Mīlu Daugavu, jo tās smarža atgādina Dņipro upi. Saruna ar «Ukrainietes dienasgrāmatas» autori

Annija Līva Staškovska: Latvijā jau esi sešus mēnešus. Kādas sajūtas?

Anastasija: Patiesībā, kad ierados Rīgā marta sākumā, Rīga man šķita briesmīga vieta, jo tobrīd arī mans emocionālais stāvoklis bija briesmīgs. Papildus tam visa Rīga šķita pelēka – brīžiem sniga sniegs, brīžiem lija lietus. Es skatījos un domāju – ārprāts, kā šeit spēšu dzīvot. Pat neizpakoju savu bagāžu aptuveni divus mēnešus. Manas mantas vienmēr bija gatavībā, jo dzīvoju ar domu – pēc nedēļas vai divām došos mājās. Bet tad atradu darbu, atradu draugus un sapratu, ka patiesībā šeit nav nemaz tik slikti.

Turklāt, kad tiku galā ar savām sakāpinātajām emocijām, sapratu, ka man patīk šī pilsēta, jo beidzot uz to varēju paskatīties no pavisam cita skatupunkta. Nesen atgriezos no atvaļinājuma Kiprā, un biju priecīga būt atpakaļ šeit. Pirmo dienu pēc atvaļinājuma staigāju pa Rīgas ielām, pa Vecrīgu, fotografēju un pie sevis domāju, ka patiešām esmu iemīlējusi šo pilsētu. Protams, šī nav Kijiva, kas man ir sapnis kopš bērnības, bet šobrīd Rīga patiešām ir manas otrās mājas.

Tāpat arvien vairāk saprotu latviešus un vēlos arī iemācīties latviešu valodu, jo apzinos, ka karš nebeigsies pēc mēneša vai diviem, tāpēc šeit būšu krietnu laiciņu. Tāpēc man ne tikai vajag, bet es arī vēlos apgūt tās valsts valodu, kurā dzīvoju.

To jau esi stāstījusi savas dienasgrāmatas pirmajā sērijā, bet, lūdzu, pastāsti tiem, kuri nezina – kā tu nonāci Latvijā?

Iepriekš strādāju Ukrainas uzņēmumā par realitātes projektu redaktori un scenāristi (atkarībā no projekta). Krievijas televīzijas kanāli pasūtīja projektus no mūsu produkcijas, tāpēc brīdī, kad sākās karš, mēs Krievijā filmējām. Komandējumā uz Krieviju aizbraucām jau 6. februārī. 18. februārī Putins parakstīja dekrētu par rezervistu iesaukumu. Tad mūsu raidījuma režisors, aptuveni 55 gadus vecs vīrietis, darīja mūs bažīgus, jo apgalvoja, ka tās ir sliktas ziņas – šādi dekrēti tiekot pieņemti īsi pirms kara. 20. februārī viena no mūsu raidījuma dalībniecēm kavēja ierašanos darbā, skaidrojot, ka viņas topošais vīrs dosies karā. 21. februārī Putins atzina "Donbasa republikas". Man un maniem tuviniekiem bija skaidrs, ka tam sekos saasinājums Donbasa konfliktā.

24. februāra rītā pamodos, lai dotos uz filmēšanu, un saņēmu šausmīgu ziņu no mammas – Ukrainā ir sācies karš.

Jau pirmajā kara dienā es sapratu, ka man ir jādodas prom no Krievijas, jo apkārt valdīja drausmīga un neizturama atmosfēra – cilvēki runāja dažādas aplamības par to, ka ukraiņi bombardē paši sevi, ka šī "speciālā operācija" ir nepieciešama utt. Turklāt Krievijā tika pieņemts likums, kas aizliedz runāt par karu Ukrainā. Kopā ar kolēģiem no Ukrainas spriedām par to, kā tikt prom. Izlēmām braukt uz Latviju, jo biju bijusi šeit jau 2012. gadā, un man šeit ir daudz draugu. Maskavā mēs atradām transportu līdz Krievijas–Latvijas robežai. Draugs, kuru iepazinu tinderī, palīdzēja sameklēt transportu no robežas līdz Rīgai. Mēs pavadījām 16 stundas pie robežas Krievijas pusē, kur maniem kolēģiem uzdeva dažādus jautājumus, piemēram, vai tiesa, ka ukraiņi bombardē paši sevi, vai tiesa, ka Zelenskis jau ir atbēdzis uz Eiropu, vai taisnība, ka visa šī situācija radusies, jo ukraiņi ir nacisti utt. Viņiem bija jāmelo, lai tiktu šai robežai pāri.

Kāds krievs man jautāja, kāpēc es neatrodos mājās. Kad es atbildēju, ka manās mājās ir karš, viņš sāka smieties.

Pārbaudīja arī sociālos tīklus un telefonus. Robežu šķērsojām kājām, nežēlīgā aukstumā.

Ukrainietes Anastasijas dienasgrāmata

Anastasija ir no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas.

24. februārī, kad Krievijas karaspēks iebruka Ukrainā, viņas dzīve tāpat kā citiem Ukrainas iedzīvotājiem sagriezās kājām gaisā. Tobrīd viņa bija Krievijā, kur piedalījās raidījuma filmēšanā

3. martā Anastasija no Krievijas devās uz Latviju.

Anastasija Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" dienasgrāmatu sērijā atklāja dzīvesstāstu, stāstīja par savu ceļu uz Latviju, dalījās ar piedzīvoto uz valstu robežām, devās ekskursijās un degustēja mūsu ēdienus.

 

Vai visu laiku uzturies tieši Rīgā? Kā paiet tava ikdiena?

Ikdienā es dzīvoju Garciemā pie savas tantes, kura Latvijā dzīvo jau 43 gadus, kopš saviem studiju laikiem. Kad sākās karš, tante zvanīja manai mammai un teica, ka, ja vien ir nepieciešama jebkāda palīdzība, viņa to sniegs. Mana mamma atbildēja, ka viņai neko nevajag, bet Anastasija (es) ir Krievijā un viņai nepieciešams tikt prom no valsts, pretējā gadījumā viņu izsūtīs uz Sibīriju uz 15 gadiem par to, ka runāju patiesību par karu. Tā es nokļuvu šeit Latvijā.

Pirms kara sākuma es ne reizi dzīvē nebiju satikusi savu tanti, bet šobrīd mēs dzīvojam kā viena ģimene – es, tante, viņas vīrs, suns un kaķis. Katru dienu mēroju ceļu no Garciema uz Rīgu ar vilcienu, jo Rīgā ir mans darbs un mani draugi. Pateicoties Latvijas valdībai, šie braucieni ar vilcienu man, tāpat kā pārējiem ukraiņiem, ir par brīvu. Brīvdienās tiekos ar draugiem un mēs ejam atpūsties uz dažādām interesantām vietām.

Šobrīd ir sajūta, ka dzīvoju samērā normālu dzīvi.

Kā mainījusies tava profesionālā karjera kopš 24. februāra?

Es vienmēr esmu bijusi aiz kameras, tāpēc arī vienmēr sapņoju kādreiz būt tās otrā pusē, bet Ukraina ir liela valsts ar lielu cilvēku populāciju, tāpēc arī konkurence bija liela. Kopumā man šķita – nu labi, jebkurā gadījumā es mīlu savu darbu. Šobrīd saprotu, ka, iespējams, man vienkārši bija bail spert to soli un mēģināt. Kad ierados Latvijā, man radās iespēja strādāt kameras priekšā, tāpēc, neskatoties uz bailēm, šoreiz šo soli spēru. Domāju, ka tā arī strādā dzīve, – ja tev rodas iespēja, tev tā ir jāpieņem un jāizmanto, pat ja ir bail.

Vai tev ir ģimene, draugi, kas palikuši Ukrainā? Kā šobrīd rit viņu dzīves?

Jā, mana mamma, omīte, patēvs, opis, māsa un mammas brālis joprojām ir Ukrainā. Viņi dzīvo Nikopolē, kas atrodas blakus ieņemtajai atomelektrostacijai. Šobrīd viss ir pakārtots manas mammas darbam, jo viņa ir ārste un, ja dosies prom, zaudēs darbu. Tas bija iemesls, kāpēc viņi nolēma palikt, bet šobrīd mana dzimtā pilsēta katru dienu tiek bombardēta no atomelektrostacijas teritorijas, tāpēc viņa apsver iespēju doties projām omītes un patēva dēļ. Naktis viņi pavada bumbu patvertnēs. Ir ļoti grūti pat runāt par to, jo arī es nespēju naktīs gulēt – katru nakti Krievijas karaspēks bombardē manas mājas, un man ir bail no rīta pamosties, saprotot, ka maniem vecākiem ir nodarīts pāri.

Pastāsti vairāk par savas mammas ikdienu un jūsu komunikāciju šobrīd.  

Mana mamma cenšas dzīvot normālu dzīvi. Viņa dodas pie friziera, manikīra, rūpējas par sevi. Bet tas viss notiek "zem bombardēšanas". Kad skan sirēnas – ātri jādodas uz bumbu patvertnēm. Piemēram, vakar viņa visu nakti pavadīja slimnīcā, operējot cilvēku, kurš šādā bombardēšanā cietis.

Mēs ar mammu katru dienu sazināmies telefoniski. Arī tur vēlos teikt paldies latviešiem, jo man ir piešķirta telefona karte ar bezmaksas zvaniem uz Ukrainu. Vēl mēs saziņai izmantojam mesendžeri. 

Savas dienasgrāmatas sērijās tu minēji, ka Kijivā tev bija divi kaķi. Domāju, ka daudziem interesē – vai tev viņus ir izdevies satikt? Kur viņi atrodas šobrīd?

Jā, man ir divi kaķi – Gulašs un Kesadilja. Kā jau iepriekš minēju, pirms kara es biju darba izbraukumā Krievijā, tāpēc viņus pieskatīja un baroja mana draudzene Natālija. Kad karš sākās, Natālija evakuēja manus kaķus uz drošu vietu, un šobrīd viņi dzīvo kopā ar viņu, viņas mājā. Protams, es vēlētos, lai viņi ir ar mani, tomēr to es varēšu īstenot tikai tad, kad sapratīšu, ka dzīvošu Latvijā vismaz gadu vai divus un man būs pašai sava dzīvesvieta. Šobrīd mana draudzene rūpējas par viņiem, sūta man bildes un video ar viņiem, tāpēc es zinu, ka mani kaķi ir laimīgi un aprūpēti.

Vēl viens iemesls, kāpēc baidos viņus transportēt uz Rīgu, ir garais ceļš no Kijivas uz Rīgu, īpaši tāpēc, ka Gulašs ir īsts mājas puika. (smejas) Tiklīdz es secināšu, ka Rīgā esmu uz ilgāku laiku, arī kaķi pārcelsies pie manis.

Kuras ir tās vietas Rīgā, kuras esi īpaši iemīļojusi? Kāpēc?

Hmm, man jāpadomā. Rīgā tā ir vecpilsētas daļa – es iztēlojos, kā cilvēki senos laikos aizvadīja savas dzīves tur. Tas ir kā pieskarties vēsturei – skaistai un apbrīnojamai.

Protams, ka es mīlu arī Daugavas krastu, jo pat tās smarža man atgādina Dņipru. Es uzaugu tās krastā – sākotnēji savā dzimtajā pilsētā, bet vēlāk Kijivā.

Vēl man ļoti patīk Liepāja. Tā ir klusa un mierīga pilsēta ar brīnišķīgu jūrmalu. Esmu iemīlējusies arī Cēsīs, jo tā ir maza, klusa pilsētiņa, kurai piemīt milzīga vēsture – vēl lielāka nekā jau pieminētajai Rīgai.

Kā līdz šim izjūti un vērtē Latvijas un latviešu palīdzību un atbalstu ukraiņiem? Vai tas kopš kara sākuma ir mainījies?

Es vēlos teikt milzīgu paldies visiem latviešiem, jo, kad es šeit ierados, visapkārt bija ļoti daudz Ukrainas karogu. Kad es, šķērsojot robežu, raudāju, latvieši man nāca klāt un jautāja, kā var man palīdzēt. Šķiet, ka Latvija vēlas, lai mēs justos kā savās otrajās mājās, tāpēc es no sirds vēlos teikt paldies par to. Kāds puisis, ar kuru man bija tikšanās, reiz uzzināja, ka es uz darbu katru dienu dodos ar vilcienu, tāpēc viņš man piedāvāja savu mašīnu un patiešām iedeva to man. Tas ir neaptverami, ka latvieši palīdz kā vien var. Arī paši iedzīvotāji, ne tikai valdība.

Protams, arī valdība mums ir daudz palīdzējusi, jo, kā jūs zināt, mēs varējām nosargāt Kijivu tikai pateicoties ieročiem, kurus Latvija nosūtīja Ukrainai vēl pirms 24. februāra. Palīdzība no jūsu valdības ir lielāka, nekā mēs varētu domāt. Un cilvēku labsirdība… tie dod mums tik daudz, jo zina, ka mēs cīnāmies arī par viņiem.

Šobrīd vairāk ukraiņu jau atgriežas dzimtenē. Vai tas ietilpst arī tavos tuvākajos plānos?

Domāju, ka tie ir cilvēki, kuriem Ukrainā ir ģimenes – vīri un sievas. Kā arī cilvēki, kuriem tur ir darbs. Man bija piedāvājums strādāt frontes līnijā, bet es apzinājos, ka nespētu apvienot to ar savu šī brīža darbu. Tik ilgi, kamēr man ir darbs šeit Latvijā, es būšu šeit, jo es vēlos strādāt, nopelnīt ne tikai, lai dzīvotu, bet arī spētu turpināt ziedot Ukrainas armijai un palīdzēt saviem vecākiem. Šobrīd es varu to izdarīt, atrodoties ārpus Ukrainas.

Šo mēnešu laikā ukraiņi ir pārsteiguši pasauli ar mīlestību pret savu valsti un neatlaidīgo cīņu par tās brīvību. Vai, dzīvojot Ukrainā, vienmēr izjuti šo patriotismu no savas tautas?

Patiesībā es vienmēr esmu raudājusi no aizkustinājuma, dzirdot mūsu valsts himnu – gan Jaungadā svinībās, gan citos notikumos. Es ļoti mīlēju savu valsti, vēl pirms sākās karš, un es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri jūtas tāpat. Protams, ka ir arī daudzi cilvēki, kuriem šķiet, ka Ukraina nav nekas īpašs, tomēr cilvēki man apkārt ir patrioti. Tāpēc, jā, – šādu nostāju sev apkārt esmu jutusi vienmēr. 

Diemžēl arī Latvijā ir cilvēki, kuri tic propagandai un šajā karā atbalsta Krieviju. Vai tev ir nācies saskarties ar šādu attieksmi, atrodoties šeit? Kā izvēlies reaģēt šādās situācijās?

Es strādāju Krievijā, tāpēc esmu redzējusi daudzus cilvēkus, kuri tic krievu propagandai. Es izvēlos neatbildēt šādiem cilvēkiem un situācijām, jo saprotu, ka šo cilvēku galvās nav nekā saprātīga. Šie cilvēki nespēj salīdzināt informāciju, nespēj domāt loģiski un izvērtēt lietas kritiski. Kara sākumā centos diskutēt ar šiem cilvēkiem, bet nonācu pie secinājuma, ka šādiem cilvēkiem nav sava viedokļa. Ir tikai tas, ko stāsta Krievijas propaganda. Pat ja tiem tiek sniegta dažāda veida informācija, šie cilvēki to neuztver kā opciju un to pat nesalīdzina, tāpēc domāju, ka tikai laiks spēs palīdzēt izskaidrot un parādīt patiesību. Šobrīd šī sabiedrības daļa tam vienkārši nav gatava, šobrīd, mēģinot uzsākt jebkāda veida diskusiju, šie cilvēki vienkārši paliek agresīvi, uzbrūkoši un mēģina aizstāvēt sevi. Tieši tāpēc es izvēlos vairs neatbildēt uz šādām lietām.

Kā no dzīves Ukrainā tev pietrūkst visvairāk?

Man pietrūkst pilnīgi viss. Ukrainā man bija viss, ko es vēlējos, – lielisks darbs, lieliski draugi, mani kaķi, vecāki, mana dzīvesvieta. Man bija viss.

Es tik ļoti mīlu Kijivu – tā vienmēr bija pilsēta, kurā gribēju pavadīt visu savu mūžu, tāpēc ļoti ilgojos pēc tās.

Ukrainā viss bija tik vienkārši – sākot ar tādām lietām kā banku un dokumentu sistēmām.

Protams, ka man pietrūkst arī manu tautiešu ukraiņu. Ukraiņu humors ir īpašs, tāpēc mēs vienmēr sakām – ja tu vēlies saprast ukraiņus, tev pašam jābūt ukrainim (smejas).  Jā, Ukraina ir daļa no manas dvēseles, tāpēc šobrīd man ir sajūta, ka daļa no manis atrodas Kijivas bumbu patvertnē ar trauksmes sirēnām fonā.

Vēl viena lieta, kā man ļoti pietrūkst, ir laiks ar manām draudzenēm. Kijivā man bija milzīgs balkons, uz kura mēs vakarus pavadījām dziedot, tāpēc visi kaimiņi mūs jau zināja un vienmēr priecājās, atkal mūs redzot. Satikt savus vecākus, kad vien vēlos… katru reizi, kad jutos emocionāli nogurusi, es zināju, ka ir laiks doties ciemos pie vecākiem, jo viņi ir mans spēks. Šobrīd Krievija katru dienu bombardē manas vecāku mājas Nikopolē, tāpēc man nav ne jausmas, kad man būs iespēja viņus redzēt dzīvē.

Pirms kara daļa Ukrainas iedzīvotāju atbalstīja Krieviju. Kāda ir situācija šobrīd? Vai arī tavā paziņu lokā ir prokrieviski noskaņoti cilvēki?

Patiesībā nevis daļa Ukrainas iedzīvotāju atbalstīja Krieviju, bet viņiem vienkārši šķita – labi, mūsu prezidents nav tik labs, Ukraina nav izcila valsts, bet Krievijā – jā, tur viss ir, kā vajag. Tomēr viņiem nešķita, ka mums ir jābūt zem Krievijas karoga. Kopš kara sākuma esmu piedzīvojusi vairākas situācijas Harkivā, Dņiprā un Zaporižjā, kad cilvēki, kuriem šķita, ka krievu pasaule nav nemaz tik slikta, ieraudzīja šo krievu pasauli paši savām acīm un mainīja savas domas.

Diemžēl zinu arī vienu situāciju, kurā kāds vīrietis, pat piedzīvojot karu pats uz savas ādas, savas domas nemainīja. Šis vīrietis sēdēja bumbu patvertnē Bučā kopā ar manas draudzenes mammu, turpinot domāt un apgalvot – Putins mūs izglābs. Tas notika laikā, kad Putins virs viņa mājām meta bumbas uz civilajiem iedzīvotājiem.

Visbiežāk prokrieviski noskaņoti cilvēki ir 50 gadus veci vai vecāki, un viņiem šķiet, ka joprojām turpinās padomju laiki, tikai nu jau Krievijas Federācijas izpildījumā.

Manā skatījumā – ja tu vēlies dzīvot Krievijā, tu vari pārcelties uz turieni. Ja es vēlos dzīvot Kanādā, es nelūdzu – Kanāda, lūdzu, atnāc pie mums, pārvērt mūs par jauno Kanādu. Ja es vēlētos tur dzīvot, man pašai būtu jāpārceļas.

Kā tev šķiet, kāda būs Ukrainas un pasaules situācija vēl pusgadu vēlāk no šī brīža?

Es neesmu politikas eksperte, tāpēc nezinu, kā turpmāk attīstīties situācija Ukrainā un pasaulē, tomēr, lai cik ļoti man to negribētos teikt, – es nedomāju, ka šis karš beigsies pēc pusgada. Varbūt pēc gada, bet tas būtu labākais scenārijs mums. Tagad pasaule ir iepazinusi Krieviju, iepazinusi patiesību par šo valsti, tāpēc domāju, ka pasaule atradīs jaunus energoresursu avotus. Un es ceru un ticu, ka viss būs labi, jo Ukrainai ir tiešām daudz, ko dot pārējiem. Tieši tāpēc pasaule atbalsta mūs.

Šobrīd ukraiņi sevi parāda kā spēcīgu, drosmīgu un sirsnīgu tautu. Vai ir vēl kas, ko par jums nezinām, bet tu vēlētos papildināt?

Tas ir mūsu asinīs – cīnīties pašiem par savu, nevis ņemt no kāda cita. Mēs esam atvērti, viesmīlīgi, laipni un jautri. Tu ierodies pie jebkura ukraiņa, un tev tiks uzklāts bagātīgs galds. Mēs mīlam dzīres. Pārsvarā ukraiņi visu mūžu veido uzkrājumus, jo mums ir ļoti svarīgi, lai mums būtu pašiem savas lietas – vienalga, vai tā būtu mašīna vai kas cits.

Mēs esam arī cilvēcīgi, pārsvarā spējam skatīties uz lietām kritiski, tāpēc pirms tam nebija pilnīgi neviens prezidents, ar kuru ukraiņi būtu apmierināti. Zelenskis – bezprecedenta gadījums (smejas). Visur mēs meklējam "zradu" jeb nodevību. Mēs esam kombinācija, kuru veido tērauds apvienojumā ar neiedomājamu siltumu un sirsnību.

Mēs smagi strādājam. Lielākā daļa ukraiņu, kuri šobrīd devušies ārpus Ukrainas, jau ir darba attiecībās un maksā nodokļus. Mēs savācām naudu satelītam mūsu armijai. Mēs esam gatavi atdot visu, pat pašu pēdējo mūsu valstij. Mūsu bērni dzied uz ielām, spēlē ģitāru, spēlē dambreti – tas viss, lai savāktu naudu mūsu armijai.

Un, protams, ukraiņi ir īpaši ar jau minēto humora izjūtu. Mūsu ar humoru apveltītie kareivji šobrīd glābj visu mūsu ukraiņu zemi no depresijas. Lai kas arī notiktu, mums jau ir vairākas "memes" jeb joku karikatūras katrai situācijai.