Parādās arvien plašāka informācija par to, ka ar garām pastaigām un aktīvu soļošanu varam uzturēt sevi labā fiziskā formā, bet arī šī aktivitāte, tāpat kā visas citas, jāsāk pakāpeniski. Rozenštoka norādīja, ka sākumā vienkārši jāsāk ar laika veltīšanu sev.
"Fiziska aktivitāte ir laiks tikai pašam sev. Sākumā droši vien pat nevajag sporta tērpu, vienkārši jāspēj iziet ārā un jāspēj sākt iet. Tad, kad rodas sajūta – es varu piecas minūtes, varu 10 minūtes, varu 30 minūtes, tad parādās vēlme varbūt uzvilkt ērtākus apavus vai ērtāku, sportisku apģērbu," Rozenštoka skaidroja.
Cilvēkiem, kas iepriekš bijuši pasīvi un kustējušies maz, pat divi tūkstoši soļu ikdienā ir liels uzlabojums. Tas ir daudz labāk, nekā nedarīt neko.
"Ar cilvēka ķermeni jau ir tieši tāpat kā ar mūsu prātu un domāšanu. Ja mēs gribam atpūsties, mēs atpūšamies. Ja varam nedarīt, tad izvēlamies nedarīt. Tieši tāpat ir ar sirsniņu un elpošanas sistēmu. Ja mēs šīs sistēmas nenoslogojam, tās neuztur augstu funkcionalitāti. Tagad, tā kā dzīves ilgums cilvēkiem vidēji palielinās, dzīves kvalitāte ir jāsaglabā ilgtermiņā, un ir ļoti svarīgi uzturēt sirds veselību," norādīja Rozenštoka.
Arī pieaugušā vecumā ieviest izmaiņas savā dzīvesveidā un fiziskajā sagatavotībā var, taču jārēķinās, ka tas prasīs pacietību.
"Ir daudzi cilvēki, kuriem varbūt bērnībā ir tāda negatīva pieredze bijusi ar fiziskām aktivitātēm, un tad viņi tikai pieaugušā vecumā saprot, ka ir stress, ikdiena ir tik aizņemta, prāts ir tik noslogots, ka gribas atslogoties, un viņi sāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.
Staigāšana ir ļoti, ļoti labs veids, ar ko sākt sevi iepazīt, sevi saprast, – kāds ir mans temps, ko es varu pašlaik," ieteica Rozenštoka.
Soļotājs Modris Liepiņš atklāja, ka šobrīd, 57 gadu vecumā, atkal atsācis trenēties katru dienu un nedēļā kopumā, nūjojot, soļojot, staigājot un arī skrienot, veic pat ap 100 kilometriem. Savu profesionālā sportista karjeru viņš beidza pēc 2005.–2006. gada sezonas.
"Ar prātu liekas, ka esmu vēl ļoti stiprs, un gribas jau tikt tajā vilcienā atpakaļ, kurā biju kādreiz, bet tas nav tik viegli. Tas ir tāds regulārs darbs. Šobrīd es trenējos katru dienu," pieredzē dalījās Liepiņš.
Protams, viņa fiziskās sagatavotības līmenis ir balstīts uz gadiem ilgas karjeras profesionālajā sportā. 100 kilometri ir milzīgs skaitlis, kas ne tuvu nav jāsasniedz visiem, taču arī Liepiņš piekrita, ka iešana ir lielisks veids, kā sākt sportot.
"Iešana ir labs sākums tiem, kuri domā sportot, jo ejot, man tā liekas, mēs nevaram pāršaut pāri strīpai. Mēs ejam tik, cik šobrīd esam gatavi, cik ātri mēs varam paiet.
Man liekas, ka tad arī pulss ir vienmērīgs, maksimums līdz 130, līdz 140 – diez vai kāds ātrāk paies. Iešanā tas labais ir, ka mēs ejam tik ātri, cik šobrīd esam gatavi. Nevar pārtrenēties," pauda Liepiņš.
Cilvēki, kas iepriekš bijuši pasīvi un garās pastaigās ikdienā nav devušies, var sākt pat ar 2000 soļu dienā – tie ir apmēram 1,5 kilometri, ieteica Rozenštoka, uzsverot, ka tam nav nepieciešams speciāls aprīkojums.
"Neko nevajag forsēt. Tad, kad rodas sajūta, ka es gribu iet vairāk vai es gribu zināt, cik es noeju, tad parādās viedpulkstenis, kurā redzam skaitli," norādīja Rozenštoka.
Palielinājums soļu daudzumam ieteicams pakāpenisks. Ja cilvēks bijis pasīvāks, klāt jāliek apmēram 250 soļi nedēļā, ja fiziski aktīvāks – 500 soļi. Pakāpenisks soļu palielinājums ļauj ķermenim veselīgi adaptēties. Tā, audzējot soļus, vēlams nonākt līdz 7000–7500 soļiem dienā.
"Tas nav daudz, jo īstenībā man jau gribētos, lai ikdienas biroja darba cilvēks celtos kājās un aizietu uz blakus kabinetu, nevis zvanītu. Lai ir tā, ka tie soļi jau tiek savākti ikdienas aktivitātes. Ja ikdienā birojā tiek noieti 2000–3000 soļu, tas jau ir labi ķermenim," pauda Rozenštoka.
Ja vēl no darba uz mājām iespējams aiziet ar kājām – pavisam labi. Tam nevajag speciālu sporta tērpu vai izbrīvētu atsevišķu laiku. Ērti apavi gan vienmēr noder.
"Ar laiku jau gribēsies vairāk. Tad var tempu pamainīt, paiet pastaigas solī, paātrināt tempu. Piemēram, ja cilvēks iet pa pilsētu un tur ir lampas, vienu posmu [no vienas lampas līdz nākamajai] var noiet lēnāk, otru posmu ātrāk. Tas jau organismam liek adaptēties, liek trenēties," ieteica Rozenštoka.
Vienāda slodze liek ķermenim adaptēties un pierast tikai tādam slodzes daudzumam, tāpēc ar laiku ieteicams kaut ko pamainīt. Kādreiz var uzlikt speciālas smaguma aproces uz rokām vai kājām, lai to pašu distanci padarītu nedaudz izaicinošāku.
