Atšķirībā no līdzīgiem uzbrukumiem Nicā, Stokholmā, Londonā, Berlīnē, šis slaktiņš mediju uztverē tika ierindots drīzāk pie mazsvarīgiem notikumiem. Tādēļ, ka nozieguma pastrādātāji, pretēji sākotnējām aizdomām, izrādījās nevis islāma radikāļi, bet gan kāds vācietis, kurš jau agrāk runājis par pašnāvību un bijis sociālpshiatriskā dienesta uzmanības lokā. Viņš arī nebija atstājis skaidru pirmsnāves vēstījumu, kas liecinātu par politisku motīvu. Tādēļ šis uzskatāms par "individuālu" noziegumu, jo, lai gan skar cietušos, bojāgājušos, piederīgos un varbūt visus Minsteres iedzīvotājus, nerada draudus sabiedrībai kopumā. It sevišķi valdošie politiķi Vācijā, klajā nākot pirmajiem izmeklēšanas rezultātiem, tādēļ jutās atviegloti.
Lai gan: ir pamats šaubīties, vai ar nedēļu nebūtu gana, lai šis notikums iegrimtu aizmirstībā pat tādā gadījumā, ja par to atbildību būtu uzņēmusies "Islāma valsts". Tamlīdzīgi slaktiņi ar automašīnu pēdējos gados kļuvuši par izplatītu lietu. Arī citādi teroristiski akti publikas atmiņā vairs nespēj noturēties ilgstoši. Vien apmēram nedēļu uzmanību spēja piesaistīt, piemēram, kāda nepilngadīga afgāņa uzbrukums ar cirvi un nazi vilcienā Vircburgā un tam drīz sekojusī kāda sīrieša uzspridzināšanās Ansbahā 2016.gadā. Garāku laika sprīdi aktuāls bija terorakts Ziemassvētku tirdziņā Berlīnē.
"Protams, bēgļi. Kurš gan cits?"
Vēl nesenā pagātnē varēja uzdot morālu jautājumu: kāpēc ir tā, ka daudz asiņaināki terorakti Tuvajos Austrumos eiropiešus uztrauc mazāk nekā salīdzinoši mazāki Francijā vai Lielbritānijā? Nu robežas sašaurinājušās līdz atsevišķām Eiropas valstīm, pavalstīm, pilsētām, ciemiem. Tagad varētu vaicāt: kāpēc, piemēram, minsteriešus uzbrukums ar diviem upuriem satriec vairāk nekā apšaude Minhenē, kur cits pašnāvnieks nogalināja vēl daudz vairāk cilvēku?
"Kāpēc Minsterē? Mūsu mazajā, tik miermīlīgajā pilsētā, kas vienmēr bijusi pasargāta no briesmīgiem notikumiem?" šādi tūlīt pēc notikušā jautāja minsterieši, itin kā drošai pagātnei būtu automātiski jāgarantē arī droša nākotne. Kamēr vien asiņains noziegums vai terorakts notiek tik tālajā Minhenē, Berlīnē, Hamburgā, to var salīdzinoši viegli izslēgt no apziņas.
Taču tepat, uz tik pazīstamās ielas, pie tik zināmā kroga...Ir citādi. Personiski.
Kādas īsti bija reakcijas uz 7.aprīļa notikumiem? Sestdienas pēcpusdienā ziņa par Minsterē cilvēkos iebraukušo auto vispirms Vācijas un pēc tam pasaules medijus aplidoja jau pārdesmit minūtēs. Lai gan tobrīd vēl simtprocentīgi pat nevarēja izslēgt, ka notikušais ir negadījums, kad Eiropas mediju redakcijās jau sākās organizatoriski darbi. Tika pasūtītas lidmašīnu biļetes, rezervētas viesnīcas, noīrētas automašīnas, lai jau ar nākamo reisu dotos ceļā uz nelielo pilsētu Vācijas rietumos.
Kas ir uzbrucējs – par to Vācijas likumsargi vēl nebija atklājuši ne vārda. Tomēr tūkstošiem sociālajos sociālajos medijos gan Vācijā, gan citur pasaulē jau bija skaidrs: šis ir islāmistisks uzbrukums. Turklāt, bez šaubām, pie tā vainojami bēgļi un netieši arī Angela Merkele. "Mēs to spēsim!" šos Vācijas kancleres 2015.gadā par bēgļu uzņemšanu teiktos vārdus jau divdesmit minūtes pēc pirmajām ziņām sarkastiski tvītoja partijas "Alternatīva Vācijai" deputāte Beatrise fon Štorha.
Vīlušies ārzemju reportieri: bez ekstrēmisma garlaicīgi
Ap septiņiem vakarā Vācijas parādījās pirmā neoficiālā informācija: pie auto stūres sēdējis 48 vai 49 gadus vecs Vācijas pilsonis, kuram jau agrāk bijusi darīšana ar psihiatriem. Par vēlu. Agrā svētdienas rītā, nākamajā dienā pēc uzbrukuma, policistiem novācot barjeras uz ielas pie Kīpenkerla restorāna Minsteres vecpilsētā, ar kurām visu vēl visu nakti bija iejozta traģēdijas vieta, laukumu acumirklī ielenca operatoru un milzīgs reportieru pūlis no daudzām Eiropas valstīm.
Pēc iespējas oriģinālāk nofilmēt pieminekli, bruģi, barjeras, ziedus, satriektus minsteriešus. Un tālāk? Ko vēl te lai dara? It sevišķi ārvalstu žurnālisti bija mulsumā.
"Ja ziņas par to, ka šis acīmredzot nav islāmistisks uzbrukums, būtu parādījušās agrāk, mūsu te nebūtu," atzina kāds Polijas TV reportieris.
Kaut kas aizraujošs tomēr par varītēm jāatrod. Piemēram, laukumā klātesošajai prokurorei, kura nupat lietišķi izklāstījusi visu, kas zināms par uzbrucēju Jensu R., neatlaidīgi jāpārvaicā: "Bet vai esat pilnīgi droša, ka šim vīrietim nebija līdzzinātāju?" Ja citādi nevar, vismaz ar jautājumiem jāmēģina atstāt vieta nelielai intrigai: "Varbūt tomēr, varbūt nevar izslēgt, varbūt..." Jo skatītājus Polijā nedrīkst garlaikot. Viņus ne sevišķi interesē Minsteres iedzīvotāji, kuri nogalināti un guvuši smagas traumas tāpat vien, kāda psihiski nelīdzsvarota pašnāvnieka dēļ.
Digitālo iespēju māns
Šoreiz digitālo tehnoloģiju ātrums bija apmuļķojis pašus lietotājus. Dažādi moderni interneta rīki palīdz ātrāk transportēt informāciju. Taču tas arī viss. Ne "Twitter", ne "Facebook" vai "Youtube" paši saturu neražo. Nedz tie, nedz reportieru pūļi nespēj pasteidzināt nedz ekspertīzes, pirkstu nospiedumu noņemšanu un nevar zibensātrumā pārmeklēt uzbrucēja mikroautobusu un četrus dzīvokļus dažādās Vācijas vietās. Ar atsevišķiem izņēmumiem, – piemēram, priekšrocībām, ko sniedz digitāli reģistri, – izmeklēšanas procedūras aizņem tikpat daudz laika, cik prasītu arī pagājušajā gadsimtā.
Toties ko digitālās tehnoloģijas gan spēj: radīt ilūziju, ka informācija "kaut kur" ir pieejama. Vajag tik meklēt. Patiesi, tīmeklī atrodamas atbildes uz visiem jautājumiem.
Apstiprinājumus var atrast jebkurai versijai un visneprātīgākajai teorijai, vienalga - kreisai, labējai, attaisnojošai vai nosodošai, jo gan jau kāds kaut kur pasaulē tādus būs publicējis. Taču, ja policija vēl nav paspējusi tikt galā ar savu darbu, atradumiem ir vien spekulāciju vērtība.
Vēl vairāk: intrigu, izmantojot lasītāju saasināto uzmanību uz noteiktu tematu, iespējams radīt pat tad, kad skaidrība jau ieviesta. Tā rīkojās, piemēram, laikrakstam “Die Welt” piederošā interneta vietne welt.de, kuras biznesa modelis ir klikšķu vākšana ar it kā formāli patiesām, taču no konteksta izrautām ziņām, it sevišķi par bēgļu un radikālā islāma tematiku.
Nākamajā dienā pēc Minsteres traģēdijas šī vietne publicēja acīmredzot no policijas avotiem noplūdušu informāciju par aizturētiem vīriešiem, kuri it kā ar “diviem īpaši asi uzasinātiem nažiem” grasījušies uzbrukt Berlīnes pusmaratonam. Tātad: pat ja islāmistu nebija vakar, viņi, nu jau citā vietā, parādījušies šodien. Policija gan vēlāk informēja, ka šis bijis prevencijas pasākums. Nolemts pārbaudīt aizdomīgus vīriešus, kuri vakarā pirms maratona interesējušies par maratona maršrutu un daļēji to noskrējuši. Aizdomas neapstiprinājās. Bīstami priekšmeti atrasti netika, reālu plānu nebija. Bet ziņa jau bija paspējusi aplidot ārvalstu medijus.
Refleksija par apiešanos ar līdzīgiem noziegumiem
No tā gan neizriet, ka reflekss, – izdzirdot par apzināti cilvēku pūlī ietriekušos automašīnu, automātiski to sasaistīt ar iespējamu islāmistisku uzbrukumu – būtu kas saknē kļūdains. Tas ir dabisks. Tā, aprēķinot nākotnes riskus, vadoties no pagātnes pieredzes jeb stereotipiski – strādā cilvēka domāšana. Ja līdz šim tamlīdzīgi noziegumi visbiežāk veikti ar politisku motivāciju, tad kāpēc, ar lielu varbūtību, lai nebūtu arī šoreiz?
Tāpat arī visnotaļ dabiska ir vēlme ar jebkādu informāciju aizpildīt neizturamo tukšumu, ko rada neziņa. Liela atšķirība gan ir starp nodomāšanu un mērķtiecīgu nostāstu izplatīšanu vai pat naida kurināšanu, uz baumu pamata apvainojot veselas sabiedrības grupas. "Alternatīvas Vācijai" deputātei Beatrisei fon Štorhai tas prasīja vairākas apdomāšanās dienas, tomēr viņa galu galā atvainojās par savu pārsteidzīgo tvītu.
Jautājums, kas visu pagājušo nedēļu bija apspriešanas centrā Vācijā: jā, bet kā tad īsti vajadzētu apieties ar tamlīdzīgiem noziegumiem? Pēc ikkatra nepārprotama teroristiska uzbrukuma reakciju shēma allaž ir vecā un pazīstamā. Vienmēr tiek problematizēta kāda sociāla grupa. Kamēr "Alternatīvai Vācijai" par to mēdz kļūt būt visi bēgļi un patvēruma meklētāji, citiem politiskajiem spēlētājiem un drošības dienestiem tie ir islāma ekstrēmisti. Viņu procents, augot iedzīvotāju skaitam, pēdējos gados patiesi ir palielinājies.
Kā šo grupu neitralizēt? Kā novērst draudus? Ar jauniem likumiem? Stingrāku uzraudzību? Kā rīkoties preventīvi, piemēram, no radikalizācijas atrunājot jauniešus?
Tādi jautājumi ikreiz no jauna nonāk starmešu gaismā.
Vai stigmatizēt garīgi slimos?
Pēc šī paša principa: varbūt tagad uzmanības centrā būtu jānonāk ar psihiskām slimībām sirgstošajiem vai visiem, kuri izrāda noslieci uz pašnāvību?
Vācijā gadā pašnāvības izdara ap 10 000 cilvēku. Vēl vismaz 20 000 ik gadus to dara neveiksmīgi. Cilvēku, kuri par to domā droši vien ir vēl daudz vairāk. Miljoniem slimo ar depresiju. Dažādu institūciju aplēses par cilvēku skaitu, kuriem ir vai ir bijuši psihiski traucējumi, atšķiras ne pa tūkstošiem, bet pa miljoniem. Augstākās no tām: līdz pat ceturtdaļai vai trešdaļai no visu iedzīvotāju.
Protams, stigmatizēt tik milzīgu grupu ir absurds. Tā var panākt gluži pretējo: paaugstināt risku, ka tie, kam palīdzība vajadzīga, pēc tās nevēršas.
Gadu gaitā ar lielām pūlēm stigmu izdevies mazināt, panākot, ka daudz vairāk cilvēku dodas pie psihiatra, nevis savas problēmas slēpj, baidoties no sabiedrības uzspiesta zīmoga.
Ja tic psihiatriem, kas līdz šim saistībā ar Minsteres traģēdiju un psihiskām slimībām līdz šim iztaujāti Vācijas presē, nosliece uz vardarbību ar psihiskām slimībām slimojošo vidū statistiski ir nevis augstāka, bet gan zemāka nekā veselo vidū. Var tikai minēt: kā visu pagājušo nedēļu, teju ik publikācijā par Minsteres uzbrukumu lasot apzīmējumu "psihiski nestabils", it kā tas automātiski norādītu uz vardarbības draudiem, jutušies tie simti tūkstoši, kuri ar psihiskām slimībām slimo un ārstējas?
Vienkāršu atbilžu uz šiem jautājumiem nav. Var prognozēt, ka gadījumā, ja nākotnē Vācijai atkal nāksies pieredzēt kāda pašnāvnieka uzbrukumu vai terora aktu, tie atkal tiks uzdoti līdzīgā veidā.
Taču visus riskus novērst nevar. Simtprocentīga drošība nav iespējama. Kā rītā pēc traģēdijas Minsterē sacīja Heinrihs Šēfers, pilsētas iedzīvotājs, kurš pats sēdējis Kīpenkerla restorānā vien stundu pirms uzbrukuma: viņam, par spīti šokam, ne prātā nenākot turpmāk vairīties no publiskām vietām, jo cilvēkam "kaut kur ir jābūt". Viņš nevar "nebūt nekur", sēdēt istabā un tikai baidīties, jo tad īsti arī dzīvot nav vērts.
