Stiprie stāsti

Fizioterapeits Kalvis Koskevičs Madonā ieguvis lauku partnerības balvu "Dižprojekts"

Stiprie stāsti

Viesos pie vieniem no lielākajiem zemeņu audzētājiem Latvijā – Silgaliem Kurzemē

Jāņu laikā ciemojamies pie Jāņa Budēviča Jaunjelgavā, kurš kūpina gaļu, desas un zivis

Dzimtas mājas lika atgriezties. Budēviči atstāja Norvēģiju, lai Jaunjelgavā ražotu kūpinājumus

Jānis Budēvičs Aizkraukles novada Jaunjelgavā kopā ar sievu Zani kūpina gaļu, desas un zivis. Jānis astoņus gadus dzīvoja un strādāja Norvēģijā, bet pirms sešiem gadiem atgriezās Jaunjelgavā, lai no jauna koptu dzimtas īpašumu. Jānis ar Zani izveidojuši arī paši savu gaļas veikalu "Lauva", viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".

Jānim vārds dots par godu vectēvam – arī viņš bija Jānis Budēvičs. Vectēvam ar vecomāti Jaunjelgavā savulaik piederēja drēbju veikals, kas tā arī saucās – "Drēbju tirgotava". Tā vēsturiskā izkārtne Jānim vēl ir saglabājusies. 

"Māja tika celta 1936. gadā. Viņi bija jauna ģimene, viņiem bija bērni, un viņi sāka savu biznesu. Pagāja kādi trīs četri gadi, beigās to visu atņēma, un manu vecotēvu vēl aizsūtīja uz Sibīriju par to.

Bieži vien, kad mēs te saimniekojam vai kaut ko darām, es domāju, kā būtu bijis, ja nebūtu Otrā pasaules kara? Tiešām, mēs būtu Latvija – mazā Šveice. Tas ir viennozīmīgi," pārliecību pauda Jānis.

Tā kā okupācijas gados vecvecāku īpašums tika atņemts, Jānis izauga Rīgā, bet uz Jaunjelgavu ar ģimeni brauca tikai tāpēc, lai apkoptu dzimtas kapus. 1991. gadā Jāņa tēvs senču mājas atguva. 

"Mēs atguvām vienkārši graustu. Tas viss bija nolaists, dārzā tika rakti atkritumi. Tie bija tie trakie deviņdesmitie, kad visi skrēja, visi pirka, tika dots starts uzņēmējdarbībai un daudzām lietām. Cilvēki dzīvoja [ar domu], ka tagad būs brīvība un viss – nauda kritīs no gaisa. Kādu brīdi varbūt tā arī bija, bet tie bija arī šausmīgi juku laiki, kad viss mainījās," stāstīja Jānis.

Jāņa mamma bija grāmatvede, bet tēvs – nopelniem bagātais vieglatlētikas treneris Tālivaldis Budēvičs. Jānis pats savukārt apguva un nodarbojās ar ventilācijas sistēmu izbūvi. Viņam bija pat sava kompānija, taču pēc 2008. gada krīzes Jānis devās uz Norvēģiju, kur nodzīvoja astoņus gadus. 

"Vienkārši bija 2009. gads, bija krīze. Viss plīsa un bruka, beidzās pasūtījumi, nebija darba, mašīna bija līzingā," stāstīja Jānis.

Tieši Norvēģijā Jānis satika sievu Zani, kuras dzimtas saknes arī meklējamas Jaunjelgavas pusē. Abi kopā viņi vairākus gadus strādāja rūpnīcā, pakojot lašus. 

"Patiesībā man Jānis teica tā: "Zane, uz gadu, un tad braucam atpakaļ." Tas gads izvērtās par diviem dzimušiem bērniem Norvēģijā. Tev ir bail atgriezties, jo tu nezini, kas tevi gaida. It īpaši, ja esi tajā Norvēģijas labklājībā – labi pelni, vari atļauties ceļot. Tad braukt atpakaļ ir bail," stāstīja Zane. 

Pirms sešiem gadiem jaunā ģimene tomēr nolēma atgriezties. Viņi atzina, ka Latvijā, lai nopelnītu, jāstrādā daudz vairāk, taču Norvēģijā viņi vienkārši nejutās kā mājās.

"Ja nejūties tur kā mājās, kā savā vietā, ja gribas būt mājās, tad ir jāpārlauž bailes un vienkārši jābrauc atpakaļ – tur, kur jūties kā savā vietā. To mēs tiešām nevienu dienu neesam nožēlojuši," atzina Zane.

Tagad Jāņa un Zanes trīs meitas – Elīza, Adriāna un Beāte – jau ir ceturtā dzimtas paaudze, kas dzīvo Jaunjelgavā. 

Atgriežoties Latvijā, Jānis domāja, ka nodarbosies ar saules paneļu uzstādīšanu, bet tad kāds draugs viņu aicināja pievērsties gaļas kūpināšanai un tirgošanai. 

"Tas mans draugs ātri salūza, viņš gribēja visu uzreiz un daudz. Mēs visu ko darījām – mēģinājām tā, mēģinājām šitā, bet bija ļoti lieli zaudējumi," stāstīja Jānis.

Par spīti grūtībām sešus gadus vēlāk Jānis ar Zani ne tikai joprojām kūpina gaļu un zivis, bet ir arī atvēruši pilsētas centrā paši savu veikalu. 2000. gadu sākumā šo ēku iegādājās Jāņa mamma, un kādu īsu brīdi Jāņa vecākiem tur arī bija savs gaļas veikaliņš, bet tagad tur saimnieko Jānis. 

Kūpināšana notiek atsevišķā ēkā, kurā atrodas trīs kūpināšanas krāsnis – gaļai, desām un zivīm. 

"Kūpināšana manā skatījumā ir kas vairāk nekā tikai tehnoloģisks process. Tas nav automatizējams, tev nesanāks nekad vienādi. Līdz ar to mums ir kaut kādas robežas, jo es tagad nevarētu nokūpināt tonnu – nē, nu tad mēs vairs nebūsim mēs. Mēs neesam tendēti uz maksimāli lielāko peļņu," pauda Jānis.

No šī gada Jānis ar Zani ir sākuši cept arī picas, ar ko nelielā terasē mieloties vietējiem iedzīvotājiem vai garāmbraucējiem. Protams, mazpilsēta ar nelielu iedzīvotāju skaitu ierobežo pārdošanas apjomus, tāpēc pagājušā gada ziemā veikals tika slēgts.

"Pagājušajā gadā atvērāmies pēc ziemas ar domu, ka strādāsim cauru gadu, bet pienāca rudens un izslēdza gaismu Jaunjelgavā, tāds ļoti kluss palika. Šogad mēs atkal esam atvērušies un atkal esam spara pilni, ka strādāsim cauru gadu, nu redzēsim [kā sanāks]," stāstīja Zane.

"Stiprie stāsti"

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti