Kopumā Latvijā ir 17 ārstniecības iestādes, kas pieņem dzemdības, un pērn Latvijā piedzima 15 776 bērni. Visvairāk bērnu - 5169 - pasaulē nāca Rīgas dzemdību namā, Jūrmalas slimnīcā piedzima 1328 mazuļi, savukārt Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīca - 1282.
Saskaņā ar šogad publicēto pētījumu 36% no aptaujātajām sievietēm dzemdībās Latvijā saskārušās ar medicīnas personāla negatīvu attieksmi. No pētījuma gan nevar uzzināt, par kurām veselības aprūpes iestādēm sūdzību ir vairāk, un tāpat nevar gūt precīzu priekšstatu, par kuru laika posmu tās ir, taču visas šī pētījuma vidējās tendences uzrāda arī visjaunākā aptaujātā dzemdējušo sieviešu grupa – vecumā no 18 līdz 24 gadiem, kas liek domāt, ka šīs fiksētās problēmas pēdējos gados nebūt nav beigušās.
Maija, kura savu stāstu uzticēja LTV raidījumam "Aizliegtais paņēmiens", atzina, ka visvairāk neizpratni raisīja komunikācija un tas, ka viņai ārsti neko neskaidroja un nejautāja viņas viedokli.
Maijas pieredze
Grūtniecība sākās labi, taču vēlāk ārsts sonogrāfijā konstatējis, ka mazulītim ir aptinusies nabassaite ap kaklu, "bet viņa mani mierināja, ka tā varētu būt norma, un laiks līdz dzemdībām ir pietiekoši ilgs un tā nabassaite, iespējams, arī var attīties atpakaļ", atcerējās Maija.
Tomēr viņas ginekoloģe nolēma uzrakstīt arī ķeizargrieziena iespēju viņas dokumentācijā. "Viņa rakstīja nosūtījumu uz slimnīcu par to, ka ir iespēja taisīt ķeizargriezienu. Lai es pati būtu droša," stāstīja Maija.
"To nosūtījumu viņa man iedeva savlaicīgi, jo, ja man sāksies dzemdības, lai nosūtījums būtu uz rokas," stāstīja Maija.
Dzemdību dienā Maija sākumā neizjuta nekādu stresu, viņai jau bija pieredze ar pirmo bērniņu, viņa zināja, kas viņu sagaida.
Uzņemšanā viņu sagaidīja vecmāte, kas viņu apskatīja, ievāca dokumentāciju, un Maija ieminējās par nabassaiti un ginekoloģes viedokli par ķeizargriezienu. "Tajā brīdī jau sākās tāda svārstība. [..] Pēc viņu ieskatiem, tas nav nekas traģisks, [..] un tā nav indikācija akūtam ķeizaram," atcerējās Maija.
Viņu aizveda uz dzemdību zāli, kur viņa nogulēja aptuveni stundu, sākās intensīvākas sāpes, ūdeņi bija nogājuši. Par atsāpināšanu Maija neieminējās, jo domāja, ka varbūt kādā brīdī ārsti paši to piedāvās. Taču par to viņai neviens nepajautāja.
Tad sākās "viss tas process ar elpošanu, tās kontrakcijas sāka parādīties spēcīgākas", "es sapratu, ka nu tūlīt visam jānotiek", taču pagāja jau aptuveni divas stundas, un "es sapratu – kaut kas nav kārtībā, bērniņš nedzimst", stāstīja Maija.
Viņa atcerējās, ka vecmāte bija ļoti uzstājīga, brīžiem deva pavēles un izteica komandas "tev vajag to izdarīt, tu nevari mocīt bērnu". Dzemdības turpinājās piecas stundas, bet bērniņš nedzima.
"Tas nosodījums bija par to, ka es esmu pārāk pasīva, es nesekoju līdzi, ko viņi liek darīt, un ne es pareizi elpoju, ne es pareizi spiežu, un viss likās tāds bezjēdzīgs pasākums," stāstīja Maija.
Tad vienā brīdī viņa nojautusi, ka personāls gatavojas pielietot jau kādus mehāniskus līdzekļus, bet kādus un kādēļ, par to ar viņu neviens nerunāja, par situāciju ārsti apspriedušies aiz durvīm.
"Kad es viņiem pajautāju, vai tiešām nevarētu man veikt to atsāpināšanu, man atbildēja, ka process jau ir sācies un tam vairs nav nekādas nozīmes. Viņi vēl izteicās, ka ir viens anesteziologs uz visu slimnīcu un, ja tagad katram taisīs anestēziju pa labi, pa kreisi, tad nepaspēs tos akūtos ķeizarus uztaisīt... un vēl kur viņam vajag būt," atminējās Maija.
Sestajā stundā Maijai jau sāka aptumšoties apziņa, ķermenis drebēja. "Atnāca daktere un nolika man priekšā papīru, ko man vajadzēja parakstīt, un es nevarēju saprast, kas tas tāds ir un kas man tagad būtu jādara. Tad viņa teica – ja mēs tā nevaram sarunāt, tad mēs taisīsim to akūto ķeizargriezienu," stāstīja Maija.
Tālāk viss noticis zibenīgi, viņa uzvesta uz operāciju zāli, uztaisīta anestēzija un bērns bijis desmit minūšu laikā klāt.
Taču pati ārste, kura veica operāciju, atzina "jūs viņu nebūtu pati piedzemdējusi", jo bērniņam nabassaitīte bija ļoti cieši aptinusies ap kaklu.
"Un tajā brīdī es sapratu, ka es tās piecas stundas viņu vienkārši mocīju. Jo viņš piedzima izteiktā hipoksijā [stāvoklī, kad organismam trūcis skābekļa]," atzina Maija.
Pēc visa notikušā neviens ar viņu vairs no personāla neparunāja, kas īsti noticis. Bet Maijas emocionālais stāvoklis bija ļoti graujošs, viņa naktīs raudāja, varēja būt nesavaldīga, to arī izjuta mājinieki.
Maija uzskata, ka slimnīcās vajadzētu piestrādāt pie komunikācijas ar pacientiem, un atzina – ja šāda būtu viņas pieredze ar pirmo bērnu, diez vai viņa domātu par otro bērnu.
Ar bērniņu šobrīd viss esot labi, bet tomēr bērniņš ir kontrolē pie neirologa, ārsts skatās, kā viņš attīstās, vai tā hipoksija nav nodarījusi kaut kādu būtisku kaitējumu viņa attīstībai. "Bet viņi arī neko nesaka, vai tas var būt pēc pusgada vai gada. Ja bērns tagad ir normāls, tas nenozīmē, ka pēc kaut kāda gada vai diviem, vai pēc 10 nebūs kādas paliekošas sekas tam visam," sacīja Maija.
Šādi gadījumi ar šādu pieredzi var tikt raksturoti kā vardarbība, vērtēja zvērināta advokāte, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena.
Atzīst kļūdu komunikācijā
Ķeizargrieziens ir šķietami ātrāk un mazsāpīgāk, bet tā tomēr ir operācija ar daudziem riskiem, piemēram, pirms vairākiem gadiem veiktā ārvalstu pētījumā secināts, ka riski ķeizargrieziena gadījumā pat ir lielāki nekā parastajās dzemdībās – asiņošana, brūces infekcijas, augstāka mātes nāves iespēja un arī iespējamas negatīvas sekas nākotnē.
Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļas vadītāja Jolanta Bārbale-Mālniece skaidroja, ka "ginekologi baidās no tā, ka sievietei rēta uz dzemdes pie nākamām grūtniecībām var radīt sarežģījumus – līdz pat tam, ka pie nākamās grūtniecības tā var implantēties rētas rajonā, cauraugt, un sieviete var zaudēt gan nedzimušo bērnu, gan dzemdi, un vispār vairs pie bērniem nebūs šīs iespējas tikt, šādi gadījumi ir".
Tādēļ ar ķeizargriezienu slimnīcas nesteidzas. Bet ķeizargriezienu var izvēlēties kā maksas pakalpojumu. Rīgas Dzemdību namā tas maksā 3000 eiro, Jūrmalas slimnīcā – 1900 eiro, bet Stradiņos – 3750 eiro.
Taču ir situācijas, kad bez tā tiešām neiztikt. Tiesa, Maijas gadījums, kad bērniņam ap kaklu ir aptinusies nabas saite, nav tāds – Rīgas Dzemdību nams norādīja, ka pēc medicīnisko avotu datiem tādas situācijas ir 16% līdz 24% grūtniecību, un tas vēl nenozīmē ķeizargriezienu.
Tikmēr Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena vērtēja, ka Maijai bija tiesības uzstāt uz ķeizargriezienu, ja uz to norādīja viņas ginekoloģe. "Tās ir sievietes tiesības spriest par to, kas, viņas ieskatā, no iespējamiem dzemdību risinājumiem viņai būtu piemērots," sacīja Olsena.
Maijas gadījumā gan Rīgas Dzemdību nams secināja, ka ārsti rīkojušies pareizi, savukārt par to, ka situāciju neapsprieda viņas klātbūtnē, dzemdību nams skaidroja, ka "viedokļi par izvēlēto taktiku var atšķirties, un šādas profesionālas diskusijas ētisku apsvērumu dēļ un lai neradītu lieku satraukumu dzemdētājai, ieteicams nerisināt dzemdētājas klātbūtnē".
Bet par atsāpināšanu dzemdībās no pagājuša gada augusta maksā valsts, taču Maijai to nepiedāvāja, un par to Dzemdību nams brīnās pats.
Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja Santa Markova sacīja, ka "ir jābrīnās, kāpēc nav bijusi epidurālā analgēzija, iespējams, kas ir tāda visatzītākā un visefektīvākā dzemdību atsāpināšanas metode, it sevišķi, ja paciente stāsta, ka šīs dzemdības ir bijušas ilgas".
Savukārt, kad Maija sāpes cietusi jau vairākas stundas, to lietot tiešām, visticamāk, bijis par vēlu, jo tā neiedarbojas uzreiz.
Bet kļūdu komunikācijā un notiekošā neizskaidrošanu Dzemdību nams atzīst un nožēlo situāciju, kas radās neskaidras un varbūt ne tik empātiskas komunikācijas dēļ, un atvainojas māmiņai par sagādātajām neērtībām un pārdzīvojumiem, kuras dēļ māmiņas dzemdību pieredze nav tik pozitīva.
Lai uzlabotu komunikāciju un pakalpojumu kvalitāti, Rīgas Dzemdību nams izmanto Slimību profilakses un kontroles centra radītu rīku – standartizētu anketu, kas tiek sūtīta pacientiem pēc veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas, saīsinājumā to sauc par PREM – pacientu ziņotās pieredzes mērījumu. Tiesa, šajā PREM anketā nav atrodami tādi jautājumi, kas varētu raksturot vardarbību, piemēram, ir vai nav bijuši negatīvi komentāri no ārstu puses un tamlīdzīgi, un šobrīd tiek pieļauts, ka šādus jautājumus varētu iekļaut.
Bet, piemēram, Jūrmalas slimnīcā atzīst, ka šo anketu neizmantoja, bet veica savas aptaujas, bet tagad šo jautājumu risinās un anketu varētu ieviest. Arī Stradiņos norādīja, ka rūpīgāka pacientu anketēšana sākusies tikai šogad, bet anketu izstrādājuši paši.
