Labrīt

Grieķijā satraukums par turku militāro spēku regulārajiem robežpārkāpumiem

Labrīt

Uģis Lībietis par referendumu Turcijā

Anestezioloģe Gunta Ramane: Klusums var būt sprādzienbīstams

Anestezioloģe Gunta Ramane: Klusums var būt sprādzienbīstams

Gunta Ramane ir anestezioloģe Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Es satieku Guntu vēlā pēcpusdienā, kad viņa ir beigusi dienas darbu un mediķu istabā, apsēdusies uz neliela dīvāna pie zema galdiņa, iedzer tasi ļoti stipras, melnas kafijas.

''Mēs iegājām tādā mājā, un tur īstenībā ir tā klusuma sajūta – uz katru pusi aiz puskilometra tuvākie kaimiņi. Es to klusumu visu laiku izbaudu, Ja vīrs atbrauc mājās un uzgriež radio, es eju un klusām nogriežu... Ja tālumā dzird kādu suni vai pa ceļu mašīnu braucam, arī tad ir tomēr tā sajūta, ka tu dzīvo klusumā,'' Guntas saka par māju klusumu.

Ir milzu atšķirība starp to kņadu, kas valda slimnīcas uzgaidāmajā telpā, un to ritmu, kas ir šeit, kur viss ir sācies, noslēgts vai vēl notiek. Tālāk pa gaiteņiem uz priekšu ir operāciju zāles, un arī tajās, Gunta saka, nebūs lielu kustību, ja viss rit mierīgi, ir rutīnas darbs un mediķi cits citu nolasa bez vārdiem. Bet var būt arī citādi, var būt arī steiga, un var būt arī negaidītais.

Operāciju zāle. Monitora ekrāns. Vienmērīga, zaļas krāsas diagramma. Gunta mani ir atvedusi apskatīties, kā tas te notiek. Pār pacientu noliecies personāls. Sarunas. Saskaņots ritms. Man vienmēr ir šķitis, ka starp iemigšanu un nomodu ir trausla līnija, īpaši tādās zālēs kā šī, kad klusums var būt gan miera, gan trauksmes vēstnesis.

Gunta ir redzējusi iemiegam un pamostamies neskaitāmus mazus pacientus, viņa ir redzējusi vairāk, nekā stundas laikā varam izrunāt. Kad esam izstaigājušas garos slimnīcas gaiteņus, ielūkojušās pamodināšanas istabā, kas pēcpusdienā ir tukša un kurā pa lielajiem logiem blīvi ienāk gaisma, mēs apstājamies gaiteņa vidū, un anestezioloģe Gunta Ramane saka: „Ticiet man, klusums šeit ir sprādzienbīstams.”

''Man šeit – vai ir klusums vai nav – tas ir ļoti piesātināts, tev visu laiku jābūt tādā kā sardzes postenī, tu nevari atslābt nevienu mirkli. Tu visu laiku esi tādā sajūtā... Un tad, kad es tieku tajā klusumā un mierā, un mežā, vai ar slēpēm, vai sēnēs, vai vienkārši ar suni pastaigāt, tad tu izbaudi to – ir kluss un mierīgs, un tas klusums ļoti palīdz. Tas, kas ir pēc tam - tas klusums,'' - tā sajūtu  atšķirības novērtē anestezioloģe Gunta Ramane.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti