Zemes stāsti

«Zemes stāsti». Maija un Ritvars Ekerti

Zemes stāsti

Zemes stāsti

Zemes stāsti. Maija un Ritvars Ekerti

Latvieša spēks ir dabā – lai atjaunotu lauku māju, Ekertu ģimene Straupē audzē cidonijas

Maija un Ritvars Ekerti ik dienu pēc darba dodas uz lauku īpašumu, lai audzētu un pārstrādātu cidonijas. Katrs no 15 tūkstošiem stādu pa vienam tika likti zemē, – šobrīd tie dod iespēju no peļņas atjaunot savu lauku māju. Nav daudz, bet pietiek, jo viņi to visu dara bērnu dēļ. Arī karoga masta pagalmā vēl nav, bet noteikti būs, Ekerti stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti". 

Pašlaik Maija un Ritvars Cēsu novadā, Straupē, ar diviem maziem puikām dzīvo trīsistabu dzīvoklī, bet katru dienu pēc darba viņus gaida lauku īpašums ar māju, kas jāatjauno, un trīs hektāriem krūmu cidoniju, no kurām jāspiež sulas, sīrupi un jāgatavo citi produkti. 

Vajadzīga liela apņēmība

"Es 13 gadus nodzīvoju laukos. Pēc tam vecākiem pateicu, ka nekad mūžā nedzīvošu laukos, es dzīvošu pilsētā, dzīvoklī, un nebūs man lauku nekad. Sagāju kopā ar vīru, un tad mēs spriedām savus dzīves mērķus, ko mēs plānosim, ko darīsim, un tad kaut kā uznāca mums abiem tāda forša doma, ka tomēr gribam laukos," stāstīja Maija. 

Abu ideja materializējās, kad 2017. gadā mantojumā no sava tēta Maija ieguva zemi. 

"Mēs ar vīru sākumā domājām, ka dosim izīrēt tepat vietējiem aitu fermas saimniekiem, lai zemīti apkopj, bet – kāpēc dot citiem, ja mēs paši varam kaut ko darīt? Mēs paši varam attīstīties, celt, būvēt un darīt," viņa skaidroja. 

Iegūtā zeme, lai to sakoptu, ģimenei prasīja lielu darbu un līdzekļus, jo tā ne tikai nebija kopta, bet vēl arī krietnu laiku kalpojusi kā vieta, kur kādam atstāt savus sadzīves atkritumus. 

"Mauriņa te nebija, protams, viss bija krūmos, mežā, ļoti daudz atkritumu mētājās, jo šeit nedzīvoja saimnieki uz vietas. Pirmajā gadā mēs veltījām visu laiku un līdzekļus, lai iekārtotu apkārtni, jo tā bija briesmīga. Bija nepieciešami gan buldozeri, gan ekskavatori, lai to visu sakārtotu, un daudz darba," stāstīja Ritvars. 

"Arī tad, kad atvērām mājai durvis vaļā, nelikās, ka te kādreiz varēs dzīvot. Grīdas bija sagāzušās, sapuvušas, iebrukušas, viss bija sapelējis, un skats bija briesmīgs, bet apņēmība bija un vēl ir. Tas ir jāizdara," viņš piebilda. 

Ar trīs hektāriem pietiek

Kad lauku apkārtne tika sakopta, pārim radās ideja par cidoniju audzēšanu. Lai gan krūmu cidonijas kopt nav ārkārtīgi sarežģīti, tās prasa ļoti daudz laika, sākot jau ar stādīšanu. 

"Mums ir 15 tūkstoši krūmu, tas nav maz. Tie ir tikai trīs hektāri, bet katrs tas stādiņš ir jādabū zemē, un tā darbība ir jāveic 15 tūkstošus reizes. Kā arī, lai tas stāds augtu stiprs, tas pirmos gadus jāparavē, varbūt arī jāaplaista, ja ir karsta vasara. Tad arī regulāri jāpļauj rindstarpas, lai stāds ir stiprs, lai nenonīkst, lai nezāles nepārņem to. Vēl jau, protams, ir lasīšana – katra odziņa jānoplēš, pie katras ir jāpieliecas, jānotupstas. Tas viss aizņem pamatīgu laiku," atzina Ritvars. 

Lielo cidoniju lauku ģimene sastādīja trīs gados, katru gadu ar rokām iestādot apmēram piecus tūkstošus stādu. Lai tas būtu iespējams, palīgā nāca ģimene, draugi, radi un pat darba kolēģi un strādāja no rīta līdz vakaram. 

"Mūsu idejām un mērķiem ar trīs hektāriem pilnīgi pietiek. Mēs paši varam visu pārstrādāt, varam realizēt visu, mums ir labi," norādīja Ritvars. 

No izaudzētajām cidonijām abi ar Maiju spiež sulas, gan pasterizētas, gan svaigas, gatavo sīrupus, sukādes un citus produktus. 

"Būtībā idejas pasaka priekšā paši cilvēki. Pienāk tirdziņā klāt cilvēks un jautā, jums nav tāda un tāda suliņa vai tāds produkts? Nav, bet tad domājam, kāpēc ne? Sieva, piemēram, pagājušogad sataisīja piparkūkas ar cidoniju sukādēm, kas visiem ļoti garšoja. Principā jāklausās, ko cilvēki saka, un viņi paši pasaka priekšā, ko tev ražot un ko piedāvāt," Ritvars skaidroja. 

Ģimene atzina, ka pagaidām, nestrādājot algotu darbu, ar cidonijām vien sevi nodrošināt nevarētu. Turklāt pagaidām visa peļņa, kas iegūta no cidonijām, tiek ieguldīta pārstrādes telpās, iekārtās un lauku īpašuma sakopšanā. 

"Viss, kas ir cehā remontēts un iegādāts, ir iegādāts par cidoniju naudu, un tas ir daudz. Tas ir tiešām daudz. Ir, protams, dažas lietas, ko esam no algas nopirkuši, bet kopumā viss, kas no cidonijas nācis, cidonijās arī aizgājis. Bez kredīta," piebilda Ritvars. 

Dzinējspēks

Lai katru vakaru pēc darba dotos turpināt strādāt laukos, ir jābūt lielai motivācijai. Ritvaram tie ir dēli. 

"Šim visam ir nenormāls dzinējspēks, kāpēc es to visu daru – gan remontēju, gan cauriem vakariem neredzu ģimeni mājās. Tas ir tikai tāpēc, ka mazais puika arī drīz tā domās, bet lielajam puikam šī jau ir viņa vieta. Viņš dzīvoklī ir kašķīgs, viņam nav, ko darīt, ir garlaicīgi. Viņš atbrauc šeit, šeit ir viņa vide, viss šeit ir. Viņš man saka, – tēti, kad tu saremontēsi? Man gribas te dzīvot! Tas ir dzinējspēks, kas dzen mani uz priekšu," viņš stāstīja. 

Lai arī pašlaik brīvdienu nav, Ritvars ar Maiju par to neuztraucas, jo ir pārliecināti, ka drīz būs – pēc tam, kad dēliem būs uzcelta māja. 

"Mēs neesam miljonāri. Mēs esam parasti latvieši ar parastām algām, vienkārši cīnāmies un nepērkam pašas labākās vai krutākās lietas, bet ieguldām zemē, ieguldām īpašumā, lai mēs tiktu tur. Kad tiksim īpašumā, izremontēsim, pēc tam varēsim dzīvot un darboties tālāk," uzsvēra Maija. 

"Bet, protams, mēs neesam miljonāri, un es domāju, ka uz miljonāru dēļa arī netiksim, bet mums pietiek, mums pietiek ar to, cik un kas mums ir. Mēs esam laimīgi ar to," viņa piebilda. 

Karogs noteikti būs

Ikdienā Ritvars strādā par ugunsdzēsēju, ko pats savā ziņā uzskata vairāk par dzīvesveidu, nevis profesiju. 

"Principā tas nav apmaksātākais darbs valstī, bet vairāk vai mazāk lielākā daļa ugunsdzēsēju to dara kaut kādu nezināmu, citu apsvērumu dēļ. Tas ir adrenalīns, patīkamas sajūtas pēc labi padarīta darba, pēc palīdzības sniegšanas citiem cilvēkiem," stāstīja Ritvars. 

"Mēs ar kolēģiem esam to pārrunājuši – tā nav profesija, tas ir dzīvesveids, būt ugunsdzēsējam. Ne visi to var, ne visi to grib, bet tiem, kas tur ir aizgājuši un palikuši, iespējams, tur arī jābūt. Es pat nezinu. Ne tas ir stulbums, ne patriotisms. Varbūt kaut kas pa vidu," viņš sprieda. 

Runājot par patriotismu, Ritvars atklāja, ka, lai gan šobrīd pagalmā karoga masta vēl nav, tas jau ir ieplānots. Un kopā ar karogu mastā būs arī zibens novedējs. 

"Mums dzīvoklī ir tāds mazs, mazs Latvijas karodziņš. Olivers man saka: mammu, iedod, bet es vienmēr saku, ka nē, to es tev nedošu, tā nav tāda lieta, ar ko var dzīvoties, spēlēties. Lielajā lauku sētā, mūsu mājā, noteikti būs karogs. Noteikti tas kādu dienu plīvos," stāstīja Maija. 

Latvieša spēks ir dabā

Ritvars atklāja, ka pirms 10 gadiem abi ar Maiju vienojušies par trīs kopīgiem sapņiem – latviskām, skaistām kāzām, vismaz diviem bērniem un dzīvi savā lauku mājā. Divi no trīs sapņiem jau sasniegti, un trešais – sava māja – arī jau top. 

"Tās idejas bija abiem kopā, tāpēc abi ejam uz priekšu, lai tas viss notiktu, lai mēs tiekam tajā mājā iekšā. Tāpēc arī bailes atkāpjas, jo mērķi ir pārāk stipri. Mēs to gribam, un mēs to izdarīsim," uzsvēra Ritvars. 

Maija tikmēr atzina, ka abi ir salūzuši vairākas reizes, kad domājuši, ka vairāk darbu laukos neturpinās. 

"Bet mūs vienmēr notur tas, ka mēs negribam uz citām zemēm, negribam citās valodās runāt. Lai cik grūti ietu, mēs paliksim šeit. Es arī saviem bērniem negribu mācīt, ka, ja tev ir slikti, brauc kaut kur citur projām – nē, cīnāmies, darām un paliekam šeit. Te ir mūsu zeme," uzsvēra Maija. 

"Pirms 10 gadiem, kad sagājām kopā, mums vispār nebija mērķu, mums vispār nebija plānu, – cik daudz 10 gados kopdzīvē mēs esam sasnieguši! Tas ir tas atbalsts viens otram, tā ir mīlestība, ko dodam viens otram un bērniem. Tagad arī bērniem mācām mīlestību pret zemi, pret ģimeni. Tas ir mans zemes stāsts – ja nemīlēsim viens otru, nekā nebūs, ja nemīlēsi to, kas tev ir apkārt, ko tev visa pasaule un zeme dod, nekā nebūs," viņa skaidroja. 

Arī Ritvars atzina, ka nesaprot, kas darās galvās tiem cilvēkiem, kas saka, ka laukos dzīvot ir slikti. Viņam slikti ir pilsētā, bet laukos viņš pats ir savas laimes kalējs un iespēju ir daudz. Turklāt, kad aptrūkstas spēka, to vienmēr var paņemt no zemes. 

"Droši vien, ka latvieša spēks ir dabā, kas cits mums var būt? Patriotisms ir ne jau tajā politiskajā valstī vai valdībā, tas ir zemē. Zemē, kuru vari pataustīt, – viss zaļais, ūdeņi, meži. Tas ir tas, kas šeit liek palikt, dzīvot, darboties un cīnīties. Ja ieslēdz televizoru, sāk jau nepatikt, labāk iet kaut ko ārā darīt. Uzkrāt caur dabu sev spēkus," viņš skaidroja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti