ĪSUMĀ:
- Ne mirkli nespēt aizmirst par pāridarījumu - tā ir būtiskākā kibermobinga iezīme.
- Attālinātās mācības nevairo vienaudžu savstarpējo ņirgāšanos interneta vidē un eksperti saka – tas tādēļ, ka mobings rodas reālajā vidē un tad tiek pārnests uz virtuālo pasauli.
- Bērnu un jauniešu psihoterapeits Nils Konstantinovs norādīja, ka nav iespējams izšķirt, vai viena veida pāridarījumi, piemēram, apcelšana internetā, ir traumatiskāki par fiziskiem pāridarījumiem vai, piemēram, apsaukāšanos.
- Vecākiem būtu ne vien jāuzklausa bērni, bet arī pašiem aktīvi jāiesaistās bērnu izglītošanā par tehnoloģiju un lietotņu izmantošanu.
Mobings. Izdzīvošanas skola
Dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola" veidojusi LTV Ziņu dienesta komanda – scenārija autore Danuta Juste, režisors Uģis Kronbergs un operatori Lauris Dundurs, Uvis Burjāns un Normunds Pavlovskis.
Vienlaikus ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv tika publicēts tematisks garstāsts, bet no 26. aprīļa Ziņu dienesta veidotajos ziņu izlaidumos pieejama integrēta rubrika par dažādiem mobinga veidiem un praktisku informāciju vecākiem, skolotājiem un jauniešiem.
Tomēr tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem ir divas puses. Ar Aigas iecienītāko darbarīku viņai tika nodarīts pāri.
“Viens ir, kad tu pats stāsti savu privāto stāstu, un kaut kas pilnīgi cits ir, kad citi cilvēki to izmanto pret tevi un bez tavas atļaujas dalās ar kaut ko intīmu un privātu,” atzina Aiga.
16 gadu vecumā Aiga izšķīrās no sava pirmā puiša. Atbildot Aigas blogošanai par viņas emocijām, viņš izveidoja pats savu publisko dienasgrāmatu, kurā sākotnēji publicēja fragmentus no abu privātās sarakstes, bet vēlāk internetā parādījās arī ne viens vien viņas kailfoto.
''Es neslēpšu – arī man likās, ka vieglāk būtu nomirt, nekā iet uz skolu,'' atzina Aiga.
"Man bija nenormālākā trauksmes un paranojas izjūta par to, ka jāiet pa skolu un jāmin – kurš no visiem tiem, kas vērš skatienu manā virzienā, ir redzējis [foto] un kurš nav. Skatījumi bija tūkstošos," atminas Aiga.
Nav iespēju aizmirst pāridarījumu
Ne mirkli nespēt aizmirst par pāridarījumu – tā ir būtiskākā kibermobinga iezīme.
“Upurim nav īsti iespēju aizmirst, tāpēc ka tas ir nofilmēts, tas ir ielikts kaut kur internetā, tiek rakstīti komentāri. Cietušais tiek pazemots, un viņam nav īsti iespējas aizmirst šo pāridarījumu. Un tā ir tā būtiskākā atšķirība starp mobingu un kibermobingu,” skaidroja Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska.
Katkovska akcentēja, ka bērni un jaunieši atrod dažādus veidus, kā internetā citam citu pazemot, tomēr ir viena platforma, kas kā rīks mobingam tiek lietots īpaši bieži: ''Protams, šīs slēgtās grupas "WhatsApp". Piemēram, visām klases meitenēm ir izveidota "WhatsApp" grupa, kur sāk kaut ko nejauku runāt par vienu cilvēku, un tad vienā brīdī šo cilvēku no grupas izslēdz."
Kultūras ministrijas un Latvijas Universitātes 2018. gadā veiktā kopīgā pētījuma dati par bērnu un jauniešu medijpratību lietojumu liecina, ka Latvijā viedtālrunis pieder gandrīz visiem 9–16 gadus vecajiem respondentiem (92%) un internets tajā tiek lietots intensīvi – katru dienu to izmanto 66% respondentu vecuma grupā no 9–12 gadiem un 88% vecuma grupā no 13–16 gadiem.
Par pāridarījumu var ziņot
- Pilnīgi visās interneta platformās ir iespēja ziņot par pāridarījumu. Ja tas pašiem sagādā grūtības, Latvijas Drošāka interneta centrā aicina nekautrēties un vērsties pēc palīdzības pie viņiem. To var izdarīt gan mājaslapā, gan tam speciāli paredzētā mobilajā lietotnē. Par pāridarījumu ir būtiski aizpildīt ziņojuma formu, tad ar administrācijas palīdzību aizvainojošais saturs tiks dzēsts.
Vēl starp populārākajām aktivitātēm internetā ir video skatīšanās un sociālo portālu lietošana. Katru dienu tajos sērfo 80% 13 līdz 16 gadīgi jaunieši. Kā arī 50% vēl 13 gadu slieksni nesasniegušie bērni, kuri tātad reģistrējoties ir samelojuši par savu vecumu. Pilnīgi visām sociālo tīklu platformām ir vecuma ierobežojums – tajos var reģistrēties vismaz no 13 gadu vecuma. Tātad liela daļa bērnu lieto šīs aplikācijas, samelojot par savu vecumu.
Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska norādīja, ka līdz 13 gadu vecumam pilnībā aizliegt lietot aplikācijas varētu būt nežēlīgi, jo tad, iespējams, savā vienaudžu grupā bērns tāds būtu vienīgais. Tajā pašā laikā Katkovska atgādināja, ka vecāki ir tie, kuri nopērk bērnam viedtālruni, tātad līdz atvases pilngadības sasniegšanai tā pilnībā ir viņu atbildība, ko, cik ilgi, kā un kādēļ bērni ar šo ierīci dara.
Kibermonbinga saknes meklējamas reālajā dzīvē
Fakts, ka bērni un jaunieši daudz laika pavada dažādās viedierīcēs, uztrauc lielu daļu vecākus. Līdztekus saziņai ar vienaudžiem un izklaidei, tagad tam papildus klāt nācis arī laiks, kas jāpavada attālinātajās mācībās. Virtuālā pasaule piedāvā daudzas iespējas, bet tajā ir arī savi noteikumi. Un, ja ir noteikumi, vienmēr ir kāds, kurš tos arī neievēro. Kāds aizmirst pamatlietas savā rīcībā, bet cits – apzināti veic darbības, emocionāli pazemojot vienaudžus.
Līdz ar pandēmijas izplatīšanos, kad skolēni būtiski vairāk laika pavada internetā, daudziem radās pamatotas bažas, ka pieaugs arī kibermobinga gadījumu skaits. Tomēr dati, vismaz pašlaik, liecina pretējo.
Attālinātās mācības nevairo vienaudžu savstarpējo ņirgāšanos interneta vidē, un eksperti saka – tas tādēļ, ka mobings rodas reālajā vidē un tad tiek pārnests uz virtuālo pasauli.
Tāpat vien jaunieši viens otru internetā neapceļ vai arī tie ir reti izņēmuma gadījumi.
Tomēr jau nemainīgi pēdējos piecus gadus visbiežākais iemesls, kādēļ cilvēki, un pārsvarā tie ir bērni un jaunieši, visā Eiropā, tostarp arī Latvijā, zvana uz uzticības tālruni un meklē palīdzību, ir dažādas problēmas, ar kurām sastopas virtuālajā pasaulē. Gan seksuāla uzmākšanās un datu aizsardzības pārkāpumi, bet visbiežāk – jau pieminētais kibermobings. Latvijā kopš 2018. gada, kad saņemti 607 ar drošību internetā saistīti zvani, līdz pērnajam gadam skaits pieaudzis teju par simt zvaniem.
Vardarbība arī internetā ir vardarbība
Bērnu un jauniešu psihoterapeits Nils Konstantinovs norādīja, ka nav iespējams izšķirt, vai viena veida pāridarījumi, piemēram, apcelšana internetā, ir traumatiskāki par fiziskiem pāridarījumiem vai, piemēram, apsaukāšanos.
“Zināmā mērā mēs vienkārši runājam par vardarbības fenomenu, kas atstās sekas bērna psihē. Un tādā ziņā ceļš, kādā viņš pie tā nonāk, ir jau otršķirīgs. Savukārt tas ir saistīts ar to, ka šī trauma notiek mūsu psihē,” skaidroja psihoterapeits.
Konstantinovs arī uzsvēra, ka svarīgākais ir, kas notiek tālāk. Vai cietušais saņem atbalstu? Piemēram, Aiga, mēģinot rast atbildi, vai viņai nodarītais nav kriminālpārkāpums un kā ar situāciju tikt galā, meklēja palīdzību gan skolā, gan mājās.
“Man likās, nu labi, ja nu kāds mani aizstāvēs, tad tie ir savējie.
Bet reakcija vairāk bija tāda, ka tā ir tava problēma, tu jau esi liela meitene un tev šis ir jāatrisina pašai. Tas galīgi nebija tas, ko es biju gaidījusi. Jutos kaut kādā ziņā pievilta,” atzina Aiga.
Vecākiem būtu ne vien jāuzklausa bērni, bet arī pašiem aktīvi jāiesaistās bērnu izglītošanā par tehnoloģiju un lietotņu izmantošanu. Ir būtiski jau mājās izrunāt, ko drīkst, ko nedrīkst un kā rīkoties dažādās situācijās.
''Bērni robežu nejūt. Ja viņiem jau pašā sākumā nepateiks, ka šis nav "okei", nedari tā otram, tad bumba velsies un viņi robežas pārbaudīs aizvien tālāk un tālāk – līdz pēc sporta stundas ieies dušā un nofotografēs, nofilmēs savu vienaudzi un ieliks to internetā,'' teica Latvijas Drošāka interneta vadītāja.
Atbildīgi ir ne tikai vecāki, bet sabiedrība kopumā, uzsvēra Konstantinovs, norādot, ka Aigas pieredze nav normāla un viņai bija jāsaņem tūlītējs atbalsts. Aiga to atrada tikai pēc pusgada pie skolas psihologa.
Vairāk par mobingu lasiet Lsm.lv garstāstā:
