"Velokultūra Latvijā vēl arvien ir diezgan lielos bērnu autiņos, bet kļūst arvien labāk, un ir svarīgi to pieminēt. Bet skaidrs ir viens, ka šodien izbraukt ar riteni vēl arvien ir diezgan bīstami. Lai gan lielākā daļa autovadītāju mūs redz uz ielām, mūs apbrauc un ciena, ļoti bieži ir gadījumi, kad mums nobrauc ļoti tuvu, mūs neredz. Mūs kaut kādā veidā reizēm varbūt arī speciāli mēģina neievērot uz ceļiem," vērtēja "Latvian Cycling Girls" pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe.
Problēmas otra puse ir velobraucēju kultūra, kas joprojām ir jāapgūst. Riteņbraucēju kļūst arvien vairāk – gan pilsētās, gan uz šosejām. Līdz ar to sadzīvot droši savā starpā jāmācās gan autobraucējiem, gan velobraucējiem pašiem, aicināja Kalverša-Ķeņģe.
Ārpus apdzīvotām vietām starp velobraucēju un automašīnu autovadītājiem vajadzētu ievērot vismaz pusotra metra distanci, pilsētā – viena metra distanci.
"Ne velti satiksmes psiholoģijā ir termins "mazaizsargātie satiksmes dalībnieki", kas ir velosipēdists, motobraucējs, tagad arī cilvēki, kas pārvietojas ar skūteriem, gājēji. Ir svarīga attieksmes maiņa kopumā, jo – kādas būs sekas mašīnas un jebkura no mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem sadursmē?
Autobraucējiem jāatceras, ka sekas vienmēr būs smagākas riteņbraucējam, – vienalga, kurš bija vai nebija vainīgs," norādīja Muzikante.
Viņasprāt, sabiedrībā jāstrādā pie tā, lai mainītu braukšanas kultūru un attieksmi nevis tikai noteikumu ievērošanas kontekstā, kas nenoliedzami ir svarīgi, bet arī savstarpējās cieņas jautājumos.
"Visi ir tiesīgi atrasties uz ceļa, katram ir tiesības tur būt, vienalga, viņš ir mazaizsargātais vai pārvietojas automašīnā. Vienam otrs ir jāciena," uzsvēra Muzikante.
Satiksmes psiholoģe vērtēja, ka cilvēks, kurš pats, atrodoties uz velosipēda, ir izjutis, kā ir tad, kad automašīna lielā ātrumā garām pabrauc pavisam tuvu un neievēro drošu distanci, citam tā noteikti nedarīs.
"Tas pats attiecas arī uz riteņbraucējiem,
ir svarīga spēja iedomāties, ko autovadītājs redz vai neredz, kad es braucu ar riteni vai traucos ļoti ātri pāri gājēju pārejai.
Tas ir būtiski no abām pusēm – saprast, ko pārējie satiksmes dalībnieki var redzēt un redz uz ceļa. Tad varbūt pieņemsim drošākus lēmumus," skaidroja Muzikante.
Kā svarīgāko no velosipēdistu drošības viedokļa riteņbraukšanas treneris Māris Birzulis uzsvēra ķiveres lietošanu.
"Ne velti riteņbraucējiem, pilnīgi visiem, treniņos obligāti ir jālieto veloķiveres. Vienalga, kādās distancēs. Visilgāk ķiveres nelietoja tieši profesionāļi, bet tagad viņi nevienās sacensībās nedrīkst startēt bez ķiverēm. Es, piemēram, kā treneris būdams, pirmajā vecāku sapulcē to norādu kā obligātu prasību, ka arī braucot uz treniņu vai no treniņa, visiem obligāti ir jābūt veloķiverēm," uzsvēra Birzulis.
Viņš uzsvēra, ka savā ilgajā pieredzē ir pats redzējis, kā cilvēks, krītot no velosipēda, iegūst galvas traumu, turklāt braucot ļoti lēni, un iznākums diemžēl ir bijis letāls. Tā ir bijusi smaga mācība, no kuras viņš aicināja mācīties visus riteņbraucējus.
Tāpat, viņaprāt, ne mazāk svarīgs jautājums ir satiksmes noteikumu apgūšana.
"Es pagājušajā gadā sāku strādāt skolā un dibināju velo pulciņu, kas pierādīja to, ka visi bērni var iemācīties noteikumus, kas vēlas to izdarīt. Mani seši audzēkņi no šīs skolas nolika tiesības, tā bija obligāta prasība, lai varam pārvietoties pa ceļu, ievērojot visus satiksmes noteikumus. Šāda prasība ir arī visiem velobraucējiem, kas nodarbojas ar velosportu profesionāli," stāstīja Birzulis.
Tikmēr apvienības "Pilsēta cilvēkiem" valdes priekšsēdētājs Kārlis Krēķis pauda, ka arī pilsētas infrastruktūra velobraucējiem bieži vien ir bīstama. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi velobraucēji nebrauc pa brauktuvi, bet gan ietvi, bieži neievērojot noteikumus.
"Visbiežāk pilsētā cieš tieši gājēji, jo uz ietvēm atrodas braucamie, kuriem tur nevajadzētu būt, skūteri, velosipēdi un tamlīdzīgi. Tas nav par noteikumu zināšanu, tā ir pati vide, kas faktiski rada konfliktus," vērtēja Krēķis.
