Mārcis uzaudzis un bērnību pavadījis Vijciemā, bet pēc pamatskolas devies uz Priekuļu tehnikumu, lai apgūtu komercdarbību.
"Tur es dzīvoju kojās, kas arī bija tāda interesanta dzīves sastāvdaļa, kad patstāvību iemācījos. Pēc Priekuļu pabeigšanas turpināju [mācīties], RISEBA pabeidzu uzņēmējdarbību. Paralēli piestrādāju par dārznieku, to savienojot ar studijām. Ierīkojām privātmājām pagalmus no nulles līdz ziedošam dārzam. Īstenībā tā bija ļoti laba pieredze, piecus gadus es tur iestrēgu," stāstīja Mārcis.
Pēc tam savas darba gaitas viņš turpināja uzņēmumā "Husqvarna" – tur 10 gadus bija servisa vadītājs. Tolaik lauku dzīve viņu nesaistīja. Arī mammas Ināras, kura ir agronome, izveidotajā zemnieku saimniecībā "Piekalnes" papildu darba rokas nebija vajadzīgas.
"Te viss bija sakārtots. Tad tie apjomi nebija tik lieli, lai visu gadu te dzīvotu. Vienmēr, kad braucu uz Rīgu, uz "Husqvarna" strādāt, pilns bagāžnieks bija ar kartupeļiem. Draugi mani iesauca par "potato dīleri" [kartupeļu dīleri – red.]," atminējās Mārcis.
Dzimtajā Vijciemā viņš atgriezās tikai pirms trim gadiem, kad mammas saimniecībā tika palielinātas platības un tika nolemts būvēt noliktavu kartupeļu uzglabāšanai. Tas sakrita ar Covid-19 pandēmijas laiku.
"Tolaik bija daudz cilvēku, kas dzīvoja dzīvoklī, bet vēlējās atgriezties vai pārcelties uz laukiem. Lauku īpašumus diezgan izpirka, kad Covid-19 [pandēmija] sākās. Visi saprata, ka vajag savu oāzīti. Pirms pieciem gadiem, kad sākām celt noliktavu, es nolēmu, ka arī man jāpārceļas uz laukiem. Tagad četras dienas dzīvoju pa laukiem un piektdienās dodos uz Rīgu ar kartupeļiem," stāstīja Mārcis.
Līdz ar noliktavas uzcelšanu un papildu vietu, kur glabāt kartupeļus, saimniecībā ievērojami tika palielināti kartupeļu sēklu audzēšanas apjomi.
"Mēs esam sēklaudzētāji, un mūsu galvenais uzdevums ir to sēklas kartupeli dabūt. To nevajag ļoti lielu – 35 līdz 55 milimetri ir sēklas izmērs. Ja laistu līdz galam to kartupeli, protams, raža būtu daudz lielāka, bet principā tāpat ir kādas 30–40 tonnas no hektāra. Ja dažas šķirnes laistu līdz galam, domāju, ka tur varētu dabūt visas 50 tonnas," pauda Mārcis.
Uz saimniecību ciemos brauc zemnieki no visas Latvijas, lai iegūtu sev vēlamās kartupeļu šķirnes sēklas. Arī šogad par spīti netipiskajiem laikapstākļiem raža saimniecībā ir apmierinoša – visam pietiks.
"Pavasarī, kad bija tas trakais sausums, tad izskatījās ļoti čābīgi, bija tādi mazi bumbulīši, šķita, ka nekas neizaugs, bet pēc tam jau aizgāja. Vienlaikus vasaras lietus dēļ zemē sapuvuši kartupeļi sajaukušies ar labiem kartupeļiem, tagad jācīnās, kā tos izglābt. Jāmauc pēc iespējas ātrāk cauri, lai saglābtu visu. Citi zemnieki dažas šķirnes nemaz nevāks nost, atstās tīrumā. Nav jēgas, tik daudz apakšā sapuvušo," stāstīja Mārcis.
Viņš vērtēja, ka pēdējos gados gadalaiki it kā virzās uz priekšu, līdz ar to arī kartupeļi jāstāda pāris nedēļas vēlāk. Šogad tie kartupeļi, kas tika iestādīti kā pēdējie, izauga labāk.
Par kartupeļu audzēšanu un mēslošanu kā agronome atbild Mārča mamma, bet viņš pats rūpējas par tehniskām lietām un kartupeļu tirgošanu. Jaunajā noliktavā, kurā var uzglabāt pat 1000 tonnas kartupeļu, tie pirms pārdošanas tiek arī šķiroti, jo saimniecībā kopā 50 hektāru platībā tiek audzēti 30 dažādu šķirņu kartupeļi. Sezonas laikā saimniecībā strādā līdz 10 darbiniekiem, pastāvīgi – pieci.
"Izaudzēt un sašķirot daudzās šķirnes nav tik sarežģīti. Varbūt nedaudz sarežģīti ir tās visas reizē pārdot, kad cilvēki zina tikai "Lauru" un "Vinetu", bet pēkšņi priekšā ir 12 šķirnes, par kurām neko neesi dzirdējis. Es varu piedāvāt jebkurai cilvēka gaumei īsto kartupeli. Man ir agri, vēli, miltaināki, ne miltaini, krāsaini, tādi, kurus diabētiķi var ēst – ir tāda šķirne "Zelta mellenīte", kurai ir zems glikēmiskais indekss, tie nepaceļ cukura līmeni asinīs," stāstīja Mārcis.
Brīvajā laikā Mārcis pats savām rokām būvē meža namiņu savā īpašumā Vijas upes krastā, bet tas esot tikai viens no daudzajiem sapņiem teritorijas labiekārtošanai. Kādreiz šeit bijusi vecsaimniecība "Līdakas", un ap šo vietu ne tikai vijas dažādas teikas un mītiski nostāsti, tur saglabājušās arī dažādas seno laiku liecības – akmens mūri, milzīgi koki un ar sūnām apauguši laukakmeņi, kas rada īpašu noskaņu. Kad tur strādā, valda miers, pauda Mārcis.
"Es domāju taisīt te tādas pastaigu takas – īsākas, garākas gar upi. Vasarās jau tagad šeit taisu draugu pasākumus un mazo mūzikas festivālu, lai pilsētnieki atbrauc un ierauga lauku burvību," viņš stāstīja.
"Stiprie stāsti"
