Tēvs Ivans no Rietumukrainas: Bruņotā cīņa bija nepieciešama, lai pateiktu, ka esam cilvēki

Drīzāk var teikt, ka daudziem tas kļuvis gandrīz vai par ikdienu. Vieni to izpauž savās lūgšanās, citi palīdzības sniegšanā karavīriem frontē, bet citi aprūpē kara postu pieredzējušos pēc atgriešanās mājās. Zinot oficiālos datus par cietušajiem, var pieņemt, ka ievainoto karavīru varētu būt vismaz desmit tūkstoši cilvēku.

Tas ir ārkārtīgi liels skaits, un, ņemot vērā ekonomisko stāvokli, var droši apgalvot, ka Ukraina tikai nosacīti tiek galā ar karavīru rehabilitāciju.

Nauda jau tiek piešķirta, taču prāva tās daļa netiek izmantota pienācīgi un kvalitatīvi, uzskata Vitalīna Maslova, kas jau četrus gadus nodarbojas ar bijušo karavīru aprūpēšanu. Tomēr palīdzības sniegšana karavīriem esot tikai daļa no kara seku nokopšanas; ne mazāku palīdzību nepieciešams sniegt tām ģimenēm, kas palikušas bez saviem tēviem un vīriem.

Pēc V.Maslovas domām, svarīgi atbalstīt tieši atraitnes – viņām šis laiks ir ārkārtīgi smags, sāpes milzīgas un vairumā gadījumu diezin vai pilnībā izārstējamas.

 Zinot, cik daudz šiem cilvēkiem – gan veterāniem, gan atraitnēm nozīmē katra iespēja izrauties kaut uz nelielu laiku no savas ikdienas, V.Maslova vaicā, vai būtu iespējams uzņemt Latvijā 10-12 cilvēku lielu grupu. Atbildu, ka spriežot pēc atsaucības, ar kādu līdz šim pie mums tikuši uzņemti tēvus zaudējušie ukraiņi bērni, tas šķiet izdarāms.

Tēvs Ivans: mums klājas labi!

“Krivorivņa nav liels ciems. Tikai 1200 iedzīvotāju, un šajos kara gados esam savākuši trīs simtus tūkstošus (ap 10 tūkstoši eiro) grivnu frontes vajadzībām. Tā ir liela summa, bet bez naudas karavīriem sūtīta arī pārtika, apģērbs un dažādas citas noderīgas lietas,” stāsta Krivorivņas ciema pareizticīgās baznīcas draudzes vadītājs tēvs Ivans.

“Kā mums klājas? Nav grūtāk kā citos laikos. Visa ukraiņu tauta jau 350 gadus cīnās par savu brīvību. Ir gan grūti, gan labi,” tā šodienu vērtē garīdznieks.

Zināms, ka ienākumi daudziem šejieniešiem nav lieli, tādēļ prāva daļa regulāri dodas peļņā uz ārzemēm. Cenas šajā krāšņajā novadā pie straujās Čeremošas upes iespējams novērtēt, zinot, ka par visai pieklājīgām naktsmājām te jāmaksā pat mazāk par 5 eiro.

Arī degviela automašīnai ir par 30 centiem litrā lētāka nekā Latvijā. Pie daudzām mājām redzami žāvējamies dēļi, kas apstiprina šejieniešu rosīgumu un prasmi celtniecības darbos. Pēc mācītāja domām, ukraiņi beidzamajos pārbaudījumu gados spēruši platu soli uz priekšu savā pašapziņā un pašidentifikācijā.

 “Karš, domāju, vēl turpināsies ilgi. Pie mums uz šejieni brauc tūristu grupas no visas Ukrainas. Sarunājos ar viņiem. Runājam par vēsturi, par kazakiem, Zaporožjes seči, arī agrākiem laikiem – Kijevas Krievzemi. Cenšos pārliecināt, ka mums nav nekādas radniecības ne ar Baltkrieviju, ne arī Krieviju. Vēršu uzmanību uz to, cik liela nozīme ir attieksmei pret valodu.

Kamēr mājās runāsim krieviski, vienmēr paliksim par mērķi Krievijai,”

teica tēvs Ivans.

Skatās “Kiborgus” un labi vērtē

Zināmā mērā iespējams apgalvot, ka jaunie “nemierīgie” laiki ar Krievijas agresiju devuši lielu motivējošu grūdienu ukraiņu kino nozarei, kas īsteno vienu projektu pēc otra. Turklāt dara to, kā mēdz teikt, uz karstām oglēm - tikko noslēgusies Maidana revolūcija, tā gatavas dokumentālās lentes, sākas karš Donbasā, tā - jau kur tas laiks, kā bijuši skatāmi gan TV seriāli, gan dokumentālistu veikums, bet tagad arī kases rekordu, šķiet, guvusi aktierfilma par “karu”- “Kiborgi”.

Bataljona “Aidar” bijušais karavīrs Petro Sičko: “Protams, nav iespējams filmā parādīt visu tieši tā, kā tas bija realitātē. Tomēr kara ainas ir ļoti labi uzņemtas. Man šķiet, ka izdevušās ir epizodes, kurās Sečeņs (galvenais filmas varonis – A.K.) izklāsta savus uzskatus par patriotismu un sarunājas ar citiem karavīriem. Savukārt tēvs Ivans par “Kiborgiem” izteicās tā:

“Pēc filmas noskatīšanās nevēlējos ne ar vienu sarunāties. Spilgti atklāts kara absurds. Tie, kas karā nav bijuši, nespēj aptvert, cik nevērtīga var izrādīties cilvēka dzīvība.

Tas vienā mirklī runā pa telefonu, iespējams, ar kādu, kas atrodas otrā pasaules malā, bet jau nākamajā mirklī viņa dzīvību izdzēš labi tēmēta lode. Šie vīri, mūsu karavīri, bija donkihoti, kas gāja karot, lai gan saprata, cik maz cerību izdzīvot. Šī cīņa bija nepieciešama, lai parādītu, ka arī mēs esam cilvēki, ka varam atbildēt uz sitieniem.”