«Kad esi augšā, tā ir mežonīgā brīvības sajūta». Ķoņu kalnā Jānis Kauliņš stiprina izturību pasaules virsotņu sasniegšanai

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 5 mēnešiem.

Iknedēļas treniņi Ķoņu kalnā, kāpelējot pa trepēm, stiprinājuši seniora Jāņa Kauliņa izturību. 66 gadu vecumā viņš, kā jau pēdējos 20 gadus, joprojām lūko pēc jaunām kalnu virsotnēm, kuras sasniegt – Alpi, Tatri, Himalaji un citas. Neatlaidība, atbalstoša un aktīva draugu kompānija un vēlme redzēt elpu aizraujošos skatus, kas paveras no vairāku tūkstošu metru augstuma, – šie un citi iemesli liek ik gadu kājās vilkt kāpšanas zābakus un uz muguras likt ekipējuma somu, lai ielūkotos acīs savu spēju robežām.

Alkas pēc trakām izjūtām remdē kalnos

Pirmsākumi aizrautībai ar kalnos kāpšanu Jāņa biogrāfijā meklējami 2003. gadā, kam, kā viņš pats saka, iemesls bija traku izjūtu trūkums dzīvē. Uz to arī iedrošināja pagājušā gadsimta viens no izcilākajiem alpīnistiem Reinholds Mesners, kurš savā grāmatā "Gājiens vienatnē" minēja, ka, viņaprāt, tas pa spēkam ikvienam, kurš ir pietiekami motivēts un fiziski vesels. "Ņemot vērā, ka padomju laikā alpīnisma literatūra radīja iespaidu, ka tas domāts pārcilvēkiem, man šī frāze likās dīvaina. Savulaik tas arī bija viens no iedrošinošajiem momentiem, ka, ja tāds eksperts to saka, tad acīmredzot tā arī ir. Viņam izrādījās taisnība," teic Jānis.

2005. gadā kopā ar Andri Balodi Kaukāzā.
2005. gadā kopā ar Andri Balodi Kaukāzā.

Kalnos kāpšanas hobijam Jānis pievērsās salīdzinoši cienījamā vecumā, pirms 20 gadiem kopā ar Latvijas Universitātes tūristu klubu dodoties uz Dolomīta Alpiem. "Man ir tas gods dzīvot diezgan aktīvā kompānijā, kas ir bijušie studiju biedri un draugi. Mēs kādreiz diezgan intensīvi laivojām, tā kā tūrisma rūdījums jau drusciņ bija apakšā," viņš pastāsta, daloties ar novērojumu, ka diezgan daudz laivotāju arī kāpj kalnos. "Nebija gluži tā, ka aizbraucām uz kalniem, kā saka, kā teļš uz jauniem vārtiem, lai gan sniegotos kalnus es pirmo reizi redzēju tajā 2003. gadā," atceras Jānis.

Kas dažreiz liedzis sasniegt virsotni?

Savā pirmajā kāpienā, kas notika bez iepriekšējas sagatavošanās, bet ar divu nedēļu ilgu gājienu pa kalnu takām, bija gana, lai Jānis saprastu – tas ir viņa. "Protams, bija grūti. Patiesībā no sākuma man nebija nekādas sajēgas par inventāru, naudas līdzekļi arī bija diezgan ierobežoti. Šis tomēr ir diezgan dārgs vaļasprieks," teic alpīnists.

Elbrusā viņš neuzkāpa nepiemērota apģērba un slikta inventāra dēļ. Nebija ne pietiekamas siltā apģērba kārtas, ne vēju aizturošas. Ar ekipējumu, kāds Jānim ir šobrīd, ja vien fiziskā sagatavotība un tehniskās prasmes ļautu, varētu doties virsotnē 7000 metru augstumā.

Skatienam paveras elpu aizraujošas ainavas
Skatienam paveras elpu aizraujošas ainavas

Elbrusā Jānis neatgriezās, lai vēlreiz mēģinātu sasniegt kalna virsotni, bet tā nebija vienīgā reize, kad kāpiens nevainagojās ar smailes sasniegšanu. Arī 2008. gadā, dažus simtus metru no 7143 metrus augstās Avicennas virsotnes (iepriekš sauktas par Ļeņina smaili) sliktu laikapstākļu dēļ viņš bija spiests neturpināt kāpienu un griezties atpakaļ.

Tieši toreiz, kā Jānis pieļauj, viņš bija savā labākajā formā, kādā jebkad bijis. "Tādā ziņā žēl, ka togad neizdevās uzkāpt līdz galam tai virsotnē. Ja tagad treniņos eju apmēram 20 kilometrus, tolaik tos skrēju," viņš skaidro. Tolaik, dodoties ciemos pie sievasmātes, kas dzīvo 9. stāvā, bija sacensības, kurš augšā tiks pirmais – Jānis skriešus pa trepēm vai pārējie ar liftu. Bieži vien Jānis izrādījās veiklāks.

Atpūta pēc gājiena.
Atpūta pēc gājiena.

"Avicennā kāpa arī irāņu grupa. Jau kaut kur virs 6000 metriem vienam no viņiem kļuva ļoti slikti, bet pārējiem bija pilnīgi vienalga. Mēs prasījām, kāpēc viņi savējo nestiepj lejā, irāņi atbildēja, ka tā ir viņa problēma un viņš ir tas, kas mirst. Kā saka, viss Allāha rokās. Tā viņš arī tur palika," šokējošo notikumu atminas Jānis. Kalnos ir nerakstīts likums, ka cilvēki viens otram palīdz, izņemot, ja atrodas virs 8000 metru līnijas. "Ja neskaita dažus izcilus kāpējus, cilvēkam tas patiesībā nemaz nav pa spēkam, jo visus resursus patērē paša izdzīvošanai," viņš nosaka.

Pavisam lielajos augstumos, virs 8000 metru atzīmes, Jānim nav izdevies pabūt, bet tāda vēlme gan ir bijusi. Savulaik tāds pat bija mērķis, bet dažādu apstākļu sakritības, tostarp krīzes gadu dēļ, šo nodomu neizdevās realizēt. "Tagad, es domāju, vairs nebūtu prātīgi to darīt," viņš teic.

Kančendžangā 2021. gada novembrī.
Kančendžangā 2021. gada novembrī.

Šo virsotni vēlreiz mēģināt sasniegt bija plānots šogad, bet, ņemot vērā pasaules notikumus, Jānim tas nelikās prātīgi. Tā vietā 2022. gada rudenī viņš trešo reizi kāpa Himalaju kalnos.

Trešais kāpiens Himalajos

2022. gada oktobrī notika mēnesi ilgs kāpiens Himalajos, ar mērķi sasniegt Saribungas virsotni (nedaudz vairāk kā 6300 m virs jūras līmeņa). Pavisam nedaudz pirms pašas virsotnes Jānis pieņēma lēmumu tajā nekāpt un apstāties pie 6074 metriem. Jāņa līdzpaņemto Latvijas karogu līdz virsotnei nogādāja viņa līdzgājējs. Ko prasīja šis piedzīvojums? Atvadīšanās pat no elementāra komforta, stindzinošs aukstums, smags gājiens, neliels kritiens uz ledus, līdz asinīm noberztas kājas, spēka izsīkums. Bet to visu pavadīja elpu aizraujoši skati.

Rīts nometnē
Rīts nometnē

Jānis pieļauj, ka Himalaju kalnos vairs nekāps, vadoties pēc principa "trīs lietas – labas lietas". No otras puses, tur palika daudz labu draugu un paziņu nepāliešu vidū, kurus gribētos vēl satikt. Tas, vai vispār sekos vēl kādas virsotnes iekarošanas mēģinājums, atkarīgs no pašsajūtas un fiziskās formas. "Ir cilvēki, kas ļoti aktīvi kāpj lielajos kalnos līdz 70 gadu vecumam, bet viņi to darījuši visu mūžu," alpīnists pastāsta.

Jānis sevi uzskata par absolūtu alpīnistu–amatieri, noteikti ne klinšu kāpēju. "Himalaju mērogā tas, ko mēs darām, tiek uzskatīts par trekingu, pat ne īsti alpīnismu. Mums ir vairākas nedēļas ilgs gājiens pa kalnu takām, un virsotnes daļa ir kaut kādas četras vai piecas dienas no tā visa," viņš teic. Ledus kāpšanā viņu reiz apmācīja slovāku alpīnists, kurš uzkāpis Everestā.  "Divus gadus braucu uz Tatriem, kāpām pa ledus sienām. Patiesībā Tatros esmu uzkāpis visur, kur var kāpt. Un, ja gribas vēl, jāmeklē jau citās vietās kaut kādi ledi," Jānis saka.

Kārtojot ekipējumu, jāpadomā par katru sīkumu

"Jo gatavošanās process ir sistemātiskāks un labāk organizēts, jo lielāka garantija, ka, pirmkārt, līdzi ir viss vajadzīgais, otrkārt, tā ir psiholoģiska sagatavošanās tam visam," nosaka kalnos kāpējs ar 20 gadu pieredzi. Svarīgākais, par ko padomāt, ir apavi. Īpaši virsotnes sasniegšanas posmam svarīgi, lai tie ir silti un stingri, pasargājot kājas no liekas slodzes un izmežģījumiem.

Ekipējums.
Ekipējums.

Visas lietas, kas nepieciešamas pa dienu, saliek 35 litru ietilpīgā mugursomā. Tajā bez apģērba katram gadījumam ir arī ķivere, jo paredzēts iet pa ledāju, kurā var būt plaisas, kā arī ledus cirtnis, kas ir pašnodrošināšanai. Arī aptieciņa un citas lietas, kurām katram gadījumam jābūt rokas stiepiena attālumā. "Es pats smejos, ka te medikamentu ir vairāk, nekā savā mūžā esmu kopā patērējis, bet īsti bez tiem iztikt arī nevar. Ja no tā neko augšā nevajag, ļoti labi, bet daudz sliktāk ir tad, ja kaut kas nav paņemts līdzi," nosaka Jānis. Vitamīni gan tiek lietoti, Himalajos arī zāles pret sauso klepu, kas raksturīgs turienes klimatam. Naktij paredzētās lietas nes noalgoti vietējie ļaudis.

Tiltiņš pār Kali Gandaki upei.
Tiltiņš pār Kali Gandaki upei.

"Katrs sīkums patiesībā ir ļoti svarīgs. Pieņemsim, ka esmu aizmirsis tādu nieku kā bikšturus. Slīd nost, man atsedzas plika mugura, es varu 15 minūšu laikā lieliski apsaldēties, pats to pat nepamanīdams," par svarīgo gatavošanās posmu teic kalnos kāpējs.

Elpu aizraujošs skats un brīvības sajūta

Iemesli, kāpēc Jānis izvēlējies nodarboties ar šo izaicinošo hobiju, ir vairāki: "Pirmkārt, kad esi augšā, kaut vai pa tām pašām takām ejot, nemaz nerunājot par virsotnēm, tā ir mežonīgā brīvības sajūta. Otrs ir tas skaistums, kas tur apkārt ir. Vienkārši kaut kas satriecošs, totāli ārpus ikdienas pieredzes."

Jānis zina pastāstīt, ka šerpām, kas ir Himalaju kalnu tauta, tieši Latvijas reljefs šķiet kaut kas īpašs. Tie, kas no viņiem bijuši Jelgavā, nevar saprast, kā iespējams, ka nekas neaizsedz skatu un var tik tālu redzēt.

Kalni iemācījuši novērtēt skaisto visapkārt. "Es nedomāju, ka kalnos kāpšana kaut ko būtu mainījusi manā raksturā. Tam es laikam esmu par vecu. Ja būtu sācis kāpt agrāk, raksturu tas vēl varētu mainīt. Savā ziņā varbūt līdz tam jau dzīve man bija izveidojusi tādu raksturu, kas piemērots kalnos kāpšanai," viņš nosaka.

Ķoņu kalna trepes stiprina izturību

Sevi fiziski labā formā Jānis uztur, visbiežāk intensīvi nūjojot, reizēm arī skrienot. "Treniņi patiesībā ir ļoti parasti. Ir kaut kāds brīdis, kad forma ir tā uzdzīta, ka ar nūjošanu nepietiek, tad garākai distancei pa vidu skrienu paātrinājumu," viņš pastāsta. Ja laikapstākļi ļauj, treniņi ir četras reizes nedēļā, vēl vienu reizi viņš dodas uz Ķoņu kalnu, lai stiprinātu savu izturību, kāpjot pa trepēm. "Tur ir 11,6 metrus augstas kāpnes, tad, kā saka, kamēr apriebjas – 20, 40, 60 reižu. Tā ir ļoti skaista vieta," alpīnists atklāj savu gatavošanās procesu, atzīstot, ka vienmuļā kāpelēšana ir ļoti apnicīga, bet, kāpjot milzīgā kalnā, elpu aizraujošie skati neļauj garlaikoties. Slapjā laikā uz šo vietu viņš nenāk, arī ziemā nē, jo slidenie pakāpieni ir bīstami. "Ziemā es esmu diezgan laisks uz trenēšanos," Jānis pastāsta.

Atpūtas brīdis.
Atpūtas brīdis.

Uzkāptās reizes viņš piefiksē ar skaitāmakmeņu palīdzību – kad desmit reižu uzkāpts augšā un lejā, desmit mazo akmentiņu rindu nomaina viens lielais, bet mazos atkal liek no jauna. Tātad lielais akmens apzīmē desmit kāpšanas reizes, mazais – vienu.

Šādi kāpelējot, Jānis neizlaiž nevienu pakāpienu, jo svarīgi ir to darīt ritmiski un vienmērīgi. Tāpat viņš nekāpj ātrā tempā: "Tas  nav uz ātrumu, lai gan es nezinu, kā citi kāptu. Tas ir tieši izturības, kardiotreniņš. Patiesībā lejā kāpt bieži vien ir grūtāk nekā augšā, jo slodze uz kājām ir pilnīgi cita un bieži vien daudz nopietnāka, nekā kāpjot augšā." Šajā ziņā kā vienu no izaicinošākajiem gājieniem viņš atminas pagājušā gada kāpienu, kad uz leju bija jānokāpj kāds kilometrs pa akmens kāpnēm. "Es nebiju īpaši noguris, bet kājas nekustējās vairs. Pēc tam bija kāds gabals atkal pa līdzenu, to varēja bezmaz rikšiem noiet. Bet lejā kāpšana bija briesmīga," viņš dalās.

Kalnu kazu bars.
Kalnu kazu bars.

Ar skatu uz augšu

Šobrīd Jāņa ikdiena rit, strādājot Latvijas Universitātes Astronomijas institūtā lāzerlokācijas stacijā, nosakot Zemes mākslīgo pavadoņu precīzu lokāciju un veicot spožuma mērījumus. Darbu iespējams veikt daļēji attālināti, tāpēc pusi nedēļas Jānis pavada Ķoņu pagastā, rakstot, konstruējot aparatūru, rēķinot un rasējot. Arī šeit viņam ir maziņš teleskops, bet bieži Jānis zvaigznes vēro tāpat.

Ar astronomiju profesionāli Jānis nodarbojas vien pēdējos četrus gadus. "Man no agras bērnības astronomija ir ļoti patikusi, kopš es vispār sevi atceros, bet nekad nav bijusi doma kļūt par profesionālu astronomu. Tuvojoties pensijas gadiem, tas noticis visdīvainākā kārtā," viņš nosaka, atzīstot, ka savulaik cītīgi skatījies tieši uz leju, ilgus gadus nodarbojoties ar teritoriju plānošanu un attīstību.

"Šo profesiju es pametu diezgan vienkārša iemesla dēļ – man līdz nāvei noriebās sēdēt pie datora. Es biju ar mieru kaut vai iet uz ķīmijas laboratoriju kolbas mazgāt," Jānis atklāj. Tiesa gan, tagad pavisam izvairīties no datordarbiem nav iespējams, bet to ir uz pusi mazāk. Viņam ir svarīgi sekot principam – atrodi darbu, kas tev patīk, un tev nevienu dienu dzīvē vairs nebūs jāstrādā.

Saknes Vidzemē

Ķoņu kalns Jānim ir iemīļota vieta ne tikai tāpēc, ka šeit tiek aizvadīti treniņi, bet arī skata dēļ – var redzēt astoņu kilometru tālo Rūjienu, turklāt plašumi kaut nedaudz atgādina skatus, kādi paveras no lielajiem kalniem. Kalnā ir arī šūpoles, neliela estrāde: "Ir viss īstai lauku vasaras kultūras dzīvei."

Nepālā aizvadītajā novembrī.
Nepālā aizvadītajā novembrī.

Jānis ir dzimis rīdzinieks, kurš uzaudzis klusajā Pārdaugavā, bet vasaras pavadījis laukos. "Pilsēta man nekad nav bijusi sirdsmīļa. Kad radās izdevība un dzīve tā sagrozījās, aizgāju prom no Rīgas un īstenībā ļoti labi jūtos laukos. Uz pilsētu mani būtu grūti dabūt atpakaļ uz ilgstošu dzīvošanu," pastāsta Jānis, kurš jau desmit gadus dzīvo Igaunijas pierobežā – Ķoņu pagastā.

Sākot šeit dzīvot, kaimiņš, kurš apsaimnieko apkārtējos laukus, Jānim bailīgi vaicāja, vai viņa traktors netraucējot. "Es viņam saku – Andri, tā man ir bērnības laiku skaistākā mūzika, kas atsauc atmiņā bērnu dienas Džūkstē. Tad viņš atplauka un varbūt kaut kādā ziņā pieņēma mani par savējo," savus pirmsākumus šajā Latvijas malā atminas Jānis.

Viņš sevi nespēj iedomāties, dzīvojot kādā citā Latvijas daļā, kas nav Vidzeme, jo Jāņa vecāki ir no šīs puses – mamma nākusi no Lēdurgas, bet tēvs, lai gan dzimis Rīgā, ar saknēm bija pie Alūksnes, Māriņkalna: "Tieši Vidzeme ir manas mājas un mana vieta. Nu jau būs kādi 12 vai 13 gadi pagājuši, es varēju dabūt ļoti labi apmaksātu darbu Austrālijā, turklāt savā specialitātē. Kad bija jāpieņem lēmums, vai doties uz turieni, es sapratu, ka nevaru un negribu no šejienes aizbraukt."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti