"Zeme mums ir tik, cik ir, bet govīm un aitām, cūkām un visiem pārējiem ir vajadzīgas fermas. Tāpēc bites saucam par saviem lidlopiem – tie taču arī ir lopi," smejot par izvēli nodarboties ar biškopību stāstīja Silvija. "Bites izvēlējāmies arī tāpēc, ka tie ir klusi dzīvnieki. Nav tā, kā ar govīm, – ja tu pie tām no rīta neaiziesi, tās bļaus tā, ka dzirdēs visi kaimiņi."
Silvija un Arvis audzina trīs bērnus. Viņi netālu no Vecpiebalgas uzcēluši jaunu māju, bet veco dzīvojamo ēku pārbūvējuši par saimniecības ēku. Silvija Kaivē ir vietējā – šajā pagastā dzimusi un augusi, vēlāk Ērgļos ieguvusi arboristes izglītību. Māju un piecus hektārus zemes viņa saņēma mantojumā, un abi ar Arvi tur sāka saimniekot 2007. gadā.
Arvis savukārt nāk no Līvānu puses. Viņš ir uzaudzis vecāku saimniecībā, veicot dažādus lauku darbus, un jau no bērnības viņu interesē dažāda tehnika – traktori, kombaini, mašīnas, mopēdi.
"Mācījos Priekuļos par automehāniķi, bet automehāniķa profesijā neesmu nostrādājis droši vien nevienu dienu. Savas mašīnas iespēju robežās es remontēju, to es visu daru, bet tā, lai ikdienā to darītu kādam citam, – tas nav priekš manis," stāstīja Arvis.
Silvija un Arvis satikās pirms 11 gadiem, strādājot Krievijā – Ivanovas apgabalā. Uz turieni viņi kopā ar citiem latviešiem devās, lai veiktu dažādus apzaļumošanas un labiekārtošanas darbus, un kopā izveidoja 60 hektāru lielu parku. Silvija strādāja kā arboriste un dārzniece, bet Arvis ar traktoriem.
"Kā es teicu – ja var iepatikties kombinezonā un dubļos, tad jau tā ir mīlestība," stāstīja Silvija.
Kad ģimene atgriezās Latvijā un Silvija gaidīja pirmo no ģimenes trīs atvasēm, abi uzsāka nodarboties ar biškopību, iegādājoties trīs stropus un noķerot pirmo bišu saimi.
"Tās pašas skolas, kurā es mācījos, skurstenī iemetās bites. Man skolas direktore zvanīja, jo zināja, ka mums ir stropi, un teica – ir bites. Mēs nolēmām, ka brauksim un vāksim. Es tad biju jau septītajā, astotajā mēnesī ar Beāti, bet tas skurstenis bija savus metrus 14 augsts. Kāpu pa trepēm augšā, uz jumta. Tie, kas tur lejā bija, krustus meta un skatījās, ka šitai nav kaut kas labi, – ko viņa dara?" stāstīja Silvija.
Tā saucamās krūmu bites, kuras tolaik Silvijai kopā ar skolas direktori izdevās savākt, ir niknākas nekā medus bites, bet toties ražīgākas. Tajā pašā gadā viņiem izdevās noķert vēl vienu bišu saimi – šoreiz kāpjot kokā. Ķert bites, nevis tās iegādāties, jaunie saimnieki nolēma finansiālu apsvērumu dēļ, jo tas prasītu ieguldījumus.
"Tajā brīdī mēs jau vēl no tā nezinājām principā neko. Pie šī brīža saprašanas mēs zinām, ka var nopirkt atdaleni, vari nopirkt saimi un visu kaut ko. Tajā brīdī šķita, ka apkārt visi spietus ķer," stāstīja Arvis.
Tobrīd jaunie saimnieki audzēja arī ķiplokus, no kuriem gatavoja ķiploku pārslas un pulveri tirgošanai, taču ilgtermiņā tas nav nesis lielus ienākumus. Turklāt lielākie ķiploku darbi sakrita vienā laikā ar bišu darbiem, tāpēc ar laiku Silvija ar Arvi nolēma turēties tikai pie bitēm.
Šobrīd saimniecībā dzīvo jau 51 bišu saime – turklāt skaistos, sarkanbaltsarkanos bišu stropos, kas iegādāti uz Latvijas simtgadi 2018. gadā. Tāpat viņi ierīkojuši vienu mācību stropu, ko rādīt ekskursantiem un bērniem.
"Mums vieni draugi atbrauc un prasa – kāpēc tas strops ir mācību strops? Es saku – jā, kad piebāž degunu par tuvu skrejai, tad dabū mācību," smējās Silvija.
Vecajā dzīvojamajā mājā, kas iekārtota par saimniecības ēku, izbūvēta liela virtuve, lai tā atbilstu Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām. Tajā Silvija gatavo medus maisījumus un dažādus produktus, piemēram krēmveida medu, ko pēc tam tirgo.
"Sākumā bija medus maisījumi ar šokolādi, ziedputekšņiem un kanēli. Kad tie tika atzīti par labiem, sākām domāt, ko vēl tajos varētu likt, un sākām pirkt sublimētās ogas pulverī. Tad mums radās medus maisījumi ar avenēm, zemenēm, ķiršiem, upenēm un rabarberu. Tagad atkal radījām ko jaunu – ar piparmētru un ingveru. Uztaisījām šogad arī čili medu, un tas aizgāja neticami zibenīgi. Ar tīru medu jau vairs nav izdzīvošana," stāstīja Silvija.
Saimniecībā iestādītas arī avenes un zemenes – cilvēki ar prieku brauc pie viņiem salasīt ogas, un tas ģimenei vasarā nes nelielus papildu ienākumus. Tāpat nav apsīkusi Arvja interese par tehniku. Pērn viņš ar projekta palīdzību iegādājās ekskavatoru, ar kuru sniegt rakšanas pakalpojumus.
"Vienā nozarē negribas palikt. Kaut kas tev vienu gadu nesanāk, un tad ir viss. Ja tev būs divas nozares, tad būs vienalga, vai ies vienā sliktāk vai otrā. Droši vien nebūs tā, ka abās vienmēr ies labi, bet viena otru piesegs," skaidroja Arvis.
