"Pie zirgiem var izvēdināt galvu, viņi uzklausa problēmas. Viņi, man liekas, arī saprot, kad tu atnāc ar sliktu garastāvokli. Tad viņi vairāk sāk bužināties ap tevi. Reizēm es gribētu – kaut mācētu ar viņiem runāt, tas vispār būtu tik superīgi," dalījās Madara, kura ir zirgkope jau trešajā paaudzē un strādā saimniecībā kopā ar savu tanti Līgu un vecmammu Guntu. Katra no viņām zirgkopībā ir atradusi savu piepildījumu, kas mudina turpināt dzimtā iesākto.
"Mēs nodarbojamies gan ar zirgiem, gan cilvēkiem, tāpēc man patīk, ir tāda daudzpusība," stāstīja Līga.
Visas uzaugušas zirga mugurā
Gunta atklāja, ka patiesībā mīlestību pret zirgiem mantojusi vēl no savas mammas. Viņas mamma zirgus kopa Tukuma rajona Lestenē, kas ir Guntas dzimtā puse.
"Es jau maziņa zirgiem pa kājām grozījos. Tad man māte un tēvs nomira, un es dzīvoju pie krustmātes. Pagāja laiks un iestājos Lauksaimniecības akadēmijā. Tur sāku nodarboties ar zirgiem un satiku arī savu vīru, viņš arī bija jātnieks," stāstīja Gunta.
1973. gadā padomju saimniecībā "Lielupe" Gunta kopā ar vīru Modri izveidoja jāšanas sekciju. To īstenot palīdzēja saimniecības direktors Gunārs Rudzītis, kuram pašam ļoti patika zirgi. Vēlāk jāšanas sporta sekcija pārtapa par šķirnes fermu.
"Tā mēs te pamazām sākām. Pirmos nopirkām četrus zirgus no Liepājas. Tad no saimniecības atvedām tos, ar kuriem varēja pajāt. Tā pamazām lecinājām, ieguvām kumeļus, tie izauga. Tā tas notika," stāstīja Gunta.
20 gadus vēlāk, juku laikos, Gunta ar vīru no saimniecības par pajām iegādājās zirgus un tehniku – traktoru, autobusu un kravas mašīnu. Sākumā viņiem bija ap 50 hektāriem zemes, bet tad sanāca iegādāties vēl 20 hektārus klāt.
"Tad te tajos salmos es arī uzaugu, no bērnības kopā ar zirgiem, un man īstenībā tas arī ļoti patika. Arī bērni mums uz šejieni nāca jāt, mani bērnības draugi. Sacensībās es sāku piedalīties no 11 gadiem," stāstīja Līga.
Izglītību pēc vidusskolas Līga ieguva Zemgales biznesa skolā, kur apguva grāmatvedību, psiholoģiju un biznesa zinības. Vēlāk viņa mācījusies arī Lauksaimniecības Universitātes Ekonomikas fakultātē, kā arī Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā (LSPA), un ir jāšanas sporta trenere.
Madara ir Līgas brāļameita. Arī par viņu ģimenē saka, ka Madara ir izaugusi zirgam mugurā.
"Trīs gadu vecumā dabūju savu pirmo poniju. Ar to arī viss sākās. Piecos vai sešos gados bija manas pirmās sacensības, un tā vēl līdz šodienai. Bērnības atmiņās man ir tikai zirgi. Es te katru dienu stallī biju, labi, vēl arī bērnudārzā kādreiz," stāstīja Madara.
Šobrīd jauniete vēl ir vidusskolā, bet jau kaļ plānus par iestāšanos LSPA. Arī viņas sapnis ir kļūt par jāšanas sporta treneri. Lai varētu pavadīt pēc iespējas vairāk laika pie zirgiem, Madara 12. klasē mācās tālmācībā. Viņa jau tagad strādā par zirgu treneri.
"Man ir ne tik ļoti iestrādāti zirgi, vēl jauni, kas man ir jāmāca. Man ir jāstrādā, lai viņi pareizi maina kājas, lai viņi ir mierīgi. Tā, lai viņi pēc tam būtu labi zirgi, ko varētu labi pārdot," stāstīja Madara.
82 zirgi un 10 poniji
Saimniecības darbā iesaistīta visa ģimene, arī Madaras tētis, kas ir atbildīgs par visu tehniku un treniņu laukumu sagatavošanu, kā arī zirgu barošanu. Darbs nav viegls – saimniecībā ir 82 zirgi un 10 poniji.
Līga lepojas, ka pirms pieciem gadiem saimniecībā ar projektu palīdzību īstenots 20 gadus lolots sapnis – uzbūvēta manēža zirgiem.
"Tas ir mans sapnis varbūt pat 20 gadu garumā, kamēr mēs to vispār realizējām. Manēža ir 20x60 metrus liela, tā ir viena no lielākajām Latvijā. Es domāju, ka daudzu staļļu sapnis ir šāda manēža. Nācās ņemt arī kredītu, kaut gan mēs no tiem kredītiem visu laiku ļoti izvairāmies, plus vēl aptuveni 50 tūkstošus dabūjām LAD [Lauku atbalsta dienesta – red.] projektā," stāstīja Līga.
Manēžā notiek treniņi dažādām vecuma grupām. Ar zirgiem jāt nāk gan jaunieši, gan mazāki bērni, trenējas gan sportisti, gan iesācēji. Manēžā tiek trenēti arī jaunie zirgi, tāpat saimniecībā ir arī vairāki āra laukumi. Jāšanas skolā tiek uzņemti bērni, sākot no septiņu gadu vecuma, un visbiežāk apmācības notiek nevis zirga, bet ponija mugurā.
"Mūsu poniju pirmsvēsture vispār ir tāda, ka mums ir vēl viens brālis Gints, kurš dzīvo Vācijā. Viņš bija tas, kurš mums atveda pirmos ponijus, tieši mūsu saimniecībai. Tie bija vācu sporta poniji," stāstīja Līga.
Poniji ikdienā dzīvojas ārā pa aploku, ap pulksten 14 tiem ir pusdienu laiks, bet jau ap 16 bērni nāk uz nodarbībām. Saimniecībā ir vairāki Latvijas daudzkārtējie čempioni, bet ne visu poniju raksturs ir tik mierīgs, kā varētu šķist. Esot arī tādi, kas iespītējas un šķēršļiem pāri nelec. Jebkurā gadījumā gan vasarā, gan ziemā Līgas nedēļas nogales tiek pavadītas sacensībās.
Savukārt tie zirgi un poniji, kas savu karjeru sportā ir beiguši, mierīgi saimniecībā var aizvadīt arī savas vecumdienas – viņiem tiek nodrošināta mūža maize, stāstīja Gunta.
Zirgi – tas ir dzīvesveids
"Saimniecībā ienākumus gūstam no pārdotajiem zirgiem un no tā, ka izīrējam savus zirgus un savu boksu. No tā mēs arī dzīvojam. Zirgi iet uz visdažādākajām valstīm, bet paliek arī Latvijā. Tālākais, kur savus zirgus esam pārdevuši, laikam ir Amerika. Bieži ir Somija, Vācija. Pircēji brauc pie mums, pamēģina, pajāj, ja viņiem patīk, viņi pērk, ja nepatīk, brauc citur," stāstīja Līga.
Saimniecībā pirms zirgu pārdošanas tie tiek sagatavoti un lielākoties ir ar sacensību pieredzi. Tā ir pievienotā vērtība, kas zirga cenu palielina.
"Tas ir mūsu, kā saka, dzīvesveids," norādīja Gunta.
Līga turpināja: "Ja tas būtu tikai no biznesa viedokļa, mēs to noteikti nedarītu, bet, tā kā mums patīk to darīt un kaut kādu jau maizīti mēs nopelnām gan zirgiem, gan pašiem, mēs darbojamies ar to. Ja mēs vēl kādu projektiņu uzrakstām un attīstāmies… Vismaz darām to, kas mums pašiem patīk."
Saimniecībā divas reizes tiek rīkotas arī sacensības iesācējiem, uz kurām sacensties brauc jātnieki gan no tuvākas, gan tālākas apkārtnes. Gan Madara, gan Līga arī pašas piedalās sacensībās. Līga atklāja, ka plāno ar zirgu jāt tik ilgi, cik vien tas būs iespējams. Madaras sapņi tikmēr saistīti ar lielo sportu.
"Protams, tas lielais mērķis jau ir olimpiskās spēles. Pagājušgad mēģināju lēkt to lielo, lielo augstumu sacensībās, kas bija Pasaules kausā augstākais maršruts pagājušajā vasarā – 155 [centimetri]. Nu, es līdz galam neizlecu, tad domāju, ka šogad varbūt. Labi, es varbūt nebūšu tajās godalgotajās vietās, bet man pagaidām svarīgs ir tas augstums," stāstīja Madara.
