"Dziesmā ir skaisti pateikts: "Es mīlu tevi tā, kā priede aug, tik neapturami, tik mierīgi, tik klusi, pret pašu sauli galvu pacēlusi, pret pašu sauli jauna priede aug." Ko vēl skaistāku var pateikt?" sacīja Kristīna.
Zemnieku saimniecībā "Krūmiņi" Kristīna ar vīru un vecākiem ne tikai kopj un apsaimnieko mežus, bet pirms deviņiem gadiem izveidotajā Maizes mājā uzņem tūristus un īstā maizes krāsnī cep maizi.
Lauku dzīvi iepazina jau bērnībā
Kristīna uzaugusi Cēsīs, bet vecvecāku mājās kopā ar brālēniem un māsīcām pavadīja bērnības vasaras – skrēja basām kājām no rīta līdz vakaram un ēda vectēva uzsmērētās medus maizes. Protams, piedalījās arī darbos.
"Ravēt vajadzēja, palīdzēt siena talkās, bet manī nav tā milzīgā nospieduma, ka lauki ir kaut kas milzīgi grūts. Arī tad, kad vecāki 90. gadu sākumā bija tā saucamie Breša zemnieki, turēja aitas un govis, un zirgus, un cūkas. Mums bija arī cukurbiešu lauks. Bija kādreiz kādas balles, pēc kurām es rāpoju otrā dienā pa cukurbiešu lauku un domāju, kāpēc es nevaru izgulēties? Bet nav man bijusi tāda sūrā, grūtā lauku bērnība, pēc kuras negribas vairs tos laukus," stāstīja Kristīna.
Viņai lauki vienmēr ir bijuši prieka un brīvdienu elements. Protams, daudz citādāk to laiku atceras Kristīnas mamma Aina Tarasova.
"Mums tajā laikā visiem likās, ka mēs, latvieši, taču vienmēr esam pie zemes turējušies, ka mēs visu varēsim, ka audzēsim visu paši un pašiem viss būs, bet tajā laikā jau lopi bija, zeme bija, bet naudas nevienam nebija. Bērni brauca uz augstskolām tajā laikā ar kapeikām kabatā," stāstīja Aina.
Kristīna ieguva sociālā psihologa izglītību, pēc tam gadu pavadīja apmaiņas programmā Amerikā, bet, atgriežoties Latvijā, sāka strādāt Saeimas kancelejā par protokolu konsultantu. Vēlāk Amerikā iegūts arī uzņēmējdarbības vadības maģistra (MBA) grāds, un 20 gadi nostrādāti valsts pārvaldē.
"Tad es saliku savu dzīvi citā kombinācijā, jo tad, kad tu saproti, ka tavus bērnus audzina citi, bet dzīve paiet, un pēc kāda brīža viņiem tevi varbūt vairs nevajadzēs, tu saproti, ka varbūt nevajag palaist to brīdi garām," stāstīja Kristīna.
Liepas pagastā jau ceturtajā paaudzē
Jau 10 gadus Kristīna kopā ar ģimeni un vīru Edmundu dzīvo Cēsu novadā. Lai gan atgriešanās laukos sākotnēji neietilpa viņas dzīves plānos, nu Kristīna ir jau ceturtā dzimtas paaudze, kas dzīvo Liepas pagastā – saimniecībā, kuru pēc Brīvības cīņām izveidoja viņas vecvectēvs.
Saimniecībā atrodas 300 gadus veca priede, ko ģimene sauc par meža ciltsmāti, un tā stāsta kādu ļoti īpašu stāstu.
"Šeit Otrā pasaules kara laikā bija cīņu lauks. Vācieši gatavojās ierakumu cīņām, visu apkārtējo māju iedzīvotāji katru dienu gāja mežā, raka savu noteikto tranšeju garumu, un te visi koki bija nocirsti. Šī priede ir vienīgais koks, ko vecvectēvs [ir izglābis]. Tai apakšā mizā var redzēt zāģa vietu, bet viņš piesteidzās un izpirka šo priedi ar speķi un olām," stāstīja Kristīna.
1944. gadā visi dzīvoja ļoti taupīgi, lai neteiktu nabadzīgi, bet Kristīnas vecvectēvs bija gatavs upurēt ēdienu, lai izpirktu koku.
"Visi pārējie meži, kas ir apkārt, neviens nav vecāks par 80 gadiem. Savukārt šī mūsu ciltsmāte stāv un turpina skatīties, kā mums te klājas, ko mēs te darām. 300 gadu stāsts. Ja viņa spētu runāt, būtu ļoti interesanti," pauda Kristīna.
Galvenais ir gribēt darīt
Saimniekiem pieder 50 hektāri zemes, no tiem 10 hektāri ir aramzeme, bet 40 hektāros aug mežs. Pērn konkursā "Sakoptākais mežs" Kristīna saņēma meža nozares balvu "Zelta čiekurs" par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu. Tāpat viņa lepojas ar pašu tā dēvēto Covid-19 laika mežu, kas savām rokām tika iestādīts pandēmijas laikā.
"2021. gada pavasarī 14 hektārus apstādījām vienā mēnesī tikai ar pašu ģimenes spēkiem. Katru dienu mēs strādājām ar mammu, un mums bija vēl divi palīgi, kas pienesa stādus, bet brīvdienās, protams, stādīja visa ģimene. Tas bija ambiciozs plāns – 14 hektāri, 25 tūkstoši stādiņu," atminējās Kristīna.
Slapjajās pļavās iestādītie melnalkšņi nu garumā sniedzas jau pāri Kristīnas galvai, bet pie eglītēm un priedītēm vēl jāpietupjas. Stādīšana notika, konsultējoties ar vietējo mežzini un kooperatīva biedriem, jo saimniecībā nevienam nav izglītības mežsaimniecībā.
"Esam, protams, apguvuši kursus, un katru savu darbību apspriežam un saskaņojam. Galvenais – vajag gribēt darīt, tad tu vari arī izdarīt," pauda Kristīna.
Daļu no Kristīnas apsaimniekotajiem mežiem, līdzīgi kā daudzus mežus Latvijā, diemžēl piemeklējuši mizgrauži. Turklāt tas atrodas Gaujas Nacionālā parka īpaši aizsargājamā teritorijā.
"Mēs atrodamies boreālajā mežā. Tas ir vecs mežs un atrodas 45 grādu slīpuma aizā. Visu laiku mēs bijām ļoti priecīgi, laimīgi un lepni par to, un mums te bija izveidota arī tāda priedes taka, kurā mēs bērnus vedām iepazīt mežu, bet šobrīd taka ir slēgta, mēs tajā neejam un arī nevienu neaicinām, jo šeit saimnieko mizgrauzis. Man šķiet, ka mežs raud, un arī komisija, kad bija pie mums ciemos, teica, ka te ir kā kapos, bet šobrīd mūsu likumdošana neļauj nekādā veidā apturēt šo postažu šajā saudzējamajā teritorijā," norādīja Kristīna.
Māca arodu nākamajām paaudzēm
Meža apsaimniekošana ir tikai viena no jomām, kurā darbojas Kristīna un viņas ģimene.
"Tad vēl mums ir tehnoloģiju uzņēmums "Mazā brīnumzeme". Mēs braucam uz skolām un arī aicinām ciemos skolēnus, klašu grupas, lai apgūtu tehnoloģijas – gan elektroniku, gan lodēšanu, gan mehatroniku, gan pneimatiku, kā arī dažādas digitālās prasmes par to, kā veidot saskarsmi digitālajā vidē," stāstīja Kristīna.
Zemnieku saimniecībā "Krūmiņi" saimnieki izveidojuši arī Maizes māju, kurā Kristīnas mamma ar tūristiem maizes krāsnī cep maizi un pīrāgus.
"Pīrāgi cepas septiņas līdz 10 minūtes trīs pannas. Kamēr vēl ļaudis nav beiguši pīrāgus veidot šeit pat darbnīcā, tikmēr jau pirmie pīrāgi nāk karsti, silti ārā no krāsns. Tā ir tā maizes krāsns priekšrocība, ka tā patiesībā ļoti ātri dod rezultātu," stāstīja Kristīnas mamma Aina.
Maizes krāsns tiek kurināta ar egļu vai priežu malku, jo tā dod lielāku karstumu un mazāk pelnu un ogļu. Ģimenē maizi māk cept visi tās locekļi, un jebkurš var viens otru aizstāt, ja tas nepieciešams.
"Maizes krāsns nav tik liela, uz tirgiem mēs nebraucam. Ļaudis izbauda šo procesu un mūsu maizīti tad, kad viņi uz šejieni atbrauc. Te jau vairāk ir tās sajūtas. Kad esam darbiņu pabeiguši, uzdziedam dziesmu – kad darbiņš padarīts, vienmēr dziesma jānodzied, noteikti latviešu tautasdziesma. Dziesma taču mums dod spēku jebkurā brīdī," stāstīja Aina.
