Ventspilnieki Raivo un Laura izbauda sēņu fermu. Īrijas dienasgrāmata

Ivars Zviedris

Raivo un Laura maija sākumā atbrauca pie draudzenes Vikas uz Īriju. Gribējās nopelnīt naudu. Vakar satikām abus, un viņiem ļoti gribējās braukt mājup. Šodien abi jau lido atpakaļ.

Peļņa nekāda lielā, un skumjas pēc mājām - tāds ir sausais atlikums. Raivo vairāk varot nopelnīt Latvijas gaterī nekā Īrijas sēņu fermā,

bet Laura gan saņemšoties un pēc kāda gada atkal meklēšot laimi uz zaļās salas.

Raivo: “Pirmais mēnesis ir grūts. Gribas satikt draugus, gribas mājās un negribas visu dienu būt sēņu fermā. Īrijā vairs darbu nemeklēšu.”

Laura: “Ir ļoti grūti pierast. Visu dienu tikai sēnes, sēnes un sēnes. Nebiju gatava tam. Nākamreiz īpaši sagatavošos pirmajam mēnesim svešumā. Pēc gada mēģināšu atkal”.

Divi jaunieši no Ventspils un divi dažādi lēmumi pēc viena mēneša Īrijā.

Maize Īrijā nav bez garozas. Kādam tā garšo, kādam nepavisam. Es priecājos, ka Raivo atkal strādās Latvijas gaterī, un ceru, ka Laura, pirms citreiz braukt peļņā uz Īriju, atcerēsies, kāda bija pirmā reize.

Laura un Raivo ir ļoti vajadzīgi Latvijā!

Haralds Ozols 

Kūrorts Latvijā

Satikāmies ar vienpadsmit gadus veco Samantu, kura bija viena no astoņiem produktīvas svētdienas sarunu biedriem. Viņa visu savu mūžu ir dzīvojusi Īrijā, uz Latviju braucot galvenokārt vasarās, kad apciemo savus vecvecākus, ko nu jau es varētu saukt par standartu.

Samantas mamma to gribētu darīt biežāk vai pat laika gaitā pamest Īriju, jo, kā pati saka: „Agrāk bija vienalga, bet pēdējā laikā arvien vairāk velk uz to Latviju.” Meitenes tēvs savukārt labprātāk paliktu tur, kur ir, kas Samantai ģimenes diskusijās noteikti sniedz ieskatu divos pretējos viedokļos. Tieši tā arī viņa atbild, kad

jautājam par nākotni Latvijā – it kā jā, jo Latvijā ir karsti un garšīgāks ēdiens, it kā nē, jo tad veikalā nevarēs atļauties to, ko sirds kāro.

Varbūt tādēļ Samantas mamma arī sāk atcerēties par dzīvi Latvijā, jo, kad sirdij kārotais ir nopirkts, tā sāk prasīt pēc citiem, Īrijā neaizsniedzamiem labumiem.

Paturpinot par Latvijas laikapstākļiem, pēc sarunām ar jauniešiem man bieži vien liekas, ka jūnijā es atgriezīšos kādā smalkā kūrortā, jo dažiem tur esot pat pārāk karsti. Samantas latviskās asinis gan atgādina par sevi, kad skolā īri turot visus logus vaļā. Skolas dotā uniforma mēdz būt pārāk plāna Īrijas dzestrumam, un, tāpat kā laikapstākļi, arī skolas ēdiens esot auksts, salīdzinot ar Latvijas skolu kafetērijās pasniegto. Tur esot piens, tikko gatavots ēdiens, galdi un krēsli, kamēr Samantai nākas ēst kastītēs līdzpaņemto, kas tur stāv jau no agra rīta, un turklāt jāsēž uz grīdas. Es nezinu, kādā skolā iet Samanta un vai mēs sapratāmies pareizi, taču tā viņa man teica.

Var just, ka meitenei cauri laužas latviskā identitāte, jo viņa gribētu, lai skolā arī krāšņāk atzīmētu svētkus – kā Latvijā.

Latviešu skolās esot vairāk „creativity”. Viņai pietrūkst pasākumu, kuros dzied, dejo un rotājas, nevis vienkāršs: „Merry Christmas!”.