Vispirms jāsaka, ka šāda parādība sastopama visās valstīs. Mans mīļākais, hronoloģiski pēdējais, gadījums saistās ar Filipīnām, kur šī gada martā valsts prezidents Rodrigo Duterte paziņoja, ka vajadzētu – ne vairāk, ne mazāk – mainīt valsts nosaukumu. Pašreizējais, redziet, saistoties ar spāņu 16. gadsimta karali Filipu, vajadzētu kaut ko vairāk vietējā kultūrā sakņotu. Duterte piedāvā Filipīnu vietā nosaukumu “Maharlika”, kas malajiešu valodā asociējoties ar “cēls, dižciltīgs”.
Ir sākusies karsta diskusijā, kurā valsts vadītaja oponeti apgalvo, ka “maharlika” patiesībā saistās ar sanskritu un jēdzienu “spējīgs cilvēks”, un vēl citi saka, ka patiesībā vārds tulkojams kā “lielais penis”…[1] Rodas likumsakarīgs jautājums, vai tiešām Filipīnās nav svarīgāku problēmu? Savukārt Šveicē pērnā gada novembrī notika kārtējais referendums, un papildus jautājumam par to, kas ir primāri – pašas Šveices vai Eiropas Savienības likumi, vēlētāji tika aicināti izteikt savu viedokli arī par to, ko darīt ar govju un kazu ragiem – apzāģēt vai atstāt, kā ir [2]. Es personīgi visnotaļ nopietni un ar simpātijām izturos pret dzīvnieku tiesību tēmu, bet neesmu pārliecināts, ka šīs tēmas iegūst, ja ļauj tās izlemt politiķiem un garlaikotai publikai.
Tomēr būtiski atzīmēt, ka ir jautājumi, kas vietējo kontekstu nezinošos gandrīz automātiski izraisa neizpratnes reakciju “vai tiešām nav svarīgāku?!”, bet konkrētajai kopienai tie ir būtiski. Piemēram, Spānijas sociālisti, gatavojoties 28. aprīlī notikušajām parlamenta vēlēšanām, kā būtisku savas programmas sastāvdaļu atzīmēja ģenerāļa Franko mirstīgo atlieku pārapbedīšanu [3].
Fransisko Franko nomira 1975. gadā, un viņa izveidotā režīma pāreja uz demokrātisku notika salīdzinoši mierīgi un organiski. Par Franko režīmu un pilsoņu karu Spānijā ir publicēti daudzi labi, turklāt vairumā gadījumu kritiski, pētījumi, un varētu likties, vai tiešām ir tik būtiski, kur šis cilvēks apbedīts. Tomēr, acīmredzot, Spānijas sabiedrībai Franko režīma posms ir joprojām sāpīga tēma, un spāņiem pīšļu atrašanās vieta neliekas formalitāte. Kad Meksikas jaunievēlētais prezidents šī gada martā oficiāli pieprasīja Spānijai un Vatikānam atvainoties par vietējām tautām pirms 500 gadiem nodarīto [4], kā saka, no malas vērotāja pirmā reakcija bija – vai tiešām Meksika ir jau tikusi galā ar migrācijas un noziedzības problēmām, nokārtojusi saspīlētās attiecības ar Trampa valdību, ja var pievērsties konkistadoru laikiem?
Laikam taču cilvēks sapratis, ka nespēs izpildīt priekšvēlēšanu solījumus, un nu šādi novērš sabiedrības uzmanību… No otras puses, tikai paši meksikāņi var pateikt, cik koloniālisma pirmsākumi viņiem ir būtiski. Ja politiķis publiski paziņo, ka kokaīnu viņa valstīs speciāli ieved komunisti, principā nebūtu iemesls “šūmēties”, jo ko tik’ politiķi nepasaka, un tādēļ viņu izteikumiem nav jākļūst par “karsto ziņu”. No otras puses, ja apgalvojuma autors ir Brazīlijas jaunais izglītības ministrs, tad apgalvojums iegūst citu svaru [5].
Piemēru uzskaitījumu varētu turpināt, bet tas nemaina lietas būtību. Mana tēze ir divdaļīga. Jā, informatīvā telpa šodienas pasaulē ir piedrazota. Te lieli “nopelni” ir politiķiem, kuri slēpj ideju un reālu darbu trūkumu ar kņadu par otršķirīgiem jautājumiem. Jāatzīst gan, ka “nopelni” ir ne tikai politiķiem, bet par to šoreiz nē. No otras puses, informatīvās telpas piedrazotība mums dažkārt traucē novērtēt jautājuma patieso nozīmi. Ja cilvēks ir noguris no klaigāšanas, sensācijām, grūti viņam pārmest, ja visi “karstie virsraksti” sāk likties vienādi.
Jautājums: vai mēs tomēr varam mēģināt kaut kā nodalīt tēmas, kuru gadījumā ir vērts savu noraidošo attieksmi piebremzēt?
Manuprāt, viena no tādām tēmām ir ekoloģija plašā nozīmē. Protams, arī šajā tēmu lokā ir neganti “pastrādāts” ar biedējošiem virsrakstiem, kurus daudzi no mums vairs neuztver nopietni. “Jā, jā, viss ir slikti, viss iet uz galu – kārtējo reizi…”. Un tomēr. Virsraksts “41% kukaiņu sugu samazinās biomasa”. Un? Nu, kopējās kukaiņu biomasas ikgadējais samazinājums ir 2,5% [6]. Un? Nav jau “zvēri”, vai ne? Un man kukaiņi vispār nepatīk. Un vispār labāk būtu domājuši par kaut ko svarīgāku. Labi, tikai neaizmirsīsim, cik daudzām mums labāk saprotamām un tīkamākām sugām kukaiņi ir barība. Ziņā nav lētas sensācijas. Runa ir par to, kas ietekmē putnus, par to, kas ietekmē, teiksim, augu apputeksnēšanu. Citiem vārdiem sakot - ekoloģijas gadījumā nav tēmu, par kurām varētu teikt, ka tā ir, atvainojos, “kārtējā muldēšana”.
Otrs šāds tēmu loks ir reliģija plašā nozīmē. Mēs varam teikt, ka dzīvojam patēriņa sabiedrības laikmetā, un tā būs taisnība. Mēs varam teikt, ka dzīvojam nepieredzētu zinātnisku un tehnoloģisku atklājumu laikmetā, un arī tā būs taisnība. Tomēr atļaušos apgalvot, ka nepietiekoši novērtēts ir tas, cik daudz lielai sabiedrības daļai joprojām nozīmē viņu reliģiskie priekšstati. Reliģija nekur nav pazudusi, atmirusi, marginalizējusies. Zināmā mērā ir bezjēdzīgi diskutēt par to, vai tas ir labi vai slikti. Visvienkāršākais ir reliģijas vietu 21. gadsimtā reducēt uz slikto, kas tās vārdā tiek darīts. Grūtāk ir atzīt, ka daudzi 21. gadsimtā zem bravūras un cinisma slēpj neziņu, mulsumu un meklē atbildes reliģijā, pa ceļam, kā saka, to pamatīgi piemērojot sev. Cilvēki var nepiedalīties rituālos, neuzskatīt sevi par reliģioziem, bet kaut kur pašidentifikācijas dziļumos reliģijai – kā nu kurš to saprot – ir tik liela nozīme, ka es personīgi reliģiskās izpausmes un priekšstatus skarošās ziņas neuztvertu kā “vienu no” tēmām, vienā rindā ar skandāliem politikā, biznesā vai sportā. Mēs riskējam nesaprast ļoti daudzus un, iespējams, arī paši sevi.
Papildus divām minētajām tēmām noteikti ir vēl citas. Mana tēze ir tā, ka viena no svarīgākajām prasmēm un nepieciešamībām 21. gadsimtā varētu būt, no vienas puses, sargāt sevi no drazām informatīvajā laukā, bet, no otras puses, šajā pārsātinājuma izraisītajā paviršībā nepalaist garām svarīgo.
--------
The Economist, 2019.gada 16.marts, 50.lpp.
The Economist, 2019.gada 20.aprīlis, 28.lpp.
