Aculiecinieks

Aculiecinieks. No Džeza līdz Tutas dziesmām

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Drons ābolos

Aculiecinieks. Prāmja «Estonia» pasažieris

Pārāk jauns, lai mirtu – «Estonia» pasažiera izglābšanās stāsts

Dusmas uz Dievu, ka jāmirst tik jaunam, ka nav iespējams atvadīties no tuviniekiem. Tādas izjūtas 1994. gadā piedzīvoja prāmja "Estonia" pasažieris Karls Ēriks Lāntē-Reintamms. Viņam izdevās izglābties, skrienot no kuģa zemākajiem līmeņiem, tomēr ilgi pēc notikuma ir palikusi sajūta, ka nav atklāti patiesie avārijas iemesli. Latvijas Televīzijas raidījumā "Aculiecinieks" Karls Ēriks dalījās ar savu stāstu.

Karls Ēriks Lāntē-Reintamms pēc izglītības ir diplomāts. Padomju laikā viņš piedzima trimdas igauņu ģimenē. Bērnībā Zviedrijā no turienes latviešu trimdiniekiem iemācījās runāt arī latviski. Radi dzīvoja gan Zviedrijā, gan Igaunijā, tādēļ vīrietis bija biežs prāmja "Estonia" pasažieris. Viņš gatavojās studēt starptautiskās attiecības Tallinā. Dienā, kad prāmis devās savā pēdējā – liktenīgajā – reisā, Karls Ēriks Tallinas augstskolā bija ieradies noskaidrot par iestājeksāmeniem. Atpakaļceļam uz Stokholmu, kā vienmēr, viņš nopirka vislētāko biļeti kajītē, kas bija pašā kuģa apakšā – zem ūdens līnijas. Prognozes solīja vētru, taču tas nebija nekas ārkārtējs. Vīrietim tobrīd bija 26 gadi.

Karls Ēriks Lāntē Reintamms

Glābšanās no kuģa zemākajiem stāviem

"Es biju daudzas reizes braucis tādā laikā, tā ka man tā nebija problēma, es agri gāju gulēt," stāstīja vīrietis.

Par prāmi "Estonia"

Pasažieru prāmis “Estonia” nogrima Baltijas jūrā 1994. gada 28. septembrī.
Izglābti tika 138 cilvēki.
Bojā gāja 852 cilvēki.
Traģēdijas iemeslus pēta joprojām.

Taču šoreiz ilga gulēšana nesanāca. Naktī pamodināja pēc ieilgušām vakariņām atgriezies kajītes kaimiņš. Pēc tam Karls Ēriks nevarēja aizmigt. Viņš sajutis, ka notiek tāda kā kuģa sadursme ar kaut ko. Motors dīvaini skanējis, gulta sagāzusies.

Vīrietis instinktīvi sapratis, ka kaut kas nav kārtībā. Izskrējis no kajītes, viņš redzējis daudz ūdens.

"Tas bija moments, kad es domāju, ka varbūt man vajadzētu atpakaļ iet un skatīties, kā ar to citu cilvēku. Kad es redzēju to ūdeni, un tā bija tik daudz, man bija bailes iet atpakaļ. Un es domāju, ka viņš bija tikko nācis un viņš noteikti arī dzirdēja to un redzēja, kā es skrēju ārā," atcerējās Karls Ēriks.

Garais ceļš uz izglābšanos – no pašas prāmja apakšas, dziļi kuģa iekšienē – bija sācies vēl pirms trauksmes sirēnām, ātri skrienot un pagūstot tikt uz augšējiem klājiem.

"Kāds zviedru vīrietis prasīja, kas notiek, un es zviedriski atbildēju, ka nācis ūdens iekšā. Tad es skrēju, skrēju, un tad es biju kaut kur tur, kur bija lielas, lielas trepes uz augšu.

Un es skrēju uz augšu," stāstīja vīrietis.

Kaut kuģis bija jau sasvēries, izdevās tikt pie glābšanas vestēm un palīdzēt tās izdalīt arī citiem.

Karls Ēriks Lāntē Reintamms

"Es to ātri darīju, darīju kādu laiku. Tad es redzēju, ka augšā ir laiva. Un es domāju, ka man ir jāiet uz augšu skatīties, kā es varu to laivu paņemt uz leju," atcerējās Karls Ēriks.

Tikt pie laivas tomēr neizdevās. Lielākā daļa pasažieru tobrīd bija pie pretējā borta. Tāpēc neredzēja to, ko pamanīja viņš, stāvot kreisajā pusē, ja skatās uz priekšgalu, netālu no kapteiņa tiltiņa.

"Tas ir tas moments, kad es skatos uz leju un redzu, ka tur ir kaut kas vairākus metrus liels ūdenī. Kad es skatījos uz leju, tad varu teikt, – vispirms es redzēju tur labajā pusē, un tas gāja no labās puses uz kreiso pusi. Tā ļoti lēni. Un es domāju, ka varbūt tas ir tas, kāpēc es dzirdēju tādu sadursmi," vīrietis stāstīja.

Tobrīd nebija laika domāt, bija jātiek pie otra borta, kur bija cerība tikt glābšanas plostā. Tas šķita neiespējami. Kuģis jau gulēja uz sāna. Nācās lēkt viļņos. Plostā tomēr izdevās tikt. Tas gan bija pa daļai piesmēlies ar ūdeni. Plostā iekļuvušajiem ledus aukstais ūdens sniedzās līdz krūtīm.

Karls Ēriks Lāntē Reintamms

"Es vienreiz tur naktī mēģināju izrēķināt, cik cilvēku mums ir. Un es varēju saprast, ka ir vismaz 23. Bet varēja būt arī vairāk, tāpēc ka es neredzēju, cik tur ir. Tur bija daudz, no visurienes – runāja zviedriski, somiski, igauniski un latviski," norādīja Karls Ēriks.

Īstā cīņa par izdzīvošanu tad vēl tikai sākās. Bija jāiztur visa nakts. Palīgā atbraukušais kuģis vētrainajā jūrā ilgi nespēja viņus uzņemt. Plosts neizturēja.

Karls Ēriks stāstīja: "Plosts izjuka, un mēs bijām atpakaļ ūdenī, vispirms iekšā ūdenī, un es domāju, ka viss! Es tikai domāju, ka man vienalga, vai man ir rokas vai kājas. Vissvarīgāk ir būt dzīvam un stāstīt par to. Un es visu laiku domāju, ka tas ir tik... Šausmīgi. Visšausmīgāk ir, kad tu esi... Tu nevari pateikt uz redzēšanos saviem tuviniekiem.

Es biju dusmīgs, es biju dusmīgs uz Dievu, ka es esmu tik jauns, es esmu tādā situācijā, ka nav tuvinieki, radinieki ar mani. Es nevaru pateikt uz redzēšanos... Un es varu nomirt. Bez dzīves. Ilgas dzīves," stāstīja vīrietis.

Izdzīvoja tikai tie, kam vēl pietika spēka iekļūt citā plostā. Arī to viļņi draudēja satriekt pret kuģa sānu.

No kreisās - Karls Ēriks Lāntē Reintamms, prāmja “Estonia” pasažieris

Vīrietis pastāstīja: "Es biju pēdējais, kas uz turieni pārlēca. Bet man gāja viss slikti. Es nevarēju... Es biju ūdenī – starp plostu un kuģi. Redzēju, ka būs liels vilnis. Man vairs nebija vispār enerģijas un tā... Bet es domāju par to, ka nedrīkst... Ka man galva ir starp plostu un kuģi. Un to es vēl varēju turēt augšā."

Gaida patiesību par avāriju

Pēc izglābšanas Karls Ēriks arvien ir bijis starp tiem, kas apšauba Zviedrijas, Somijas un Igaunijas valdību oficiāli atzītos prāmja nogrimšanas iemeslus – konstrukcijas nepilnības, stipro vētru un pārāk lielo braukšanas ātrumu. Vīrietis runāja arī ar citiem izdzīvojušajiem, ka tas nav pareizi. Viņš bija neizpratnē: "Kā komisija tā saka, ja mēs kaut ko citu redzējām?" Tomēr bija sajūta, ka neviens nespēj aizbraukt uz kuģa nogrimšanas vietu un pārbaudīt, un tad nav, par ko runāt.

Šaubas pieauga pēc tam, kad zviedru filmēšanas grupa prāmja korpusā atklāja četrus metrus lielu caurumu un nosauca to par atklājumu, "kas maina visu". Pēc tam pie darba ķērās divas pētnieku komandas. Gan Igaunijas vadītā, kur piedalās arī Zviedrija un Somija, gan otra – no varas iestādēm neatkarīgā. Abas sola tikt skaidrībā – kāpēc kuģim ir tādi bojājumi, vai un kā tie ir saistīti ar prāmja nogrimšanu.

Karls Ēriks aktīvi atbalsta neatkarīgo, privāti sponsorēto izmeklēšanu. Viņš ir pārliecināts – sākotnējā, oficiāli veiktā bija nepilnīga. Vīrietis uzsvēra: "Viņi to savu darbu ļoti slikti darīja. Ar to informāciju, ko mēs dabūjām no komisijas, mēs nevaram iet uz tiesu. Un tiesa nevar teikt, ka kāds ir nepareizi darījis. Tas nozīmē, ka mēs nezinām simtprocentīgi, kas notika tajā naktī Baltijas jūrā."

Piemēram, Zviedrijas policija viņu iztaujājusi tikai vienu reizi un tikai telefoniski. Vīrietis stāstīja: "Man nekad nevajadzēja dot savu parakstu par to, ka tas, ko es lasu, ir pareizi. Ka es esmu to teicis un ka tas tiešām ir tas, ko es redzēju un domāju un tā tālāk. Tur ir divas vietas policijas ziņojumā, kur ir nepareizi. Es redzēju daudz ūdens, bet viņi raksta, ka es redzu ļoti maz ūdens. Un, kad es runāju par to, ko es redzēju ūdenī jau, kad es esmu ārā...

Es redzu vienu lietu tur ūdenī, tur ārā, – un viņi raksta, ka es redzu baltus punktus."

Daudz nopietnāk viņa teikto uzklausījuši prāmja būvnieki no "Meyer Werft" Vācijā. Kas īsti bija līdzās kuģa korpusam? Vai tā bija zemūdene? Fiksējot liecību, viņam daudzkārt par to jautāts.

"Viņi mēģināja darīt tā, lai es teiktu, ka es redzēju zemūdeni. Bet es nebiju gatavs to darīt," uzsvēra Karls Ēriks. Viņš būvniekiem sacījis, ka nav bijis armijā un nezina, kā ūdenī izskatās zemūdene.

Tagad ir cerība, ka neatkarīga izmeklēšana, paralēli darbojoties, varēs labāk panākt, lai taisnība nāk gaismā. Arī par to, kāpēc ūdenslīdējiem neļāva izcelt no dzelmes mirušos, kaut tāda iespēja bijusi. 

Karls Ēriks stāstīja: "Ir ūdenslīdēji, kuri saka, ka viņi gribēja celt nomirušos uz augšu. Un viņiem teica, ka nedrīkst. Viņiem tas bija ļoti grūti, ka viņi nevarēja savu darbu darīt tā, kā viņi visur citur darījuši. Bet mums zviedru valsts teica, ka viņi nemāk to darīt un ka ārsti nevar ar tik daudz nomirušiem strādāt. Un tas ir par grūtu viņiem."

Vīrietis uzskata, ka Zviedrija ir melojusi. Viņš cer, ka patiesība nāks gaismā. Tad vīrietis sagaida arī atvainošanos no Zviedrijas, Somijas un Igaunijas par to, ka patiesība netika atklāta jau iepriekš.

KONTEKSTS:

Prāmis "Estonia" nogrima vētrainā 1994. gada 28. septembra naktī ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Uz kuģa bija 989 pasažieri un apkalpes locekļi. Tika izglābti tikai 138 cilvēki, no kuriem viens vēlāk nomira slimnīcā. Gāja bojā vai pazuda bez vēsts 852 cilvēki, bet atrasti tikai 94 bojāgājušie. Pasažieru vidū bija arī 29 Latvijas iedzīvotāji, no kuriem izglābās tikai seši.

Tā bija katastrofa ar lielāko upuru skaitu, kas Baltijas jūrā notikusi miera laikā.

Igaunijas, Somijas un Zviedrijas starpvaldību komisija 1997. gadā secināja, ka prāmis "Estonia" nogrimis konstrukcijas nepilnību, liela braukšanas ātruma un vētras dēļ. Saskaņā ar oficiālo versiju, stipru viļņu triecienu dēļ salūza prāmja priekšējā viziera durvis un kuģī dažās minūtēs ieplūda tūkstošiem tonnu ūdens, to nogremdējot.

2020. gadā, nākot gaismā filmētāju atklājumam par caurumu vraka sānos, Igaunija, Somija un Zviedrija paziņoja, ka veiks jaunu izmeklēšanu.

2021. gada vasarā uz prāmja nogrimšanas vietu vispirms devās Igaunijas, Zviedrijas un Somijas valdību atbalstītā ekspedīcija. Pēc tam izpēti veica arī otra ekspedīcija, kas privāti finansēta ar laikraksta "Postimees" un citu Igaunijas un Zviedrijas sponsoru līdzekļiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti