Sadaļas Sadaļas

Slapja lupata sabiedrības sejā. Žurnāliste Danuta Juste stāsta par dokumentālo filmu «Mobings. Izdzīvošanas skola»

Latvijas Televīzijā tapusi dokumentālā filma “Mobings. Izdzīvošanas skola”. Filmas scenārija autore, LTV Ziņu dienesta žurnāliste Danuta Juste to nosauc par “slapju lupatu sabiedrības sejā” un aicina ikvienu sadzirdēt un saprast, ka mobings nav norma.

Diemžēl Latvija ir pārliecinoša līdere skolēnu izsmiešanas un vardarbības ziņā, liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) PISA 2018. gada pētījuma dati –  ik dienu no vienaudžu pāridarījumiem cieš tūkstošiem bērnu un jauniešu.

Mobings. Izdzīvošanas skola

Dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola" veidojusi LTV Ziņu dienesta komanda – scenārija autore Danuta Juste, režisors Uģis Kronbergs un operatori Lauris Dundurs, Uvis Burjāns un Normunds Pavlovskis.

Vienlaikus ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv tika publicēts tematisks garstāsts, bet no 26. aprīļa Ziņu dienesta veidotajos ziņu izlaidumos pieejama integrēta rubrika par dažādiem mobinga veidiem un praktisku informāciju vecākiem, skolotājiem un jauniešiem.

“Taču mobings nav teorētiski dati, tas skar bērnus katrā trešajā Latvijas ģimenē. Tā ir vardarbība, kas atstāj nopietnas sekas ne tikai cietušo, bet arī pārējo iesaistīto – novērotāju un pat agresoru – dzīvē,” uzsver filmas autore.

 

Filmā savos skaudrajos stāstos par piedzīvoto vardarbību dalās gan jaunieši, kuri vēl mācās, gan tie, kuri skolu jau beiguši, bet pārdzīvojumus nespēj aizmirst: “Filmas varoņi ir pieci cilvēki, kuri man uzticējuši savus stāstus un kuriem esmu bezgala pateicīga par drosmi. Jo nav viegli atzīt ne to, ka esi bijis cietušais, ne to, ka darīji pāri. Tie ir īsti cilvēki mums līdzās, kuri parāda, kāda situācija ir patiesībā. Man vienmēr ir būtiski un interesanti zināt arī otru stāsta pusi. Lai saprastu, kādēļ jaunieši, bērni ir vardarbīgi, gribēju filmā iekļaut vairāku pāridarītāju stāstus. Bija cilvēki, kuri tos man uzticēja personīgi, bet publiski runāt nepiekrita. Saprotu viņus.”

Danuta arī uzsver, ka nevar pavisam skaidri nodalīt – sliktais un labais: “Ir Karpmana trijstūris: pāridarītājs, cietušais un novērotājs. Jaunieši bieži iesprūst šajā trijstūrī un ļoti cītīgi mainās lomām. Bērns, kurš pats bijis cietušais, nespējot emocijas pārdzīvot, tad pats var kļūt vardarbīgs. Cieš skolā, bet aiziet uz treniņu un tur ir agresors.”


Mobings ir sabiedrības spogulis

Danuta uzsver, ka vardarbība Latvijā ir ļoti izplatīta, jo sabiedrība to akceptē kā normu: “Mobings diemžēl ir sabiedrības spogulis – bērni spoguļo pieaugušo attiecības, mājās vai sabiedrībā redzamos attiecību modeļus viņi izspēlē savā starpā.”

Žurnāliste īpaši akcentē nepietiekamo vecāku un pedagogu informētību: “Latvijā veiktie pētījumi liecina, ka tikai 60% vecāku zina, kā atpazīt, ka viņu bērnam tiek darīts pāri. Vēl mazāk – tikai puse – zina, kā pamanīt, ka viņu bērns ir tas, kurš dara pāri citiem. Apmēram trešdaļa pedagogu nav apmācīti, kas ir mobings, kā rīkoties un palīdzēt skolēniem.”

Kas ir mobings?

Mobings* (vārds aizgūts no angļu valodas vārda to mob) ir ilgstoša rīcība vai uzvedība pret vienu vai vairākām personām pret viņu gribu ar mērķi nodarīt psiholoģisku vai fizisku kaitējumu, piemēram, iebiedēt, pazemot, ignorēt, diskriminēt.

Parasti mobingu iedala tiešā (piemēram, apsaukāšana vai fiziska vardarbība), netiešā formā (piemēram, baumu izplatīšana vai ignorēšana) un kibermobingā (piemēram, nesaskaņota foto augšupielāde interneta sociālajos tīklos vai dalīšanās ar privātu informāciju ar mērķi par kādu ņirgāties). Vienreizēja ņirgāšanās vai agresīva uzvedība nav mobings, taču šādas darbības var ar laiku pāraugt mobingā.

*Informācija no Nacionālās enciklopēdijas.

Viņa gan norāda, ka atbalsta sistēma valstī ir, lai arī sadrumstalota. Atbalstu cietušajiem bērniem sniedz gan valsts institūcijas, gan dažādas nevalstiskās organizācijas.

 

Ļoti nozīmīga loma mobinga novēršanā ir vecākiem, pedagogiem un arī pašiem vienaudžiem, tāpēc Danuta aicina: “Vissvarīgāk filmu būtu noskatīties pieaugušajiem. Protams, es gribētu uzrunāt arī pašus jauniešus, bērnus. Mērķis noteikti ir ne tikai pakratīt ar pirkstu, bet arī piedāvāt risinājumus. Tie izskanēs gan filmā no varoņiem, gan LTV Ziņu dienesta veidotajos sižetos.”

Kā līdzcilvēkiem bērnu un jauniešu ciešanas pamanīt? Danuta iesaka nepalikt par novērotājiem, bet censties palīdzēt: “Arī garāmgājēji uz ielas var redzēt vardarbību. Ir tiešām svarīgi iesaistīties. Ne vienmēr grūstīšanās trolejbusa pieturā ir tikai joks. Varbūt kāds, lai nokļūtu mājās, katru dienu ir spiests piedzīvot pazemojumus.”

Ļoti būtiski būt vērīgiem: “Signāli par to, ka bērns piedzīvo vardarbību, ir daudz un dažādi, jo katram izpaužas citādi: viens var ļoti noslēgties sevī, cits tieši pretēji – kļūt agresīvs. Taču būtiskākā pazīme ir izmaiņas uzvedībā. Biežākās tūlītējās vardarbības sekas ir arī izmaiņas mācībās – pasliktinās sekmes. Bērnam vai jaunietim vispār vairs nav vēlmes apmeklēt skolu. Sāk bastot, izvairīties.”

Arī jauniešiem pašiem bieži vien ir ļoti grūti gan definēt, kas ar viņiem nav kārtībā, gan arī izstāstīt to kādam. Ļoti daudzi kautrējas pateikt saviem vecākiem, jo domā, ka viņiem jau tā pietiek savu "īsto" problēmu.

Kā rīkoties? “Ja redzi, ka bērna uzvedība un sekmes mainās, tas noteikti signalizē par to, ka kaut kas nav kārtībā. Vai tas ir mobings vai problēmas mājās, to uzreiz nevar noteikt. Bet jebkurā gadījumā, ja skaidrs, ka līdzcilvēkam kaut kas nav kārtībā, vai ir grūti pajautāt: ar tevi viss labi, es varu kaut kā palīdzēt?”

Gan novērotāja, gan aizstāve

“Visbiežāk jaunietis dara citam pāri, lai parādītu sevi kā stilīgo. Tomēr mobinga situācijās joki, apcelšana ieilgst un pāraug psiholoģiskā terorā. Esmu to visu savulaik skolā redzējusi,” stāsta žurnāliste.

Danuta pētījusi vienaudžu vardarbības sekas jau vidusskolā, līdzīgi kā viena no filmas varonēm par mobingu izstrādājusi zinātniski pētniecisko darbu. “Skolā bija pirmais solis pētīt un stāstīt par šo problēmu plašākai auditorijai: klasei un skolotājiem.” Ar dokumentālo filmu “Mobings. Izdzīvošanas skola” un Ziņu dienesta veidotajiem sižetiem žurnāliste cer uzrunāt vēl vairāk cilvēku.

Filmas autore stāsta, ka pati skolā necieta no vienaudžu vardarbības, taču viņas pamatskolas klase bija spilgts mobinga piemērs.

Danuta atceras situāciju 9. klasē, kad bijusi pietiekami drosmīga, lai iejauktos:

“Mūsu klasē bija divi puiši no turīgām ģimenēm. Ienāca jauniņais – puisis no laukiem, no mazāk turīgas ģimenes. Diemžēl šī iemesla dēļ viņš diezgan bieži kļuva par izsmiekla objektu.”

Sākotnēji neiejaukusies, jo uzskatījusi, ka tā nav viņas darīšana. Taču tad situācija eskalējās. “Tā bija svinīga diena, šķiet, pēdējais zvans. Šie divi bagātākie puiši ķircināja, ķircināja… Tas aizgāja līdz tam, ka viņi it kā pa jokam un tomēr grūda šo puisi ārā pa skolas otrā stāva logu. Es biju tā, kura teica, ka pietiek, šaujat pār strīpu, ir laiks apstāties.” Konflikts beidzās ar to, ka cietušajam puisim tika sniegts psiholoģiskais atbalsts, savukārt pāridarītājiem liedza ierasties uz 9. klases izlaidumu. Tāds bija viņu sods.

Noslēgumā Danuta aicina skatīties filmu un aizdomāties: “Varoņu stāstītais manī raisīja daudz emociju. Līdz šim man likās, ka es godprātīgi varu likt roku uz sirds un teikt, ka es nekad nevienam neesmu nodarījusi pāri, bijusi vairāk neitrāls novērotājs. Tomēr, sarunājoties ar filmas varoni, aktieri Gintu Andžānu, sapratu, ka ne vienmēr esmu bijusi tāda dievgosniņa.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt