Neatklātā Sēlija

«Neatklātā Sēlija». Jaunjelgava, Sala un Dviete

Nedzirdīgajiem

Mana vienīgā 2. Portugāļu seriāls (7+) 22. sērija

«Neatklātā Sēlija». Nereta, Sēlijas dienvidi un Ilūkste

Pēc vecmāmiņas receptes ražo cigoriņu kafiju. Pie Viesītes iedzīvotājas Jolantas Kovnackas

Viesītes novada Elkšņu pagastā atrodas neliela pārvadājama fabrika, kur salda aromāta ieskauta darbojas Jolanta Kovnacka. Te top īpaša, no cigoriņiem, kaņepēm, rudziem un citām vietējām sastāvdaļām radīta kafijas alternatīva.

Recepti meklēja radinieku atmiņās

Cigoriņu dzēriena recepti pagājušā gadsimta pirmajā pusē radīja Jolantas vecmamma Alīda. Viņa bija ļoti vienkārša, praktiska sieviete, kura rūpējās par savu ģimeni. Kad ciemos atbrauca kāds no Alīdas četriem bērniem, viņi vienmēr mājup devās ar šo kafijas dzērienu ciemakukulī.

Jolanta atminas, kā bērnībā patika doties vecmammai līdzi viņas gaitās, lai gan mazmeitai tas reti tika ļauts. Pārsvarā tikai tad, kad bija plānots iet kādu īsāku gabalu. „Tepat netālu devāmies lasīt zīles zem liela ozola. Es gulēju ceļmalā, jo biju piekususi lasot. Vecmamma dusmojās par to un teica, ka sūdzēsies maniem vecākiem,” atminas Jolanta, sakot, ka joprojām šad tad nobrauc garām šim ozolam un brīnās, kā viss ir sarāvies.

No šīm četrām sastāvdaļām - ozolzīlēm, miežiem, burkāniem un cigoriņiem - top kafija „Alīda”. Ozolzīles uzreiz pēc to salasīšanas jāžāvē divas līdz trīs diennaktis, citādi tās nav iespējams uzglabāt. Cigoriņu žāvēšanas ilgums ir astoņas stundas.

„Mēs kādreiz bērnībā šo kafiju saucām par teļu kafiju, jo, ja teļiem vai cūciņām gadījās slikti laiki un lopiņš izskatījās savārdzis, vecmamma vārīja stipru šo dzērienu un deva to dzert mājdzīvniekiem. Pēc laika dzīvnieks tiešām atguvās un sprigani lēkāja, tātad palīdz,” spriež Jolanta. Šis dzēriens ir sātīgs, jo tajā ir graudi. Kādreiz šo kafiju vārīja treknā pienā, jo tā bija daudz. Kad tādu kafiju padzēra dienas vidū, radās sāta sajūta un pat nevajadzēja ēst pusdienas.

Kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā, Jolanta bija pusaudze. Piecus gadus pēc vecmāmiņas aiziešanas šis dzēriens, kuru viņa glabāja lielās piena kannās, nebija zaudējis ne savu garšu, ne aromātu. Ar laiku šo silto bērnības atmiņu un mīļās garšas Jolantai sāka pietrūkt.

Alīda recepti nekur nebija pierakstījusi, tāpēc Jolanta veica rūpīgu savu tuvinieku aptaujāšanu, mēģinot saprast, kā var uztaisīt šo dzērienu. „Kad sāc interesēties par kādu lietu, vajadzīgā informācija pati atnāk,” saka Jolanta, vēl piebilstot, ka, ja vien nebūtu viņas intereses, šī recepte varēja arī aiziet nebūtībā. Tā pirms desmit gadiem, šefpavāra Mārtiņa Rītiņa pamudināta, Jolanta uzsāka savu biznesu, ražojot šo īpašās receptes kafiju.

Vēl viena no vecmāmiņas mantota lieta ir šī čuguna panna. Tā ir vēstures lieciniece, jo vecmamma ar to aizbrauca uz Sibīriju un pēc tam atveda atpakaļ. Panna ir ļoti universāla – uz tās cepa gan kartupeļu pankūkas, gan speķi, kā arī grauzdēja kafiju. Jolanta spriež, ka robs izveidojies no tā, ka čuguns aukstumā kļūst trausls, bet Sibīrijā panna izkritusi no rokām. Toties, pateicoties šim robam, ērti noliet nost lieko.

Šis dzēriens tiek dēvēts par “kafeju”, jo jau kopš pirmskaru laikiem Latvijā bija “kafejas fabrikas”. Šīs kafijas ir ienākušas no Vācijas, latviešu zemnieki noskatījās no muižām, kā tās tiek gatavotas. Jolanta atceras: „Protams, katra saimniece centās savu maisījumu pagatavot, lai viņai būtu pats garšīgākais. Jo ko no viesībām atceras? Pēdējo, ko dod – vai nu kāpostus vai kafiju. Vecmamma Alīda sacīja „kapija”, bet tas skan tā prasti. „Kafeja” jau izklausās tā smalkāk. Īsti kafija tā nav, tēja arī tā nav. Tas ir kaut kas pa vidu. Apbrīnojami līdzīga kofeīna kafijai. Tā mēs sevi apmānām.”

Cigoriņi no vecāku lauka

Cigoriņi ir ļoti svarīga kafejas dzēriena sastāvdaļa. Tos audzē Jolantas vecāki tepat tuvākajos laukos, jo tā ir drošāk, var sekot līdzi tam, kāda būs raža. Cigoriņus sēj maija sākumā, kad zeme jau sasilusi. Tad Jolantai visa vasara paiet tos ravējot. Auga lapas ir līdzīgas pienenei, bet pēc tām grūti pateikt, kāda būs raža. Cigoriņa sakne pēc izskata atgādina cukurbieti. Tā ir aptuveni 300 līdz 400 gramus smaga un rūgta. Kad cigoriņus samaļ, iznāk skaidiņas, kuru rūgtums jau krietni samazinājies. Ja sakni no zemes izrauj augustā, tā vēl ir tieva kā zīmulis, bet, pacietīgi gaidot līdz oktobrim, tā krietni pieņemas savos izmēros un aprisēs. Pēc ražas novākšanas saknes steidzami jāpārstrādā, citādāk tās sabojājas, tāpēc visintensīvākais darbs ir rudenī.

Milti pēc grauzdēšanas iegūst līdzīgu aromātu, kāds tas ir īstai kafijai. Tā kā jau desmitgadi šajā telpā tiek gatavots šis dzēriens, sienas pievilkušās ar saldeno un vienlaikus spēcīgo aromātu. „Darbdienas beigās, kad ejam mājās, mati arī smaržo pēc kafejas,” saka Jolanta.

Ja cigoriņš paliek zemē, tad nākamajā gadā tas zied ziliem ziediem, bet sakne pārstrādei vairs nav derīga. „Es vienmēr sajūsminos, kad Rīgā grāvjmalās redzu ziedam cigoriņus,” saka Jolanta. Nezinātājs diezgan viegli tos varētu sajaukt ar rudzupuķēm, taču šiem augiem ir atšķirīgs zilums. Cigoriņi zied tikai vienu dienu, tāpēc nav vērts tos likt vāzē, toties ziedus var izmantot tējām, kas palīdz aknām. Tāpat Līgo svētkos vainagu no tiem grūti uzpīt, jo stublāji ir cieti.

Visa raža, ko izaudzē, tiek arī likta lietā. Tā kā Jolantai patīk eksperimentēt, viņa plāno izmēģināt pagatavot cigoriņu sautējumu, kura recepti atradusi vecā pavārgrāmatā.

Sezonā saražo līdz tonnai

Fabrikā tiek taisītas četru veidu kafijas. Visiecienītākā ir vecmāmiņas vārdā nosauktā „Alīda”. Tā tiek ražota no cigoriņiem, burkāniem, miežiem un ozolzīlēm. Mieži šim dzērienam piedod vieglumu un grauzdējuma aromātu. „Man sākumā šķita, ka pats cigoriņš nesmaržo, bet tam ir tāda vienmuļa smarža. Pievienojot klāt miežus, cigoriņu aromāts kļūst izteiktāks,” stāsta Jolanta.

Vēl viens dzēriena veids ir „Paulīne”. Tas tapis par godu Jolantas meitai, kurai toreiz bija vien trīs gadi un viņa vēlējās savu kafiju. „Šajos dzērienos nav kofeīna, jo tie taisīti no dārzeņiem, labības. Tikai ozolzīles piedod tonizējošu sajūtu. Tajās ir nomierinošas, organismu stiprinošas vielas, tāpēc šo dzērienu var lietot arī bērni. Viņiem jau patīk sajusties kā pieaugušajiem,” stāsta dzēriena meistare.

Žāvējamo skapi taisījis autosacīkšu mašīnu meistars.

Kafijai „Sēlija” pievienotas kaņepju lapas. Tās piedod rūgtāku, īpatnējāku smaržu. Par godu dzimtajai pilsētai tās 90 gadu jubilejā Jolanta sāka ražot kafiju „Viesīte”. Tai ir saldāka garša, kuru veido diedzētu rudzu asni. Šo kafiju droši var likt klāt maizes mīklai, jo tā piedod rudzu iesala garšu.

Kad kafijas dzēriena sastāvdaļas iegūtas, notiek žāvēšanas process. Pēc tam elektriskajās dzirnavās tās samaļ miltos. Pusotru stundu 200 grādu temperatūrā miltus grauzdē, un kafija ir gatava. Varētu šķist, ka tas ir ātrs process, bet tā nebūt nav. Dienas laikā, čakli strādājot, iespējams saražot 30 kilogramus kafijas. Savukārt sezonas laikā izdodas pagatavot līdz vienai tonnai kafijas.

Šī ražotnes puse tiek saukta par „putekļaino galu”, jo te atrodas elektriskās dzirnavas. Sākumā miltu malšanai Jolanta izmantoja no vecmammas mantotās rokas dzirnavas, taču tika meklētas iespējas, kā darbu atvieglot.

No dzīves galvaspilsētā uz laukiem

Jolanta ilgu laiku dzīvoja Rīgā, bet, dibinot šo uzņēmumu, nācās atgriezties dzimtajā pusē. Sākuma lauki viņai šķita vienmuļi, neinteresanti, bet tad sieviete saprata, ka, ja meklē iespējas, tad tās arī atrod. Jolanta iestājās vietējā korī, kurā dzied joprojām. „Te ir izteikta socializēšanās. Katrs zina – ja notiks kāda nelaime, cilvēki viens otram būs kā atbalsta plecs,” ar savu dzimto pusi lepojas Viesītes iedzīvotāja.

Šī pārcelšanās prasīja atteikšanos no dažādām izklaidēm - teātra, koncertiem, kino un citām pilsētas iespējām.. „Ar laiku saproti, ka ne jau lielveikala apmeklējumā ir tas dzīvesprieks. Šeit reizēm ir grūtāk, ceļi mēdz būt neizbraucami, bet tad jāmeklē gaisma sevī,” pārliecināta Jolanta.

Kādreiz katru ozolzīli lobīja ar rokām, bet tagad ražotnē ir pašu izdomāts aparāts, kas saplacina zīles. Atliek tikai kodolus no čaumalām izlasīt. „Cik tad tu ilgi mocīsies? Cilvēks ir slinks pēc dabas un domā, kā atvieglot procesus,” stāsta Jolanta, atklājot, ka šis aparāts ozolzīļu lobīšanu paātrinājis aptuveni 30 reizes. Kaltēts zīļu kodols atgādina kafijas pupiņu, bet tas ir ļoti ciets. Daudzi, kuri mēģinājuši zīles malt kafijas dzirnaviņās, tā sabojājuši savus aparātus.

Sievietei ir trīs bērni, arī viņi - kā savulaik Jolanta - ļoti raujas uz lielo pilsētu. „Vajag to pasauli redzēt un izbaudīt, tad tikai var saprast, cik labi ir te. Citādi paliek tās ilgas. Kad esi izskrējies pa pasauli, zini, kā tur ir, tad saproti, ka šeit ir labi. Ar gadiem rodas vienkāršība,” uzskata sieviete.

Jolanta pagaidām nezina, vai kāds no bērniem turpinās šo biznesu. „Nepiekrītu tam, ka vajag paaudžu paaudzēs būt uzņēmējam. Cilvēki ir dažādi, viņi paši izvēlas ko darīt,” uzskata Jolanta. Viņai ir trīs augstākās izglītības, un visas gūtās zināšanas ir kādā brīdī noderējušas. Ziemās, kad mazāk darbu, Jolanta joprojām kaut ko pamācās. Nākamgad viņa plāno padziļinātāk apgūt angļu valodu. „Pasaule iet uz priekšu, un tiklīdz pats apstāsies savā komforta zonā, pārstāsi mācīties, tad vienkārši netiksi līdzi,” saka Jolanta, vienlaikus uzsverot, ka nedrīkst arī pazaudēt īpašo senatnīgumu.

Šis uzraksts redzams pie piebraucamā ceļa. Tas gatavots no kora biedru dāvātiem traukiem.

Jolanta uzskata, ka sēļi ir diezgan noslēgti un atveras tikai ar laiku. „Sēļi ir ar savu mugurkaulu, viņiem uz galvas kāpt nedrīkst. Mēs ļoti lepojamies ar to, kas esam, bet tajā paša laikā sēlis ir pieticīgs. Varbūt mums vajadzētu lielāku pašapziņu,” spriež Jolanta, piekrītot, ka šeit vēl ir daudz neatklāta. „Nevajag baidīties uzdrošināties. Atliek vien padomāt, cik Latvija būtu bagāta, ja katrs darītu savu sirdslietu. Kad šeit atgriezos, bija cilvēki, kas teica, ka es esmu pilnīgi dulla,” atminas Jolanta, sakot, ka vietējie sākumā bija skeptiski pret šo ideju, taču laika gaitā kafeja sevi ir pierādījusi, saņemot kultūras zīmi „Latviskais mantojums”.

Ar Sēlijas identitāti, interesantām novada personībām, skaistām vietām un aizraujošiem piedzīvojumiem vairāk var iepazīties piecās dokumentālā cikla „Neatklātā Sēlija” sērijās, ko veidojis Sandijs Semjonovs kopā ar Andžeju Reiteru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt