Stāsti

Devīto reizi durvis vērusi jauno mākslinieku pop-up galerija „Ikrs”

Stāsti

Atjaunotajā Anatomikumā taps arī muzejs

Gaidot "Dod Pieci": Iveta Brikmane ar vīru adoptēja Tomiņu pēc bērna zaudēšanas

Iveta Brikmane ar vīru adoptēja Tomiņu, kad zaudēja savu bioloģisko bērnu

Gaidot „Dod pieci” labdarības maratonu, kas sāksies jau nākamnedēļ, turpinām stāstīt par ģimenēm, kas uzņēmušas bērnunamu bērnus. Šoreiz iepazīstināsim ar Ivetu Brikmani un piecgadīgo Tomiņu, kuru Ivetas ģimene adoptēja pirms trim gadiem.

Brikmaņu ģimene nāk no Nītaures, viņiem ir pašiem sava astoņus gadus veca meita Ērika un vienu mēnesi vecs zīdainis. Tomiņu ģimene gaidīja aptuveni pusotru gadu pēc tam, kad neilgi pirms dzemdībām Iveta zaudēja bērniņu. Tukšā gultiņa un istaba norādīja, ka ģimenei ir iespēja pieņemt vēl kādu bērnu.

''Es esmu Iveta, un mēs ar vīru esam precējušies jau desmit gadus. Mums ir pašiem divi bērni,  un mēs esam adoptējuši Tomiņu, kas ir mūsu trešais bērns. Būtībā otrais. Mums jau bija meitiņa, adoptējām Tomiņu, un tagad mums ir piedzimis jau trešais bērniņš. Mēs ar vīru tanī laikā bijām vēl skrienošie - mums bija svarīgs darbs, svarīgas atskaites, visas cilvēku ikdienas rūpes, un mēs gaidījām savu otro bērniņu, līdz kādu dienu pasaule pateica „stop”, vairs nevar skriet.

Mēs zaudējām mūsu otro bērniņu devītajā mēnesī... Iestājās šoks, iestājās depresija, bet es sevi otrajā nedēļā aizdzinu uz darbu. Tā mēs nolēmām pieteikties adopcijai,'' laiku pirms trijiem gadiem atceras Iveta.

Process bijis garš - gandrīz pusotrs gads, un tad atnāca ziņa, ka Tomiņš ir pieejams.

''Kad Tomiņu mēs satikām, viņš bija diezgan nopietns. Viņš bija gandrīz divus gadus vecs, viņš knapi prata staigāt. Trīs soļi un krita gar zemi.... trīs soļi un krita gar zemi. Viņš bija sajūsmā par mašīnu. Braukt mašīnā, tas viņam patika, jā,'' bērna pirmā emocijas atminas Iveta.

''Tagad draudzenes prasa, kā tas ir, kad tagad, teiksim, Tomiņam bērnudārzā bija problēmas ar dažiem no personāla? Viņas prasa - tu tā aizsvilsties par viņu, viņš tev tiešām ir kā tavējais? Es saku, viņš ir manējais, es nevaru atšķirt, vai tas ir manis piedzemdēts vai nav manis piedzemdēts bērns. Viņš tā iederas mūsu ģimenē, ka es citādāk, man liekas, nemaz nevarētu iedomāties mūsu ģimeni,'' Iveta pauž savu attieksmi un kritizē pašreizējo sistēmu:

''Tā sistēma nav laba, jo tam

bērnam ir jāaug ģimenē. Bērnam ir jādabū tas fiziskais pieskāriens, it sevišķi sākumā. Klēpī jāpaņem. Tā viņam rodas drošība pasaulē.

Kā rakstīja viena sieviete, viņa arī ir no bērnības tādā namā bijusi, viņa teica, viņai joprojām ir bail - bail iziet uz ielas, bail uzsākt kaut ko jaunu.''

Protams, Ivetai arī jādomā, kā puikam pastāstīt īstenību: ''Mēs ar vīru runājām, vai mēs Tomiņam stāstīsim pēc tam, kas ir viņa mamma. Mēs jau tagad stāstām, ka viņš nāk no mājas, kur daudzi bērniņi aug. Viņš tad, kad jau bija paaudzies (tagad viņam ir pieci gadi), viņš raud un saka - pastāsti vēl man to stāstu par Tomiņu...''

''Es varbūt šobrīd liekos sev stipra, jo man ir vīrs, man ir darbs, man ir māja, man ir bērni, bet -  ja tā visa pēkšņi nav? Tā kā mums TO bērniņu vienkārši atņēma... Svarīgāk par darba atskaitēm, svarīgāk par naudas pelnīšanu ir pakrāsot ar bērnu grāmatu. Un, ja mēs liksim pasaulei smaidīt un ja šos bērnus izņems no sistēmas ārā, tas būs kaut kas fantastisks, man liekas,'' ar pārliecību par savas rīcības pareizību saka Iveta Brikmane.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti