Vecumu katrs no mums uztver subjektīvi, tas atkarīgs no tā, kādā dzīves posmā esam. Kāds par vecumu spriež pēc savas pieredzes, cits to saista ar saviem tuvajiem cilvēkiem, vecmāmiņām un vectētiņiem.
Vecuma formulējums sabiedrībā mainās vai kļūst citādāks. Psihoterapeite Kārkliņa norādīja: "Ja agrāk cilvēki gāja pensijā, piemēram, 55 un 60 gados, tad šobrīd mēs ejam pensijā citā vecumā. Tās, kas agrāk bija vecmāmiņas 55 gados, tās šobrīd, ja arī ir vecmāmiņas, ļoti reti kad pilda šo vecmāmiņas funkciju."
Par vecumu gan joprojām izplatīti dažādi aizspriedumi, vecums tiek saistīts ar kaitēm, nepievilcību, zudušām prāta spējām, grūtībām apgūt jaunas lietas, kad mūsdienās tas nebūt ne vienmēr atbilst patiesībai.
"Es skatos albumus un redzu, ka mana vecmāmiņa, vectētiņš, vecāki – viņi izskatījās kādos 40–50 gados jau kā tiešām veci cilvēki. Pieļauju, ka viņi daudz strādāja, tāpēc arī iekšēji bija veci cilvēki. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas 35 gados apprecējās un 36 gados piedzemdēja pirmo bērnu. Šobrīd man ir 44, un es mainu profesiju un esmu ceļā uz jaunu. Man liekas, ka mēs jūtamies citādāk iekšēji.
Mums ir zināšanas un ļoti daudz iespēju saprast, kas tu esi un vai tavs izvēlētais ceļš jaunībā tiešām ir ceļš, kuru gribi iet visu savu dzīvi, vai tu gribi kaut ko mainīt," skaidroja Semerova.
Viņa pauda, ka cilvēka mūžam ejot uz priekšu, mainās arī vērtības. Tām mainoties, rodas dabiska vēlme mainīt profesiju un situāciju, kādā esi. Daudzi cilvēki, tuvojoties pusmūžam vai agrāk, nolemj šīs vēlmes piepildīt. Lai gan arī mūsdienās tas nav vienkārši, senāk to paveikt bija vēl krietni grūtāk.
"Laiks mainās. Vai uz labu vai sliktu – to neviens nezina, bet šobrīd situācija ir tāda, ka tas, kas bija agrāk, šobrīd vairs nav tik aktuāli. Gan ģimenes veidošanas ziņā, gan izglītības iegūšanas ziņā. Šobrīd ir citi laiki tādā ziņā, ka ir arī citas iespējas. Agrāk tomēr iespēju bija mazāk, tagad iespējas ir ļoti daudz un dažādas. Turklāt es teiktu, ka tās ir pieejamas gandrīz faktiski visiem. Viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēks vēlas vai nevēlas kaut ko savā dzīvē mainīt," norādīja Kārkliņa.
Arī viņas personīgā pieredze, 45 gadu vecumā nomainot specialitāti medicīnā, liecina, ka mūsdienās gandrīz jebkurā vecumā ir iespējams apgūt jaunas zināšanas, sākt pilnīgi citu darbu un justies labi par šīm pārmaiņām. Tikmēr daudzi, ietekmējoties no dažādiem stereotipiem par vecumu, soli pretī pārmaiņām nekad tā arī nesaņemas spert.
"Tās ir bailes no sevis. Cilvēks dzīvo bērnībā, pēc tam jaunībā, pēc tam inerces pēc kaut ko dara, pieņem kaut kādus lēmumus, un iespējams, ka liela daļa no tiem lēmumiem nemaz nav labi izsvērti un saprotami viņam pašam. Tāpat viņš apaug ar dažādiem psihes aizsardzības mehānismiem, tāpat viņš veido dažādas attiecības. Viņš ir iestaigājis kādu taciņu, bet iekšā paliek kaut kas, no kā ir bail," vērtēja Semerova.
Justies pārliecinātam par savām spējām, paejot jaunībai, traucē arī eidžisms jeb aizspriedumi par cilvēku viņa vecuma dēļ. Mūsdienās arvien biežāk cilvēki baidās novecot, jo izjūt aizspriedumus pret gada skaitli savā pasē.
"Šobrīd viena lieta, kas noteikti nepalīdz, ir arī tā saucamais eidžisms jeb jaunības kults, kad visiem ir jābūt jauniem, skaistiem, gudriem, veseliem un tajā pašā laikā ar pieredzi.
Tiek visādi reklamētas dažādas jaunības iegūšanas metodes, sākot ar botoksu un plastikas ķirurģiju. Būtībā sanāk, ka cilvēki baidās kļūt veci, jo visu laiku tas jaunais tiek ļoti reklamēts. Viņiem bail, ka tas vecums pienāks un tas būs kaut kas briesmīgs, tāpēc cilvēks no tā bēg un reizēm dara pilnīgi nesaprotamas lietas. Mums nav saprašanas par to, ka vecums pienāk salīdzinoši pakāpeniski. Cilvēki iedomājas, ka viss būs labi, bet tad pēkšņi vienā brīdī izskatīsies kā simtgadīga tante," skaidroja Kārkliņa.
Cilvēks, kas ir mierā ar to, kas notiek, kas ir mierā ar dabiskajām pārmaiņām novecojot, spēs izbaudīt dzīvi visos vecuma posmos, tostarp apgūt jaunas prasmes vai pat mainīt profesiju.
"Bailes mums, no vienas puses, ir atmiņas par to, ka agrāk cilvēki tiešām jau agri izskatījās veci un arī jutās veci. No otras puses – bailes rada arī tas, ka šobrīd tiešām ir pieprasījums pēc jaunajiem, spējīgajiem, spēcīgajiem cilvēkiem. To katrā ziņā var saprast," secināja Kārkliņa.
