Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Re:Check pēta: politiķu radīti mīti, vēlme atlaist Saeimu, strādniece par propagandas seju

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ideja par Aivara Neibarta muzeju Sarkandaugavā iestrēgusi institūciju gaiteņos

Privātā un publiskā lasīšanas telpa mūsdienās. Stāsta Ieva Zībārte

Lasa visi un visur. Privātā un publiskā lasīšanas telpa mūsdienās

Teju divdesmit gadu rakstot par arhitektūru un dizainu, bibliotēkas ir nācies pieminēt vairākkārt, taču mazāk, nekā gribētos, mazāk, nekā tas būtu nepieciešams, ņemot vērā publiskās arhitektūras nozīmi nevienlīdzīgajā, bet straujā tehnoloģiju un sabiedrības attīstības fāzē esošajā 21. gadsimtā. Viena no mūsdienu bibliotēkas lomām ir šīs attīstības rezultātā radušos sasniegumus padarīt pieejamus ikvienam, un tas bibliotēkai kā ēku tipam ir ļāvis kļūt par tikpat atpazīstamu un pat pieprasītu pilsētas zīmola elementu kā muzejs.

Pirmos mūsu laika bibliotēkas standartus un tās virzīšanos no akadēmiskas kolekciju veidošanas un lasīšanas prakses uz kopā sanākšanas un brīvpieejas informatīvo un pētniecības telpu iepazinu, rakstot par arhitektūru Londonā, kad 2000. gadā Stērlinga balvu – britu ievērojamāko atzinību arhitektūrā – saņēma Pekamas bibliotēka (atklāta 1999. gadā, arhitekts – Vils Alsops (Will Alsop)). Tas bija īpašs laiks, kad dzima stārkitekta jēdziens un uz Nacionālās loterijas vai struktūrfondu finansējuma pamata visa Eiropa piedzīvoja arhitektūras uzplaukumu. Uz šāda prominenta, izteikti spoža fona tikt pie balvas nozīmēja arī nostiprināt bibliotēkas statusu publiskās arhitektūras tipoloģijā. Bibliotēkas fotografēja arvien ievērojamāki fotogrāfi, tās bija burtiski uz viļņa, un pat tie, kas neceļo, zināja, kā izskatās "Melnais dimants" Kopenhāgenā (1999, arhitekti – Schmidt Hammer Lassen) vai Sietlas Centrālā bibliotēka (2004, arhitekti – OMA). 2014. gadā Birmingemas bibliotēka (2013, arhitekti – "Mecanoo") iekļuva visas Apvienotās Karalistes apmeklētāko tūrisma objektu desmitniekā.

Pēc neatkarības atgūšanas gandrīz divdesmit gadu jēdzieni bibliotēka un arhitektūra Latvijā tika saistīti ar nacionālās bibliotēkas projektu. Deviņdesmitajos lasīšanas videi vēl bija izteikts padomju laikos iedibinātais raksturs, un cilvēki lasīja mājas, varbūt vilcienā, un retu reizi bibliotēkā, galvenokārt studiju un pētniecības nolūkā, pieciešot aukstumu, mitrumu, šaurību un pieticīgas labierīcības. Bibliotēkas pielāgojās tām telpām, kas bija pieejamas vai piešķirtas, un nākotnes plāni vairāk saistījās ar ikdienas saimniecisko katastrofu novēršanu, nevis telpisko identitāti un bibliotēkas zīmola veidošanu.

Līdz ar jaunām augstskolām deviņdesmitajos gados parādījās arī jaunas lasītavu tipa bibliotēkas konkrētas fakultātes (Eirofakultātes bibliotēka Latvijas Universitātē) vai augstskolas vajadzībām (SSE Riga un Rīgas Juridiskās augstskolas bibliotēka), kaut ko izremontēja un labiekārtoja turīgākas pašvaldības, taču pirmie divdesmit neatkarības gadi bija laiks, kad pār ēkām un telpām dominēja jaunā interneta ēra un par jumtu svarīgāks bija dators.

Pārventas bibliotēka, 2009, arhitekti – "India", biroja tagadējais nosaukums "Outofbox".

Par būtiskām pārmaiņām publiskās lasīšanas telpā un bibliotēku ārienē ar zināmu pārsteiguma, taču galvenais – vides lietošanas un lasīšanas brīvības elementu, var runāt tikai tad, kad durvis ver Pārventas bibliotēka (2009, arhitekti – INDIA, biroja tagadējais nosaukums – "Outofbox") Ventspilī.

Tas bija notikums, jo pirmo reizi Latvijā uzmanības lokā nokļuva publiskās arhitektūras darbs – jaunbūve ar bibliotēkas funkciju.

Baltā ekspresīvā ēka ar atvērto interjeru, kurā pa spirāli uz augšu varēja nokļūt pie grāmatu plauktiem, ļāva klātienē piedzīvot telpisko pāreju no 20. uz 21. gadsimtu.

Līdzīgu pieredzi, lai arī ne tik ambiciozā un pamanāmā arhitektūras ietvarā, taču ar jaunu bibliotēkas apjomu, atvērtības un brīvpieejas ērtībām piedāvāja arī konceptuāli atšķirīgā Valmieras Integrētā bibliotēka (2007, arhitekti – Arhitekta L. Šmita darbnīca). Šādi piemēri nostiprināja bibliotēku reputāciju, kas kulminēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (2014, arhitekts – Gunārs Birkerts) atvēršanas brīdī. Tieši jaunā arhitektūra bibliotēkai ir atnesusi pasaules līmeņa atpazīstamību, kaut lasīšanas vide – arhitektūra un iekārta – iemieso 20. gadsimta ideālus un to veido grāmatu plaukti, gaisma no loga, galdi, krēsli, dīvāni un lasītāji ar bloknotiem, dokumentiem, datoriem vai kādām citām ierīcēm rokās.

2014. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība īstenoja projektu "Latvijas mazās gaismas pilis" (projekta kurators – Jānis Dripe), kas ceļojošās izstādēs un kataloga formātā iepazīstināja ar publiskajām bibliotēkām visā valstī. Lai arī iecerēta kā bibliotēku atjaunotnes un Gaismas tīkla sociālās lomas manifestācija, kas ietver pašvaldību un pašu bibliotēku centienus veikt savu funkciju, šis projekts atklāj, cik tālu no Gunāra Birkerta Gaismas pilī nospraustajiem starptautiskajiem standartiem vai notiekošā tepat kaimiņvalstīs bibliotēku arhitektūra ir Latvijā.

Mazo lauku un arī lielāko pilsētu bibliotēku darbība vairumā gadījumu atstāj gaišu un patīkamu iespaidu, taču to fizisko vidi raksturo klasisks valsts un pašvaldību iepirkuma prakses rezultāts – zemākās cenas būvniecības materiāli un mēbeles, siltināšanas prakse, kur vēsturiskos logus nomaina ar vislētākajiem plastmasas logiem, kā arī pašvaldību skolu, bērnudārzu, dzīvojamo ēku un attiecīgi arī bibliotēku arhitektūrā un interjerā dominējošā saulespuķu dzeltenā, apelsīnu oranžā, smilšu bēšā un vienmēr populārā laša vecrozā krāsa. Šajā iepirkumu kataloga monotonijā ir atrodami arī izņēmumi, kur jaušami bibliotēku vai pašvaldību vadītāju, varbūt sabiedrības spiediena vai attiecīgā reģiona būvkultūras ietekmēti centieni publiskajai arhitektūrai piešķirt kvalitāti, kas kalpo kolektīvās izaugsmes interesēm. Te minama Kuldīgas Galvenā bibliotēka, Cēsu Centrālā bibliotēka, Saldus pilsētas bibliotēka vai pavisam neordinārā Jaunklidža bibliotēka.

Zināmu šarmu šīm ēkām, līdzīgi kā Pelču un citu pagastu un pilsētu bibliotēkām nodrošina atrašanās romantiskās vēsturiskajās ēkās, taču arī šie gadījumi liek uzdot jautājumus ne tikai par bibliotēku arhitektūru un interjeru, ne tikai par lasīšanas, bet visu izglītības un izglītošanās vidi kopumā. Iespējams, ir laiks šīs funkcijas, īpaši mazāk apdzīvotos reģionos, apvienot jaunās ēkās, kur vienuviet un vienā ēkā ir moderna skola, bibliotēka, baseins, sociālais centrs, šūšanas un citas „dari pats” darbnīcas un pārtikas veikals.

Lasīšanas paradumi un ar to saistītā vide mūsu gadsimtā ieguvusi arī citas, daudz neparastākas aprises. Ja kādreiz vismaz Latvijas publiskajā transportā lasīja tikai daži un tā bija grāmata vai žurnāls, tad tagad „lasa” visi. Vieni patiešām lasa grāmatu papīra vai, piemēram, "Amazon Kindle" formā. Citi lasa, kas uzrakstīts uz viņu sociālo tīklu sienas, vēl kāds lasa ziņas visās iespējamajās valodās, cits „lasa” ar acīm vai ausīm, klausoties podkāstus vai skatoties "YouTube". Mēs „lasām”, ejot pa ielu, stāvot rindā, braucot liftā, pie pusdienām. Lasa visi un visur. Lasa vairāk nekā agrāk, un lasīšana, kas mūsdienās ietver arī skatīšanos un klausīšanos, notiek visdažādākajās vidēs.

Sociālie tīkli ir pārvērtuši arī bibliotēku, lasīšanas un grāmatu tēlu. Lai arī lielvalstu nacionālo vai pilsētas bibliotēku Instagram kontu sekotāju skaits sasniedz tūkstošus (Kongresa bibliotēka – virs 55 tūkstošiem, Britu bibliotēka – virs 277 tūkstošiem, Ņujorkas Publiskā bibliotēka – virs 380 tūkstošiem, Austrālijas Nacionālā bibliotēka – virs 17 tūkstošiem, Skotijas Nacionālā bibliotēka – virs pieciem tūkstošiem, Latvijas Nacionālā bibliotēka – virs diviem tūkstošiem), tas, visticamāk, nesasniegs vairāk kā vienu miljonu sekotāju, kā tas ir kontam @hotdudesreading. Šis "Instagram" konts piedāvā stāstu par simpātiskiem vīriešiem, kas grāmatu lasa vilcienā, tramvajā vai parkā uz soliņa. Sekotājs secina, ka puiši lasa daudz, viņi var būt ģērbušies kā uzvalkā, tā sporta tērpā, viņiem bieži ir frizēta bārda un biezi, viļņaini mati, un nav svarīgi, vai foto uzņemts Londonā, Sanfrancisko, Parīzē, Ņujorkā, Rīgā vai Tartu.

Vismaz miljons cilvēku visā pasaulē vēlas šīs fotogrāfijas redzēt un ļauties fantāzijām, ko piedāvā atlētiski jauni vīrieši ar grāmatu rokā.

Lasa arī slavenības. Savs grāmatu klubs ar fokusu uz sievietes balsi literatūrā ir Holivudas aktrisei Rīzai Viterspūnai. Viņa ir saistoša lasīšanas piekritēja, kas dalās ar ieteikumiem un diskutē ar autoriem un lasītājiem. Rīzas lasītāju klubs vieno grāmatmīļus visā pasaulē, un šis ir tikai viens piemērs, kas apliecina, ka mūsdienās vairs neeksistē ģeogrāfiski ierobežota lasīšanas telpa.

Lai arī grāmatas un bibliotēkas ir cieņā interneta un sociālo tīklu auditorijā, rakstot par privāto interjeru, nākas secināt, ka arvien mazāk ir māju ar plašām bibliotēkām. Pirms mesties nosodīt jauno patērētāju kultūru ar akcentu uz vienreizlietojamām precēm, jāatceras, ka klasiskais attēls ar muižas bibliotēku vai padomju laika dzīvokli nav relevants mūsdienu dzīvei. Lieli rakstītā teksta un attēlu veidoti satura masīvi tiek patērēti mobilajās ierīcēs, grāmatu tirāžas un cenas atbilst reālajam tirgum, un tās nav saucamas par demokrātiskām. Turklāt arvien lielāku popularitāti iegūst dzīve bez mantām, kas ietver arī pieķeršanos ierobežotai videi un priekšmetiem, tai skaitā arī grāmatām.

Plašāk interneta žurnālā "Punctum". 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Radio sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti