"Mūsu rūpju objekts ir tāds cilvēks, kurš dzird vājāk nekā cilvēks parastais, bet kurš nav arī nedzirdīgs, kurš ikdienā runā balsī, kurš nezina un nelieto zīmju valodu, kurš ir tā kā uz robežas starp dzirdīgo un nedzirdīgo pasauli. Līdz mūsu asociācijas dibināšanai mēs bijām it kā izkrituši ārpus, mēs bijām neredzami," norādīja Mežavilka.
Viņa atklāja, ka pati mācījusies parastā skolā, kurā ļoti centusies pielāgoties apstākļiem, cenšoties lieki nepievērst uzmanību sev un savām dzirdes problēmām.
"Bija šis uzskats – vai nu tu esi dzirdīgs, vai nu esi nedzirdīgo pasaulē. Pa vidu tu īsti nevari būt," stāstīja Mežavilka.
Ar šādu situāciju joprojām sastopas daudzi vājdzirdīgie. Lai dalītos ar informāciju un pieredzi, kā arī palīdzētu viens otram, tika radīta Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija. Viens no tās uzdevumiem ir skaidrot problēmas, ar kurām sastopas vājdzirdīgie, un aizstāvēt šo cilvēku intereses.
"Cilvēkus ar dzirdes traucējumiem iedala atkarībā no tā, kādā veidā viņi komunicē, – nedzirdīgie un vājdzirdīgie, kuri lieto zīmju valodas, un nedzirdīgie un vājdzirdīgie, kuri komunicē balsī. Tas ir svarīgs iedalījums. Mēs, protams, piederam pie tiem, kas komunicē balsī," norādīja Bicēna.
Šādu iedalījumu bieži vien nezina pedagogi, sociālie darbinieki, mediķi un citi speciālisti, atklāja Bicēna, iedalot visus cilvēkus ar dzirdes problēmām vienā kategorijā pie nedzirdīgajiem.
"Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, 5% no sabiedrības ir vājdzirdīgi. Tas nozīmē, ka Latvijā tie ir apmēram 75 tūkstoši cilvēku.
Galvenā problēma ir tieši integrācijas trūkums. Proti, šie cilvēki nevar pilntiesīgi piedalīties sabiedrības dzīvē, nevar strādāt, nevar pilnvērtīgi dzirdēt. Tādēļ ir nepieciešama ne tikai sabiedrības izglītošana, kādā veidā komunicēt, bet arī atbalsts šiem cilvēkiem iekļauties," uzsvēra Slūtiņš.
Viņaprāt, Latvijā šajā jautājumā ir gana daudz, ko darīt. Sākot jau ar bērniem – vājdzirdīgiem bērniem ir īpaša veida apmācības, kas māca labāk sadzirdēt, lai bērns vieglāk iekļautos bērnudārzā un skolā, norādīja Siliņš. Tāpat izglītības iestādēs vājdzirdīgiem bērniem nepieciešams papildu atbalsts.
"Eiropas lielākā vājdzirdīgo asociācija IFHOH ir ļoti pretimnākoša, viņi ir izstrādājuši četras programmas, kas, pirmkārt, apmāca skolotājus komunicēt ar vājdzirdīgiem bērniem. Nākamais solis, ko mēs arī gribētu attīstīt, ir, ka gan uzņēmēji, gan apkalpojošā sfērā strādājošie, gan valsts ierēdņi iemācās, kā viņiem komunicēt saprotamā veidā. Šīs apmācības ir izstrādātas ar starptautisko finansējumu, un šeit iekļauties ir ļoti lielas iespējas, ja tik ir laiks," norādīja Slūtiņš.
Pamata lietas, kas būtu jāzina ikvienam, lai palīdzētu vājdzirdīgajiem vieglāk iekļauties, ir, pirmkārt, ka vājdzirdīgie bieži lasa no lūpām – tātad runātāja sejai vienmēr jābūt redzamai. Otrkārt, svarīgi ir izslēgt apkārtējos trokšņus, piemēram, radio, kas skan fonā. Treškārt, ļoti svarīgi ir, lai vairāki cilvēki nerunātu vienlaicīgi – tas apgrūtina vājdzirdīgo spējas uztver informāciju un pievienoties sarunai.
Tāpat, domājot par vājdzirdīgu cilvēku iekļaušanu sabiedrībā, svarīgi atcerēties par subtitru nepieciešamību – filmās, televīzijā, pasākumos, tiešsaistes uzrunās.
"Pirmkārt, nepieciešami subtitri, subtitri un vēlreiz subtitri – teātros, kino, publiskās vietās, stacijās, uzgaidāmajās zālēs. Cilvēkam, kurš vāji dzird, pamatā tomēr svarīga ir šī vizuālā informācija. Otrkārt, pieejami dzirdes aparāti," norādīja Bicēna.
Viņasprāt, šobrīd valsts atbalsta saņemšana, lai iegādātos dzirdes aparātu, ir nevajadzīgi sarežģīta, un to varētu padarīt vienkāršāku un pieejamāku. Ar šādu problēmu gan nesaskaras tikai vājdzirdīgie, ar smagnēju un nesaprotamu birokrātiju sastopas visi, kas vēlas ar valsts atbalstu iegādāties tehniskos palīglīdzekļus, atzina Bicēna.
