5 zem 25

Miljonu ietekmētāja - Paulīne “Loypaulaa” Paucīte

Deju stacija

Deju Stacija - Kx5, Sem Jacobs

Zāles dramaturgs - Klāvs Kristaps Košins

Kā jaunais režisors Klāvs Kristaps Košins rūgto narkotiku tirgošanas pieredzi pārvērta izrādē

Uzņemties pilnu atbildību, saņemot par to pilna mēra sodu, vai nodot policijai kādu citu iesaistīto, izglābjot sevi? Ar šādu izvēli saskārās jaunais režisors Klāvs Kristaps Košins. 2021. gadā pirmizrādi piedzīvoja viņa izrāde "Konklāvs", kurā stāstīts par pieredzi saistībā ar marihuānas tirgošanu. Izrāde pērn saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu. No izrādes viņš nebija gaidījis panākumus, tā vienkārši bija vajadzīga viņam pašam kā sava veida terapija, lai atzītos par pastrādāto, viņš atklāja Latvijas Radio 5 podkāstā "5 zem 25". 

Vajag mācēt atzīties

Saskarties ar narkotiskajām nākas daudziem jauniešiem, taču svarīgi ir apzināties vielu lietošanas sekas un rezultātā tikt no tām prom, iegūstot atziņas par notikušo, bet ceļš nebūt nav viegls. Košina pieredze bija tik smaga, ka no tās tapa izrāde, kas iznesa viņa stāstu pasaulē. 

"Bet es jau neko negaidīju no tā. Man tas bija vajadzīgs, jo, kā saka, vajag izlīst no skapja," uzsvēra Košins. 

Podkāsts "5 zem 25"

Pieci.lv jaunākais orģinālsatura podkāsts "5 zem 25" stāstīs par pieciem ietekmīgiem Latvijas jauniešiem, kuri līdz 25 gadu vecumam sevi jau ir pierādījuši starptautiskā mērogā.

Podkāsta "5 zem 25" paredzētas piecas epizodes, kurās piedalīsies:

"Mani paņēma par zāles tirgošanu, un man sanāca nodot to cilvēku, kurš man piegādāja zāli. Un tas bija traki. Tas reāli bija par sodu man par visu, ko es esmu darījis, par visiem ļaunajiem darbiem, ko esmu veicis. Tas bija sods, ko es biju pelnījis.

Es biju pelnījis, ka mani paņem ciet. Es biju pelnījis, ka nonāku situācijā, kurā es vienkārši nododu citu cilvēku – aiz gļēvulības, aiz bailēm. Lai apzinātos to, ka es neesmu pārcilvēks. Tas mani nolika pie vietas," viņš stāstīja.

Bija nepieciešami vairāki mēneši, lai saprastu un apzinātos, ka tuvu un tālu draugu un paziņu lokā viņš ir kļuvis par nodevēju. 

"Pats stulbākais ir, ka es nodevu cilvēku. Viņš ir diezgan zināms puisis, viņam ir draugi, Latvija ir maziņa, mums ir arī kopīgi draugi. Tajā laikā es baidījos, kā es varēšu aiziet uz bāru, kā es varēšu aiziet patusēt, ja zinu, ka varu satikt tā cilvēka draugus, kuri var iedzīt mani stūrī. Man no tā bija šausmīgi bail," atzina Košins. 

Tāpēc bija vajadzīgi vēl vairāki mēneši, lai viņš būtu gatavs par to runāt. Vēl pāris mēneši, lai būtu gatavs kaut ko darīt lietas labā, izpirkt savu vainu, atzīties. 

"Es gan nebiju gaidījis, ka šī izrāde būs kaut kādā ziņā sava veida terapija citiem cilvēkiem. Par to man ir ļoti liels prieks, bet tas, pirmkārt, bija nepieciešams man. Tas nav mans nopelns, ka es varu būt tik atklāts, izlīst no skapja un cēli atzīties savās kļūdās, tas galīgi nav mans nopelns, tas vienkārši bija vajadzīgs. Katram tas ir vajadzīgs. Vajag atzīties, vajag mācēt atzīties," skaidroja jaunais aktieris. 

Sliktais puisis jau pamatskolā

"Es biju jaunākais bērns, man ir divi vecāki brāļi. Brāļiem savā starpā ir viena gada starpība, bet man starp viņiem ir trīs un četri gadi. Līdz ar to vienmēr kaut kādos konfliktos es jutos viens, jo viņi it kā ir pret mani, bet tā es vienkārši jutos, un droši vien tā nebija," par savu bērnību stāstīja Košins. 

"Bērnība ir bērnība. Mēs tad bieži vien visādus sūdus iemācāmies, un pēc tam, kad mēs pieaugam, mums vienkārši nākas ar to dīlot [tikt galā, sadzīvot]," viņš sprieda. 

Skolas gados viņš ne tikai tika apcelts, bet arī pats bija viens no pāridarītājiem, ko šobrīd ļoti nožēlo. 

"Protams, es biju sliktais puisis. Bet sliktais, jūtīgais, pārāk emocionālais puisis," vērtēja Košins. 

"Es gribētu droši vien atvainoties tiem, kurus es biju apcēlis vai kāvies ar kādu. Es ceru, ka viss ir kārtībā. Iešana līdzi pūlim ir aktuāla problēma. Tā ir kaut kāda plūsma, ko rada krutie džeki, un tev liekas, ka tas ir īstais, vienīgais, krutais ceļš – es gribu būt krutais džeks un darīšu tāpat kā viņi. Tad tu sāc darīt un saproti, ka esi iekāpis kāmja ritenī – gribi kaut ko pierādīt citiem, bet citiem jau sen ir vienalga, un tu esi zaudētājs principā," viņš sprieda. 

Daļa šī stāsta ir atainota arī viņa izrādē – cīņa par atzinību un tas, vai tā vispār ir nepieciešama. No skolas gadiem aktieris atminējās arī to, ka mācībām īsti daudz laika neveltīja. Šobrīd noteikti darītu citādāk.

"Man nebija labas atzīmes skolā. Es biju laikam kaut kāds septītais no beigām. Es nebiju pats pēdējais, bet dzīvojos ēniņā. Kaut kādā ziņā es, pagriežot laiku atpakaļ, pievērstu vairāk uzmanības priekšmetiem, kas mani aizrauj," atzina Košins. 

"Mācībās es gribētu pievērsties tiem priekšmetiem, kas man tagad ir nozīmīgi. Tā ir literatūra, latviešu valoda. Es gribētu rakstīt un runāt labāk, nekā es to daru tagad. Bet tas nekas, dzīve tikai tagad sākas. Jāpieņem katru dienu tas, ka dzīve varbūt sākas tikai tagad. Man liekas, ka katru dienu cilvēkam kaut kādā ziņā ir jānomirst un jāpiedzimst no jauna. Jānomirst un jāpiedzimst. Katru dienu," viņš uzsvēra. 

Teātrī ievirzīja ome

"Mana ome Ilze ir aktrise, režisore, puķu guru. Viņa vienkārši ir cilvēks zažigalka, viņa vienmēr būs iekšā,  vienmēr iedegsies, vienmēr uzlabos garastāvokli, nekad neļaus ballītei sapūt, vienmēr mēģinās uzfrišināt situāciju ar savu būtību un savu tiešām kaut kādu piezemēto un pozitīvo skatījumu uz dzīvi," stāstīja Košins. 

"Kad mācījos pamatskolā, tā bija mana privilēģija, ka mana ome bija teātra pulciņa režisore. Jau otrajā klasē sāku iet teātrī pie viņas," viņš norādīja. 

Vienlaikus jaunietis atzina, ka iesākumā pulciņa apmeklēšana nebija teātra mākslas vai izrāžu dēļ. 

"Protams, man patika aiziet uz pulciņu, jo ome iedeva latu, pieņemsim, un es varēju aiziet uz bufeti vai ar omi aiziet uz bufeti paēst. Es vienmēr biju ļoti laimīgs aiziet ar omi uz bufeti, zināju, ka varu daudz ko paņemt," viņš atminējās. 

Tomēr laika gaitā, vērojot to, kāda ir viņa ome, viņš saprata, ka vēlas būt viņai līdzīgs, vēlas iet to pašu ceļu, ko viņa. 

"Principā es pat neteiktu, ka kaut ko viņa apzināti darīja, kaut ko lika vai spieda man. Viņa vispār neko nespieda un neko neteica. Vienkārši tas, kāda viņa ir kā cilvēks, ievirzīja man iet uz turieni, uz šo profesiju," skaidroja Košins.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti