Filma LTV1 ēterā un replay.lv 18.novembrī plkst. 18.55
“Gūtenmorgens Vienciemā” ir LTV valsts simtgadei veltīts projekts, kas aizsākās 2015.gada vasarā. Trīs rakstnieki – Nora Ikstena, Pauls Bankovskis un Māris Bērziņš – projektā “Viens ciems. Visa Latvija” devās katrs uz savu apdzīvoto vietu, lai tiktos ar vietējiem iedzīvotājiem un iedvesmotos daiļdarbam. Skatītāji balsojumā ekranizēt izvēlējās Māra Bērziņa stāstu par Gūtenmorgenu.
Filmas galvenais varonis ir valsts ierēdnis Gūtenmorgens, kuru filmā tēlo Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs. Pēc scenārija viņš nokļūst “Vienciemā”, kas būtībā ir prototips Kurzemes Valgalciemam. Tur rakstnieks Māris Bērziņš pērnvasar pavadīja divas nedēļas, tikās ar vietējiem ļaudīm un guva iedvesmu stāstam par Gūtenmorgenu.
būtībā priekš manis šis ir stāsts par manām bailēm un tikšanu galā ar tām.
Atceros, ka kaut kur redzēju tādu saukli - “Katru dienu izdari kaut ko tādu, no kā tev ir bail!” - jo tikai tā var notikt attīstība, tikai tā mēs varam izkāpt no savas komforta zonas un tikt uz priekšu.
Bailes Nr. 1 - Bērziņš
Tāds liels rakstnieks, "Svina garša" mani satricināja un neatlaida divas nedēļas, tik meistarīgi un viegli viņš apraksta mūsu tautas melnākos notikumus. Vai atradīšu kopēju valodu ar Māri, vai mana mazā aktierkino pieredze viņam neliksies aizdomīga? Ziemā satikos ar Māri kafejnīcā ''Tinto'', par laimi viņš nekavējoties komplimentēja par manu Jāņa un Elzas filmu, esot viņam patikusi. Fū, sākums labs. Sākām runāt par Vienciema stāstu, pratinu viņu par Gūtenmorgenu un pārējiem varoņiem.
Izrādās, ka Bērziņš ir superīgs sarunu biedrs, uzreiz radās sajūta, it kā mēs būtu pazīstami jau ļoti sen. Viņš deva savu svētību - pilnīgi uzticoties man, lai daru, kā gribu!
Bailes Nr. 2 - Keišs
Es zināju, ka gribu Gūtenmorgena lomai ņemt kādu no Latvijas labākajiem aktieriem - ja nu gadījumā es filmēšanas laukumā pilnīgi pazaudējos, viņš ar savu pieredzi tiks galā pats.
Izvēlējos Andri Keišu - drusciņ lempīgs, apzinīgs, silts acu skatiens - brīnišķīgi sakrita ar manu iedomāto Gūtenmorgenu. Keišs piekrita satikties. Pirms pāris dienām biju uztaisījusi vēnu operāciju, tāpēc diezgan stipri kliboju. Jaunā Rīgas teātra pagalmā satikāmies, viņš izteica līdzjūtības par manu fizisko stāvokli, bet tai pašā laikā pamanīju aizdomu pilnu skatienu. Norunājām iet parunāties uz ''Ozīrisu'', pa ceļam satiku baptistu bīskapu Pēteri Sproģi un uzskatīju to par labu zīmi. Kafejnīcā es izstāstīju savu redzējumu par filmu, parādīju Vesa Andersona filmu treilerus un teicu, ka Gūtenmorgenu gribu taisīt šādā stilistikā. Andrim viss it kā patika, bet viņš nebija drošs, vai mūsu filmēšana nepārklāsies ar Graubas “Nameja gredzenu”. Es vēl mēģināju viņu pierunāt, stāstot, ka tās desmit dienas būs baigais plezīrs jūrmalā - kūpinātas zivis, jūra un tā… un pēc dažām dienām atnāca ziņa no Keiša, ka viņš piedalīsies.
Jes! Keišs arī man tic! Tagad varēšu plivināt viņu kā karogu sev virs galvas, ja nu kādam gadījumā tomēr radīsies šaubas par to, ko daru.
Bailes Nr. 3 - filmēšanas laukums
Vislabāk es jūtos montāžā - tur esmu viena, neviens uz mani negaida, varu mierīgi likt turp atpakaļ kadrus un redzēt, kā kas labāk strādā. Filmēšanas laukumā vismaz divdesmit cilvēki uz tevi skatās un gaida komandu - kur būs aina, kur likt kameru, kāds gaismas raksturs, no kurienes aktierim nākt, kad pacelt roku vai kāju un kurā brīdī teikt savu tekstu, un KĀ teikt tekstu.
Būtībā arvien vairāk saprotu, ka režisora profesija ir ļoti nesievišķīga, ir nemitīgi jāpieņem lēmumi, ir jābūt kā karavadonim, kas skrien pirmais ar saucienu “uz priekšu!".
Pieķeru sevi pie domas, ka daudz foršāk būtu būt aktrisei. Kamēr citi gaidot nākamo kadru pļāpā, smejas, dalās ar savas dzīves jautrākajiem atgadījumiem, režisors ar savilktu pieri buras cauri scenārijam un kadru plānam.
Un kā es pienāku klāt dzirkstošajam bariņam, tā jautrība beidzas, visi apklust un jautā: “nu, kas jādara?”.
Vai arī pēc nofilmēta dubļa režisora asistents Jurģis jautā - nu? Vai viss bija labi? Esi laimīga? Un atkal - katras mazākās, niansētākās kļūdiņas neievērošana režisoram var ļoti dārgi maksāt, jo - kas nofilmēts, nofilmēts, tempā ejam tālāk un pie šī kadra vairāk nekad neatgriežamies (nu labi, ar ļoti retiem izņēmumiem).
Par laimi man bija fantastiska komanda - režisora asistents Jurģis, kas prot paredzēt piecus soļus uz priekšu un norealizē visas manas radošās ieceres, operators Andris, kas ar savu kino rūdījumu atklāj pavisam citu redzējumu, māksliniece Kristīne, kas šajās desmit dienās gulēja varbūt tieši divas stundas, grima māksliniece Agita, kas savu kosmosa izjūtu ienesa “metru virs zemes” sajūtu filmēšanas laukumā un, protams, visi pārējie, kas no sirds dega, lai filma izdotos.
Visas Gūtenmorgena bailes par laimi nu ir pārdzīvotas - filmas pirmizrāde Valgalciema Kultūras šķūnī jau notikusi, noteikti nāks atkal citas, bet man ir atslēga - ej uz to, no kā tev ir bail, un tikai tā tās durvis atvērsies. Un atkal jaunas un jaunas durvis.
