Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Likstas publisko ēku būvniecībā – brāķa projekti vai būvnieku dempings?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Bažas par medijiem paredzētā miljona godprātīgu izmantošanu

Māris Zanders: «Baltais plankums» pašā deguna priekšā

Māris Zanders: «Baltais plankums» pašā deguna priekšā

Kad mēs pukojamies par dažādām nebūšanām Latvijā, kā iemesli tām tiek minēta korumpētā, aprobežotā pašmāju elite, Krievija, Brisele un kas tik vēl ne. Negribu apstrīdēt šādus vērtējumus, tomēr, manuprāt, ir vēl viens cēlonis – tas, ka mēs nu jau 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas neesam izrunājuši kādu ļoti svarīgu tēmu. Proti, kāpēc tik daudzi no Latvijas cilvēkiem aktīvi veidoja karjeru un baudīja no tās izrietošos labumus padomju okupācijas gados.

Te nav runa par daudz cilāto “čekas maisu” tēmu, runa ir par daudzu plašāku jautājumu loku, kas turpina ietekmēt mūsu dzīvi. Esmu uzaudzis PSRS norieta periodā, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, un līdzības domāšanas veidā, ar kurām saskāros tolaik un saskaros tagad, man subjektīvi ir nepārprotamas.

Kad astoņdesmitajos gados jautāja cilvēkiem, kāda velna pēc viņi cenšas uzkalpoties kompartijā, bieži varēja saņemt atbildes – skaidrs, ka mēs nekādam komunismam neticam, mēs tikai izliekamies, bet ko tad darīt – gribas taču dzīvot labāk! Un ko mēs redzam pēc neatkarības atgūšanas? Cilvēki maina partijas kā zeķes, viņi paši netic šo partiju programmās rakstītajam, bet ko darīt – gribas taču dzīvot labāk!

Okupācijas gados šādi domājošie redzēja dažādas bezjēdzības un klusēja, šodien notiek tas pats – redz, bet klusē. Okupācijas gados teica: un kas mainīsies, ja iebildīšu, kāpēc man būt tam izlēcējam – un tagad saka tāpat.

Un man nez kādēļ liekas, ka ar šādu “apburošu” attaisnojumu šādi cilvēki pielāgosies jebkādai valdībai un jebkādai iekārtai. Galvenais ir atrast skaidrojumu, attaisnojumu.

Vai nu tāpēc, ka viņos joprojām “sēž” šāda pašu piekoptā prakse okupācijas laikā, vai arī tāpēc, ka viņi – tie, kuri gados jaunāki – redzējuši, ka šādu praksi piekopj par viņiem vecāki cilvēki. Un ne tikai nesaņem nosodījumu, bet pat skaitās tie veiksminieki. Pielāgošanās paradumi turpina dzīvot paaudzē, kas dzimusi jau neatkarīgā Latvijā.

Šķiet, te jāpaskaidro, ko es saprotu ar aktīvu pielāgošanos politiskajam režīmam.

Nav runa par cilvēkiem, kuri patiešām bija pārliecināti par PSRS valdošās iekārtas pareizību. Tādi bija. Piemēram, PSRS dzimušie, uzaugušie un Latvijā iebraukušie pēc Otrā pasaules kara. Šādi priekšstati, skatoties no šodienas viedokļa, var likties jocīgi, tomēr nosodīt nebūtu godīgi. Nu, ticēja cilvēki – mēs 21.gadsimtā arī ticam dažādām aplamībām.

Nav runa arī par situācijām, kad cilvēki pielāgojās režīmam, lietojot prasīto valodu, bet tas arī viss. Ilustrācijai minēšu piemēru. Juzefovas katoļu draudze 1961.gada 14.maijā vēršas pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja saistībā ar kavēšanos nodot dievnamu ekspluatācijā: “Mēs ar dziļu cerību un ticību gaidām Jūsu rīkojumu atbilstošajām organizācijām par visdrīzāko lēmumu atvērt dievnamu, lai draudze varētu mierīgi strādāt, dzīvot un lūgties par kopīgo lietu, visu darbaļaužu labklājību un tālāko progresu, un mūsu Dzimtenes uzplaukumu”. [1]

Protams, liekas, nejēdzīgi, ka ticīgiem cilvēkiem bija jāraksta tādas muļķības, tomēr kompromisa robeža bija valoda, bet ne rīcība.

Bet tagad parunāsim par rīcību.

Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) biedru un kandidātu skaits salīdzinoši īsā periodā gandrīz dubultojās – no 107 tūkstošiem 1967.gadā līdz 182 tūkstošiem 1988.gadā. Un nedomāju, ka tādu kāpumu nodrošināja tikai iebraucēji no citām brālīgajām republikām. Nē, latvju bāleliņi stājās.

Vai varēja nestāties? Protams, ka varēja. Tikai tad būtu jāsamierinās ar sarežģītāku dzīvi. Lai gan bija, kuri izvēlējās tieši šo ceļu.

Lai būtu, nerunāsim pat par komunistu partijas ierindas biedriem.

Daudzi šodien neuzticas pašreizējai elitei, jo uzskata to par melīgu un savtīgu. Droši vien daļa no elites tāda tiešām ir. Bet, vai tas nav daļēji arī tādēļ, ka tās rindās netrūkst cilvēku, kuri taisīja spožas karjeras okupācijas laikā, un

pēc neatkarības atgūšanas neviens viņiem neprasīja kaut paskaidrot viņu agrāko rīcību. Un viņi paši arī neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko paskaidrot, kur nu vēl atvainoties.

Lai gan man būtu interesanti dzirdēt, piemēram, Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes LKP partijas komitejas sekretāra Aivara Endziņa [2] vai LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas atbildīgā sekretāra Māra Riekstiņa [3] atmiņas. Kā tad nu viņi vienā brīdī apķērās, ka ir lieli neatkarīgas Latvijas valsts patrioti un, vēl vairāk, ir īstie vīri, lai ieņemtu augstus – protams, atkal augstus – amatus pavisam citā valstī? Minēšu vēl kādu piemēru. 1946.gadā dzimušais Andris Strautmanis Latvijas neatkarības laikus sagaidīja kā VDK Izmeklēšanas daļas nodaļas priekšnieks. Nevis vienkārši čekists, bet čekistu priekšnieks. Un kas ar viņu notika tālāk? Vēlāk viņš bija LR Drošības policijas 1.galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, kā arī iekšlietu ministra Mareka Segliņa padomnieks. [4]

Par ko mēs brīnāmies?

Es te vēl gribētu pieminēt dzirdētu argumentu, ka, lūk, mēs sākām taisīt karjeras okupācijas iestādēs, piemēram, astoņdesmitajos gados, kad Staļins jau sen bija miris, kad okupācijas režīms nebija vairs tik agresīvs. Tas ir mīts par maigajiem astoņdesmitajiem gadiem. Minēšu vienkāršu faktu. 1983.gadā VDK Latvijā arestēja 24 cilvēkus, kas bija lielākais arestēto skaits kopš 1972.gada.

Vēl ir dzirdēts arguments, ka es, lūk, taisīju karjeru okupācijas gados, jo neko nezināju par pašu okupācijas faktu, par izsūtīšanām utt.. Nu, pieņemsim, ka bija tādi gadījumi, kad nezināja par to, kas bija Latvijas valsts pirms okupācijas. Tomēr tad man ir jautājums šiem cilvēkiem: kāpēc jūs, balodīši, turpinājāt vairot savu mantu un ietekmi tādā pavisam svešā, jaunā valstī pēc pierastās (PSRS) izjukšanas? Normāli būtu vismaz paiet malā, nelīst atkal priekšā.

Daudzu nāciju vēsturē ir smagi posmi. Ir cilvēki, kuri aktīvi pretojas apspiešanai, nelietībām, bet tādu ir maz. Un patiesībā tas ir normāli – nevar prasīt no ikviena uzupurēšanos. Tomēr ir milzīga atšķirība starp nepretošanos un aktīvu sadarbošanos.

Piemēram, ir milzīga atšķirība starp vācieti, kurš nacistu laikā vienkārši klusi mēģināja dzīvot, un vācieti, kurš centās uzkalpoties nacistu varas hierarhijā. Pēc kara Vācija ilgstoši un mokoši tomēr šīs lietas izrunāja. Citām valstīm, piemēram, Francijai, okupācijas perioda neērtie jautājumi neatbildēti palika ilgāk, tomēr galu galā tiem pieķērās.

Austrumeiropā, to skaitā Latvijā, izņemot šauru vēsturnieku slāni, ar šiem jautājumiem netiek strādāts joprojām. Nodevības pret savu valsti inde turpina netraucēti darboties. Mēs varam skatīties padomju laika kinohronikas, kur rūpnīcas partijas organizācijas sekretārs biedrs Ozoliņš kaut ko muld, un mēs varam ziņu raidījumā redzēt, kā Ozoliņa kungs kaut ko muld. Jo biedram/kungam Ozoliņam par paradumu kļuvis, ka svarīgākais ir viņš pats, iespēja paātrināti nopirkt žiguli vai iespēja vēlreiz atpūsties Taizemē, un viņš pielāgojās, pielāgojas un pielāgosies, lai šādas iespējas nezaudētu.

Vēlreiz. Nav runa par to, ka bijušie komunistu nomenklatūras augsti darbinieki būtu jātiesā. Vai pat kaut kā īpaši jākaunina. Runa ir par mierīgu sarunu, par pagātnes nepaslaucīšanu zem tepiķa. Izrunājot, kā mēs uzvedāmies padomju okupācijas gados, mēs varbūt labāk sapratīsim sevi šodien. Un mazāk vainosim citus - “krievus”, imigrantus, Maskavu, Briseli, “svensonus” - bet uzņemsimies paši par sevi atbildību.

_______

1. VDK Zinātniskās izpētes komisijas raksti. 3.sējums. “Lielais Brālis tevi vēro: VDK un tās piesegstruktūras.”. 109.lpp.

2. Latvijas Universitātes LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas pētījumu krājums “Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas”. 437.lpp.

3. Turpat, 691.-693.lpp.

4. Turpat, 100.-102.lpp.

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti