5 zem 25

Counter-Strike miljonārs - Mareks ''yekindar'' Gaļinskis

5 zem 25

Miljonu ietekmētāja - Paulīne “Loypaulaa” Paucīte

Visienīstākā slavenība - Ņikita Trojanskis

«Jūtos tā, it kā man ir maz laika». Epidemiologs Trojanskis par prestižajām skolām un Covid-19 spriedzi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pēdējo gadu notikumu virpulī Ņikita Trojanskis (24) kļuva par diskusiju un virsrakstu epicentru. No pasaules olimpiāžu pjedestāliem, cauri Kembridžas gaiteņiem jaunais zinātnieks pēkšņi nokļuva valdības ārkārtas sapulču zālēs, kur viņam bija jāpārliecina Latvijas valdība veikt izšķirošus soļus saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Šobrīd viņš jau uzsācis doktorantūras studijas Oksfordas Universitātē, izlaižot maģistrantūru, jo "tas ir nelietderīgs veids, kā pavadīt gadu", viņš stāstīja Latvijas Radio 5 podkāstā "5 zem 25", norādot, ka allaž dzīvē jūtas tā, it kā viņam būtu maz laika.

Podkāsts "5 zem 25"

Podkāsts "5 zem 25"

Pieci.lv jaunākais orģinālsatura podkāsts "5 zem 25" stāstīs par pieciem ietekmīgiem Latvijas jauniešiem, kuri līdz 25 gadu vecumam sevi jau ir pierādījuši starptautiskā mērogā.

Podkāsta "5 zem 25" paredzētas piecas epizodes, kurās piedalīsies:

Bērns ar drudžainu prātu

"Es biju holēriķis – bērns ar drudžainu prātu, kas neprot koncentrēties ne uz ko. Ja es būtu piedzimis ASV, man noteikti diagnosticētu UDHS (Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms – red). Mani vecāki mani principā piespieda daudz mācīties, bet viņi arī nekad neaizliedza visādas grēcības, ko bērni sāk darīt ap 13 gadiem, vismaz manā rajonā, tāpēc arī tādu rajona dzīves devu es pilnvērtīgi saņēmu," stāstīja Ņikita. 

Viņš atzina, ka nebija pārāk jauks bērns, diezgan bieži darījis pāri vienaudžiem, par ko tagad viņam, protams, ir ļoti žēl. Vienlaikus viņš joprojām uztur labas attiecības ar bērnības draugiem. 

"Es domāju, ka ir ļoti svarīgi uzturēt labas attiecības ar labākajiem draugiem no bērnības. Pat tad, ja ap 20 jums pilnīgi notiek interešu bifurkācija un viņi interesējas par lietām, kas tev pilnībā nerūp," Ņikita norādīja. 

Ļoti agri, 12. klasē, notika arī Ņikitas viens no nozīmīgākajiem dzīves pavērsieniem – bioloģijas olimpiāde Vjetnamā, kurai pateicoties viņš vēlāk varēja iestāties prestižajā Kembridžas Universitātē. 

"Es 12. klasē nopelnīju godu pārstāvēt Latviju starptautiskajā bioloģijas olimpiādē. Katru gadu tā notiek citā vietā, 11. klasē tā bija Dānijā, un ķīmijas olimpiāde bija Azerbaidžānā, kur es arī pabiju, un pēc tam 12. klasē bija Vjetnamā.

Protams, tajā vecumā aizceļot uz tik eksotisku galamērķi bija gan sapnis, kā dēļ es ļoti strādāju, gan tāds sociālais lifts,

kas man palīdzēja, jo es dabūju sudraba medaļu tajā olimpiādē un pēc tam tiku universitātē attīstīt savu izglītību un karjeru," stāstīja Ņikita. 

Viņš norādīja, ka tagad ceļš uz prestižām ārzemju augstskolām skolēniem no Latvijas ir kļuvis nedaudz vienkāršāks, bet pirms sešiem gadiem tas bija ārkārtīgi grūti, jo pat izcili Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas eksāmenu rādītāji nav pietiekams iemesls atzinībai, Kembridžas uzņemšanas komisijas uzmanība bija jāiegūst gan ar unikālu motivācijas vēstuli, gan ar medaļām starptautiskās olimpiādēs. 

"Es pateicu viņiem – neprasiet man nekādas atzīmes eksāmenos vai vidējos vērtējumus, jo tas jums neko neizteiks, labāk sagaidām rezultātus no olimpiādes, ja tas jums der, tad pieņemiet mani. Un tā arī bija. Principā es varēju pabeigt skolu uz divniekiem, viņiem bija vienalga, nekad tā arī savu atestātu viņiem neaizsūtīju," pieredzē dalījās Ņikita. 

Kembridža bija īpaša

Lēciens no skolas Latvijā uz augstskolu Lielbritānijā bijis milzīgs, atzina Ņikita. Sākot jau ar pasniedzēju pieeju mājasdarbiem, kuru praktiski nebija. 

"Principā mums gandrīz nebija mājasdarbu, īpaši pēdējā kursā. Tu vari nedarīt neko, neviens tevi nepiespiež darīt un neskrien pakaļ. Tu pats, ja vēlies, vari uzrakstīt eseju. Mēs rakstījām darbus tikai eseju veidā. Un tu pats nesi tad šo eseju lektoram, un tev vajadzēja vēl viņu stipri lūgt, lai lektors atrod laiku to eseju pārbaudīt. Kamēr Latvijā, es saprotu, ka pasniedzējs ar pātagu stāv," stāstīja Ņikita. 

"Kembridžā es domāju, ka lielākoties es biju teachers pet (skolotāju mīlulis), jo es vienmēr uzdevu jautājumus.

Tā ir kopīgā lieta gan Latvijā, gan Kembridžā, ka studenti lekcijās neuzdod jautājumus, īsti nepiedalās, un kad lektors uzdod kādu jautājumu, ko jūs domājat, tad principā ir kapa klusums. 

"Es kaut kā sevi tomēr iemācīju, ka vienīgais veids uz kaut kādu izaugsmi ir caur kļūdām, tāpēc visu laiku runāju. Tā nodibinājās ļoti labas attiecības, es joprojām ik pa laikam sarakstos ar saviem Kembridžas pasniedzējiem," viņš atklāja. 

Papildus akadēmiskajām un praktiskajām zināšanām nozarē no britu kultūras personīgajā dzīvē Ņikita iemācījās empātiju pret sev tuviem cilvēkiem un draudzības formu, kas neiekļauj vienam otra apsmiešanu.  

"Es redzu, ka Latvijā viens no veidiem, kā draugi viens otram signalizē, ka viņi ir draugi, ir ar aizskarošiem jokiem. Ar mērķi maigi pazemot. Dīvaina dinamika. Anglijā es ieraudzīju, ka divi draugi, kuri pazīst viens otru 10 gadus, var iet pa ielu un vienkārši, bet ar nolūku pajautāt, kā tev iet," viņš skaidroja. 

Darbs 14 stundas dienā

No Kembridžas Universitātes gaiteņiem jaunais epidemiologs visai ātri tika iemests straujā un saspringtā darba vidē, jo pasauli pārņēma Covid-19 pandēmija un epidemiologa profesija pēkšņi kļuva ārkārtīgi būtiska. 

"Es pirmo reizi dzīvē sāku regulāri smēķēt, decembrī un līdz pat februārim. To nevajag darīt, tagad es to aktīvi atmetu.

Bet principā bija vairāki mēneši, kad mēs visi strādājām kādas 14 stundas dienā, no rīta līdz vakaram," stāstīja Ņikita. 

"Tajā brīdī es neatpūtos tādā koncentrētā veidā, es gāju pie mammas un ar mammu pļāpāju, jo tajā brīdī dzīvoju vēl pie vecākiem, viņi bija mani vienīgie sarunu biedri. Es ik pa laikam iegāju tviterī, jo tobrīd kļuvu par tādu īslaicīgu tvitera influenceri, saņēmu savu gan uzslavu, gan naida devu, un tas mani turēja tonusā," viņš norādīja. 

Lai gan Ņikita pats uzskata, ka doktorantūras studijas viņa karjerai nav obligāta nepieciešamība, šobrīd jau epidemiologs ir atgriezies akadēmiskajā vidē, turpinot studijas Oksfordā. 

"Man vienkārši vajag arī tādu detoksu no Latvijas nedaudz, jo man šķiet, ka, ja es vēl gadu šeit pastrādātu tikpat intensīvi un publiskās uzmanības vidē, es varētu sajukt prātā no diskusiju kvalitātes. Vienu brīdi tas paliek garlaicīgi," viņš piebilda. 

Visu dzīvi jūtas tā, it kā būtu maz laika

Viens no iemesliem, kāpēc Ņikita uzreiz pēc bakalaura grāda iegūšanas nolēma iegūt doktora grādu, nevis studēt maģistrantūrā, ir laiks, kas, viņaprāt, ir ļoti jātaupa. 

"Man šķiet, ka maģistrantūra diezgan bieži ir nelietderīgs veids, kā pavadīt gadu.

Es tagad esmu ļoti taupīgs par laiku. Man ir 24 [gadi], un man ir sajūta, ka tas nozīmē, ka es sasniegšu savu intelektuālo kulmināciju pēc diviem, trīs gadiem gan enerģiski, gan fiziski, gan intelektuāli.

Tāpēc man jāmaksimalizē laiks līdz tiem 27, lai izdarītu pēc iespējas vairāk kaut kā laba un oriģināla. Tāpēc es negribētu pavadīt gadu maģistrantūrā, darot principā to pašu, ko es darīju bakalaura gados," skaidroja Ņikita. 

"Es visu dzīvi jūtos tā, it kā man ir maz laika. Es zinu, ka, iespējams, vairums tā nejūtas. Es redzu, ka divdesmitgadnieki tagad dzīvo pēc principa "take it easy" – lēni dzīvo. Un es ticu, ka mūsu paaudze varētu būt tā, kas nodzīvo līdz 100–110 gadiem. Bet tāpat man ir sajūta, ka pēc 60 arī mūsu paaudzei būs ļoti grūti nodibināt kaut ko jaunu, uztaisīt industriālo revolūciju, tāpēc es jūtu, ka man ir maz laika," viņš norādīja. 

Ņikita vērtēja, ka viņa vecumā ir ļoti svarīgi nospraust gudrus mērķus, uz kuriem tiekties, lai jau 40 gados būtu, uz ko atskatīties. Un viņš nebaidās nospraust augstus mērķus. 

"Es noteikti gribu nodibināt ''start-up''. Man ir dažas idejas veselības jomā, bet, manuprāt, tās nav gana labas. Mani varoņi ir mani vecāki, bet mans elks varētu būt Īlons Masks. Manuprāt, viņš ir ģēnijs, kas radīja revolūciju vairākās jomās, un es saprotu, ka nodzīvot tādu dzīvi, kāda ir viņam, ir sapnis.

Tāpēc jāgaida, kad vienu dienu es pamodīšos ar ļoti labu ideju, kas mainīs to, kā mēs saņemam veselības pakalpojumus," sprieda Ņikita. 

Kad būs ap 40, dzīvos Latvijā

Jaunietis atzina, ka noteikti nejūtas pieenkurots Latvijai un necieš Latvijas ziemas, bet arī, piemēram, ASV kā nākotnes dzīvesvieta, par spīti tam, ka tur dzīvo viņa vecākais brālis, viņu neuzrunā. 

"Es domāju, ka es neizveidotu dziļu saikni ne ar vienu amerikāni, jo man šķiet, ka viņu kultūra veicina tādu ļoti ātru reaģēšanu uz lietām, kas noved pie sekluma. Viņi neieelpo, neizelpo un nepadomā. Tāpēc man vienmēr ir šoks, ka tomēr iznāk no ASV ik pa laikam kāds gudrs cilvēks, un es ne līdz galam saprotu, kā notika tā ģenēze," stāstīja Ņikita. 

"Man ļoti patīk briti. Es esmu krievs, un man šķiet, ka briti ir vistuvākā tauta krieviem gan temperamenta ziņā, gan kulturāli, gan savā ziņā vēsturiski, jo ir bijusi impērija. Vienīgais – briti to nožēlo daudz vairāk nekā krievi diemžēl. Tāpēc man patiktu ideja kādu laiku dzīvot kādā anglofonā valstī, visticamāk, Lielbritānijā, bet es tāpat domāju, ka tad, kad man būs 40, es dzīvošu šeit, Latvijā," viņš atzina. 

Citas "5 zem 25" sarunas

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti