst vienu un to pašu no rīta – var būt ar milzīgu jēgu, kāpēc es to daru, bet ir rutīnas, kas ir tiešām apgrūtinošas, un tad, protams, ir jautājums, kāpēc mums tās uzturēt?" analizēja Ābeltiņa.
Psihoterapeite norādīja, ka vēl ir arī tāda veida rutīnas, kas ir patīkamas īstermiņā, bet ilgtermiņā sagādā problēmas, no kurām arī cilvēkiem ļoti bieži ir grūti atteikties. Bet kā tad apzināties, ka tā rutīna, tas veids, kā es dzīvoju, nav pietiekami labs?
Veselīga dzīvesveida mentors Cīrulis uzskata, ka svarīgākais ir vienkārši paņemt pārtraukumu, apstāties un paskatīties, kur tu esi, kur tas tevi ved: "Tas ir kaut kas tāds, ko es bieži vien daru un iesaku arī saviem klientiem, jo, kad esam tajā vāveres ritenī, mēs pat vairs nepamanām, kur tas ved – vai mēs kaut ko sasniedzam ar to, vai patiesībā griežamies uz riņķi. Palīdzēt, iespējams, var tāda analīze, atskats, žurnāla rakstīšana – kaut kas, kur mēs varam izlikt savas domas un paskatīties uz tām no malas."
Noderīgi var izrādīties arī parunāt par savām sajūtām ar speciālistu vai kādu sev uzticamu un tuvu cilvēku. Skats no malas dažreiz varbūt ļoti vērtīgs.
