Apskatījuši Pēterburgu, cēlāmies agri 21.oktobra rītā, lai atgrieztos mājās - Latvijā. Pirms iebraukšanas mājās ar māsīcu biju sarunājis naktsmājas īsi pirms Smiltenes - ciematā, ko sauc par Grundzāli. Līdz tai mūs šķīra 428 kilometri - attālums, ko ar "Minsku" vienā dienā vēl ne reizi nebiju nobraucis.
Laikam jau tā ir, ka ceļš uz mājām vienmēr šķiet īsāks. Izbraucot no Pēterburgas īsi pēc septiņiem rītā, prātu aizņēma koncentrēšanās uz apledojušo ceļu.
Termometra stabiņš no rīta rādīja -10 grādus. Ceļmalas balti apsarmojušas, un vieglais sniedziņš no mašīnu jumtiem virpinājās pa ceļu, brīžiem iezogoties zem ķiveres. Neprātīgi auksts.
Nobraukuši nepilnus 70 kilometrus, esam spiesti stāties benzīntankā, lai sasildītu jau izsalušos kaulus. Iedzēruši siltu dzērienu, sapakojuši vājās vietas apģērbā, dodamies tālāk.
Kilometri nāk ar grūtībām, taču prātam ir tik daudz pārdomu, ka īsti nepievēršam uzmanību praktiskajām grūtībām.
Atceros Soņi - jauko onkulīti un viņa suni Batiru, no kura bēgot aptuveni 14 000 kilometrus atpakaļ iegrimu dubļos un domāju, ka esmu nokāvis moci.
Pirmo dienu gruzons un domas par to, ka jāgriežas atpakaļ un jābrauc mājās.
Zirgu ferma un zvaigžņotās naktis pie ugunskura. Pirmā sajūsma par Transfagarasānas ceļu Rumānijā. Lāču pēdas un bailes, domājot, ka aiz telts durvīm stāv milzīga lācene.
Līgo vakars ar Andri un Baibu pie Donavas deltas. Notikumi Vamavekē, Stambula un, protams, kritiens un lauztā kāja Sapančā. Slimnīca, prieks par Mārča pievienošanos, Turcijas bīstamā kalnu pārēja ar vēl sāpošu kāju, dubļos iestigusī "Jawa", mazgāšanās ledainajos kalnu strautos, Gruzija - vai vai vai, Gruzija - tā viesmīlība un vīns, tie kalni - ceļš uz Šatili, Omalo - kalnu strauti, kāpumi un kritumi, domas par to, ka "Minska" netiks augšā kalnā.
Azerbaidžānas haoss, prāmis - trakais prāmis ar briesmīgo tualeti. Kazahstāna - piedzēries robežsargs, feinā ceļotāju kompānija uz kuģa, policijas iecirknis Aktau.
Saulrieti caur pasta vagona logiem, aukstums Astanā un pirmie sniegi pa ceļam uz Omsku. Rokkoncerts un ballīte tur, vilciens uz Maskavu, tad jau Pēterburga un nu jau tik tuvu mājām.
Kas tik nav noticis pa šo laiku - tik daudz lielisku atmiņu, tik daudz svaiga gaisa, tik daudz brīvības, tik daudz muļķīgu lēmumu, kas noveduši pie tik daudziem skaistiem notikumiem.
Cilvēki - neskaitāms skaits dažādu nacionalitāšu, krāsu, uzskatu un izskatu cilvēki. Tik daudz stāstu un viedokļu, tik daudz smaidu un smieklu. Un tagad - ar šo bagātību atpakaļ uz mājām.
Laiks aizskrēja nemanot. Pietuvojāmies Krievijas - Igaunijas robežai. Uzrādām papīrus.
“Un kur motociklu deklarācijas?” mums par pārsteigumu pajautā robežsargs.
Saprotam, ka, iebraucot Krievijā, nevienu deklarāciju neviens nelika pildīt, to arī izstāstām robežsargam. Pēc mirkļa jau esam uzgaidāmajā telpā un rakstām paskaidrojumu - pa kurieni un kā braucām.
Pavadām tur aptuveni divas stundas. Sazvanos ar Ģirtu - bērnības čomu, kurš kopā ar Mārča draugu Aivi mūs visu šo laiku gaida Igaunijas pusē ar saviem močiem.
Mirkli vēlāk pienāk robežsargs un piedāvā mums divas versijas: “Pirmā - laižu jūs atpakaļ Krievijā un mēģiniet braukt caur Somiju - varbūt tur tiksiet cauri sveikā”.
Ar Mārci saskatāmies un saprotam, ka ir ziepes - līdz mājām pārdesmit kilometru, bet mūs nelaiž pāri robežai. Klusībā vēl ceru, ka otrs variants būs labāks.
“Otrs variants - konfiscējam jums močus, paši varat šķērsot robežu un močus mēģināt pēc tam kaut kā atgūt…”
Šoks. Neviens no variantiem neder. Sirds pukst straujāk, nāk virsū dusmas, bet kaut kā savaldāmies. Mārcis ar pēdējo cerību izvelk dokumentu mapi un sāk meklēt visu papīru kalnā kaut ko, kas robežsargam varētu interesēt. Taču skaidri zinām, ka uz Krievijas robežas neko vairāk mums neviens neiedeva.
“Nu pacani, vi vabše ahu*eļi” (Nu, vīri, jūs vispār…. - latv.), ar mazliet dusmīgu, mazliet atvieglotu sejas izteiksmi izspļauj robežsargs, paņemot divus papīra gabaliņus no mūsu dokumentu kaudzes.
Kā izrādās - šo papīru mēs aizpildījām, jau iebraucot Kazahstānā, un tas ir tas, ko robežsargi gribēja redzēt.
Vēlreiz atvainojamies par muļķību krievu puses robežsargiem, kuri visu šo procesu novadīja tiešām uz goda, laipni un pretimnākoši, un dodamies tālāk.
Igauņi mūs sagaida, smaidot ātri apskata dokumentus un pārsimts metrus tālāk apskaujamies ar sen neredzētajiem draugiem un priecājamies par atgriešanos mājās.
Ceļš līdz Grundzālei jau aizritēja pa tumšiem ceļiem - četru motociklu gaismas līkločodamas kā apdullušas mušas pa ceļu caurdūra iesākumā Igaunijas un tad jau arī Latvijas asfaltu, rudenīgo zāli un svaigo māju gaisu.
Mazliet acīs sariesās asaras - tā kā no skumjām par viena posma beigām, tā kā no prieka par atgriešanos mājās… īsti nevarēja saprast. Un laikam nemaz nevajadzēja saprast…
