Labrīt

LIZDA valde iestājas par Šuplinskas demisijas pieprasīšanu, padome vēl lems

Labrīt

Vijas Laganovskas debija prozā - stāstu krājums "Pirms un pēc"

Emocionālā vardarbība. Sieviete: Viņš mani pazemoja un noniecināja

Viņš pazemoja un noniecināja. Jekaterinas stāsts par emocionālo vardarbību

Ar vardarbību nereti asociējas fiziska spēka pielietošana, taču visizplatītākā un tajā pašā laikā visgrūtāk atpazīstamākā vardarbības forma ir tieši emocionālā vardarbība. Tā atšķirībā no konflikta ir ilgstoša un var radīt pat psiholoģiskus traucējumus cietušajam. Nereti emocionālā vardarbība var pāraugt pat fiziskā spēka pielietošanā. Jekaterina ir tam piemērs.

Jekaterina agrāk domāja, ka vardarbība ir tikai nelabvēlīgās ģimenēs, taču tagad, pēc diviem gadiem, saprot, ka tā var piemeklēt ikvienu ģimeni. Viņa gan norādīja, ka pie vardarbības nevar vainot tikai vienu cilvēku, jo tur iesaistīti un vainīgi ir abi, tomēr tieši vīrs pret viņu bija emocionāli vardarbīgs.

Jekaterina stāstīja, ka viņas vīrs ir impulsīvs gan pozitīvā, gan diemžēl arī negatīvā ziņā. Viņa ar bijušo vīru satikās draugu kompānijā, esot vēl attiecībās tolaik ar citu vīrieti. Viņš bija straujš, tāpēc trīs dienu laikā sieviete varēja pamest iepriekšējās attiecības un jau ievākties pie viņa dzīvoklī. Sievietei likās, ka beidzot ir attiecībās, kurās tiek novērtēta.

Jekaterinas attiecībās bija vai nu tikai "ļoti labi", vai "ļoti slikti". Diemžēl "ļoti labi" ātri beidzās.

"Visu laiku bija kaut kādi dīvaini komentāri par manām spējām, piemēram, ka es nestrādāju un kas man vispār par izglītību, kaut gan es esmu maģistre, bet viņam nav izglītības. Vairākas mazas lietas, kas man lika justies nekomfortabli, bet es to pat nevarēju izsekot. Viņam nepatika, kā es komunicēju ar kādu cilvēku, un viņš uzreiz kļuva greizsirdīgs. Tad es vispār pārtraucu komunicēt ar visiem draugiem vīriešiem, lai viņu lieki nekaitinātu,"  stāstīja Jekaterina.

"Dod pieci! 2020"

Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.

Valsts probācijas dienestā stāsta, ka sabiedrība mūsdienās ir neiecietīga pret vardarbīgu izturēšanos, kas tiek vērsta pret bērnu.

Prokuratūrā kriminālvajāšanas uzsākšanai kopš pērnā gada sākuma saņemta 101 krimināllieta par cietsirdīgu un vardarbīgu izturēšanos pret bērniem.

Kur cietušais no vardarbības var saņemt palīdzību?

Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" klīniskā psiholoģe Inese Ruka-Jansone skaidroja, ka ietekmēšana, nicinošu piezīmju izteikšana un aizliegšana tikties ar citiem cilvēkiem ir emocionālā vardarbība. Psiholoģe norādīja, ka tādā veidā varmāka cenšas izrādīt savu varu pār otru. Tad cilvēks jūtas viens un neaizsargāts.

Reizēm varmākas neapjauš, ka izmanto emocionālo vardarbību, taču, kad uz to jau norāda, tad tā ir tīša vardarbība.

Jekaterina stāstīja vīrietim, kā viņa jūtas. "Visu laiku mēģināju savas robežas noturēt, bet katra saruna par manām jūtām beidzās ar to, ka viņš to uztvēra kā kritiku. Viņš vienkārši palika vai nu agresīvs, vai aizmuka prom uz vairākām dienām."

Kad vīrietis pazuda un ignorēja Jekaterinu vairākas dienas, tas viņu visvairāk sāpināja. Sieviete jutās vainīga pie tā, ka viņš klusē.

"Arī nepārtraukta vainošana bija. Ja mēs par kaut ko runājām, tad vainīga biju es. Ja viņš dzer, tas ir tāpēc, ka es tā uzvedos. Ja mēs strīdamies, tad tāpēc, ka es tā uzvedos. Pie visa biju vainīga es," klāstīja sieviete.

Viņa stāstīja, ka tobrīd neapzinājās, ka cieš no emocionālās vardarbības, un no tās kaunējās.

Emocionālā vardarbība, salīdzinot ar citām vardarbības formām, ir grūtāk atpazīstama un pierādāma, atzina psiholoģe Ruka-Jansone. Diemžēl to varmākas arī izmanto, visu notikušo noliedzot. Emocionālā vardarbība no vienkārša konflikta atšķiras ar to, ka tā ir ilgstoša, tā nav tikai viena epizode, kad kāds tiek pazemots. Psiholoģe norādīja, ka emocionālā vardarbība ģimenē var tikt vērsta pret jebkuru.

"Emocionālā vardarbība ir raksturīga visiem. Bieži vien sievietes ir emocionāli vardarbīgākas pret saviem ģimenes locekļiem nekā vīrieši," atzina Ruka-Jansone.

Bērnam esot vardarbības lieciniekam, viņš arī cieš no emocionālās vardarbības, kaut arī tā tieši netiek vērsta pret viņu. Psiholoģe Ruka-Jansone norādīja, ka nereti vecāki neapzinoties vērš emocionālu vardarbību pret bērnu. "Piemēram, vecāks savam bērnam, kamēr bērns mācās, izsaka dažādas piezīmes par to, cik viņš ir neattapīgs, stulbs.

Tādā formā: "Tu neko nesaproti, kas tu – kurls esi, ka tu nedzirdi, ko es tev saku!" "Kas tu – stulbs esi, ka nesaproti, ko tev skolotāja saka?" Šādas piezīmes noniecina bērnu, viņa prātu," sacīja psiholoģe.

Emocionālā vardarbība atstāj sekas. Visbiežāk upurim pazeminās pašvērtējums. Cilvēks, kurš cieš no emocionālās vardarbības, sāk apšaubīt savas spējas, prasmes vai izskatu – visu, ko varmāka apšauba.

Savukārt bērniem var šķist, ka viņi ir nemīlēti, stāstīja psiholoģe. Bieži tā ir vainas sajūta, trauksme un bailes, reizēm arī apspiestas dusmas, kas atspoguļojas uzvedībā. Emocionāla vardarbība var atspoguļoties agresīvā uzvedībā pret citiem. Bet nākotnē emocionālo vardarbību var pārņemt partnerattiecībās.

Jekaterina stāstīja, ka viņas vīrs ir audzis ģimenē, kurā valdīja vardarbība.

Pēc septiņiem mēnešiem sieviete vairs nevarēja izturēt pazemojošo attieksmi. Plānoja iet prom no vīrieša, bet tad izrādījās, ka viņa gaida bērnu. Jekaterina domāja, ka netiks galā viena, tāpēc atgriezās pie vīrieša. Arī viņas vecāki allaž bija stāstījuši, ka īsta ģimene ir tā, kurā ir abi vecāki. Tāpēc viņai esot jāpiekāpjas.

Kad piedzima bērns, aptuveni mēnesi vīrietis pret viņu izturējās labi. Bet vēlāk viņš neizturēja – atkal sāka lietot alkoholu un nerūpējās ne par sievieti, ne bērnu. Jekaterina apsprieda ar vīru šķiršanos, jo nespēja viņa attieksmi paciest; vīrs solīja laboties, tomēr nekas nemainījās.

"Viņš atnāca astoņos no rīta. Es ļoti cerēju, ka viņš beidzot būs mājās un ka viņš man palīdzēs. Bet viņš vienkārši sāka dzert astoņos no rīta. Es viņam lūdzu, lai viņš to nedara, tad viņš palika ļoti dusmīgs. Es ar divu mēnešu vecu meitu rokās ar asarām viņam lūdzu, lai viņš iet pagulēt, lai pēcpusdienā viņš varētu man atļaut pagulēt divas stundas. Es paņēmu to pudeli, un viņš man sāka teikt, ka es esmu vissliktākā sieviete pasaulē, ka manus vecākus vajag tiesāt par to, ka viņi tādu meitu ir izaudzinājuši," stāstīja sieviete.

Jekaterina pateica, ka to visu vairs nespēj klausīties, viņai ir tik slikti, ka varētu pat izlekt pa logu ārā. Uz to vīrietis ļoti asi reaģējis.

"Viņš vienkārši nometa bērnu uz krēsla. Sita man pa seju. Pēc tam mani mēģināja žņaugt ar rokām. Es atceros, ka es, pirmkārt, skatījos uz bērnu, ka viņš var nokrist zemē. Pēc tam skatījos uz viņu un redzēju, ka tas ir cilvēks, kuru nepazīstu," klāstīja Jekaterina.

Sievietei šķitis, ka būs viens mirklis un viņš viņu nogalinās. Dzīvoklī bija logs vaļā un Jekaterina sāka kliegt. Tad vīrietis pārtrauca vardarbību un aizbrauca prom.

Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes galvenā inspektore Dace Landmane stāstīja, ka emocionālajai vardarbībai bieži seko arī fiziska spēka pielietošana.

"Emocionālo vardarbību atraut no citiem vardarbības veidiem ir grūti. Bet tā iet kombinācijā ar citiem vardarbības veidiem, biežāk ar fizisku vardarbību," atzina Valsts policijas inspektore.

Policiste stāstīja, ka labāk regulēta ir attieksme pret emocionālo vardarbību, kas vērsta pret bērnu, līdz ar to lielāka atbildība tiek prasīta no varmākas. Savukārt, ja no emocionālās vardarbības cieš pieaugušie, tad tai ir jābūt ilgstošai, lai policija varētu konstatēt noziedzīgu nodarījumu. Nereti ir grūti izšķirt ikdienišķu konfliktu no emocionālās vardarbības.

"Ir jāpierāda, ka tieši konkrētā persona konkrētu darbību rezultātā izraisījusi cilvēkam psihisku traumu vai psihiskus traucējumus," sacīja Landmane.

Lai to pierādītu, policija nozīmē ekspertīzi. Bet jebkurā gadījumā, ja cilvēks ir cietis, tad viņam tiek piedāvāta psihologa palīdzība. Nereti arī psihologa atzinums kalpo par pierādījumu emocionālajai vardarbībai.

Arī pēc fiziska konflikta ar vīru Jekaterina viņu nepameta, jo viņas vecāki teica, ka tā var gadīties un ģimene ir jāsaglabā. Tomēr situācija nekļuva labāka – vīrs lietoja alkoholu un ar vārdiem viņu pazemoja. Tad Jekaterina saprata, ka viņa tā vairs turpināt nevar, jo vīrs var atkal viņu žņaugt vai pat nogalināt. Viņa pārtrauca attiecības.

"Pirms tam es visu laiku domāju, ka varbūt vaina ir manī, ka es kaut ko nepareizi daru, bet tad es ieraudzīju, ka viņš to pašu dara ar mazu bērnu, kurš nav ne pie kā vainīgs. Tas ir pārāk traki, ka pieaudzis vīrietis nevar kontrolēt savas emocijas komunikācijā ar zīdaini," teica Jekaterina

Šķirties viegli nebija. Jekaterina vērsās pie jurista, lai laulību šķirtu, un apmeklēja psihologu, lai atkal neatgrieztos vardarbīgajās attiecībās. Viņa nelūdza palīdzību policijai, jo cerēja, ka visu atrisinās pati.

Tagad Jekaterina dzīvo šķirti no vīra. Vīrietis komunicē ar bērnu, pieskata to. Jekaterinai ir ļoti bail, ka vīrs varētu būt emocionāli vardarbīgs pret bērnu, taču aizliegt viņam satikties ar meitu sieviete nespēj. Kad vīrietis ir iereibis, viņa bērnu pie viņa neatstāj. Tomēr, lai tiesātos par pilnu aizbildniecību, viņai trūkst spēka, tāpēc viņa cer, ka meita necietīs no emocionālās vardarbības kā viņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt