Iesākot otro COP27 nedēļu, pasaules jauniešu dialogā ar Eiropas Komisijas viceprezidentu Fransu Timmermansu daudzus saraudināja Tuvalu, mazas Okeānijas salas, jaunieša Bernarda Kato Eveikas liecība. Tuvalu nācija vēlas zelt, taču ūdens līmeņa celšanās dēļ Tuvalu slīkst. Dzīvības uzturēšanai Kato ģimene, tāpat kā citas, ir atkarīga no lietus ūdens, kuru kopiena ievāc un izdala vienlīdzīgi. Politiskās sarunas COP27 vistiešākajā veidā lems Kato likteni.
Pirms devos uz COP27, sarunā ar Latvijas jaunajiem klimata aktīvistiem jutu frustrāciju par to, ka vecākās paaudzes Latvijā un Eiropā klimata pārmaiņas var atļauties neuztvert nopietni, jo patiesi draudīgas "sekas jau mūs vēl īsti neskar". Iedzīvotāji globālajos dienvidos ir spiesti pielāgoties nepieredzētiem sausumiem un vētrām. Drīzumā sadzīvot ar ekstremāliem laika apstākļiem mācīsimies ikviens. Jauniešiem ir, ko zaudēt, mūs visus vieno klimata trauksme. Jaunieši vēlas uzticēties zinātnei, taču šobrīd mums nav pietiekamas reprezentācijas varas iestādēs. Klimata krīzes risināšanai ir jābūt paaudžu kopdarbam. Tikai ar politisku varu, pieredzi, atbildības izjūtu un, galvenais, finansēm klimatrīcības plānus iespējams ieviest un īstenot.
Veicot neformālu aptauju[1] par to, kādu klimatrīcību vēlas redzēt Latvijas jaunieši, vairākums kā prioritāti norāda atteikšanos no fosilajiem energoresursiem un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu, kā arī sauszemes un ūdens piesārņojuma mazināšanu. Vairāk nekā 40% aptaujāto jauniešu uzskata, ka atbildība jānes individuāliem komersantiem pēc principa "piesārņotājs maksā", valstij – jānodrošina šis process. Individuālajām rīcībām jāpapildina sistēmiskas izmaiņas.
Ja ir kas tāds, kas līdz šim COP27 vieš cerību par zinātnē balstītu un taisnīgu klimatrīcību, tad tie ir gados jaunie klimata aktīvisti – jaunie profesionāļi un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Pretstatā pieaugušajiem jaunieši šķietami vienbalsīgi aicina turēties pie izvirzītā 1,5 grādu mērķa. Eiropas jaunieši COP27 ietvaros draftēja un publicēja savus lūgumus politikas veidotājiem. Svarīgākie no tiem ir neatkāpšanās no pilnīgas atteikšanās no fosilajiem energoresursiem un izstāšanās no Enerģētikas hartas nolīguma. Pirms pāris dienām Vācija paziņoja par izstāšanos no šīs deviņdesmitajos gados parakstītās vienošanās, kas ļauj ārvalstu kompānijām dalībvalstis iesūdzēt starptautiskajās tiesās par klimatrīcības politikas radītiem peļņas zaudējumiem. Tāpat Eiropas aktīvie aicina arī uz sistēmisku jauniešu iesaisti klimata politikas veidošanā. Šos aicinājumus katrs turpināsim otrajā konferences nedēļā uzsvērt gan savu valstu delegācijām, gan citām uzklausošām ausīm COP27.
Šī klimata konference nav revolūcija, kā tas bija Parīzē 2015. gadā, kad pasaule apņēmās ierobežot vidējās temperatūras paaugstināšanos uz 1,5 grādiem līdz šī gadsimta beigām vai vismaz neļaut pārkāpt 2 grādu robežai. Lai to paveiktu, zinātne skaidro, ka līdz 2030. gadam SEG emisijas jāsamazina vismaz par 30 līdz 45%.[2] Kā SEG emisijas ierobežotas pēdējā gada laikā? Par spīti pandēmijai un elektriskajiem auto, tās par veselu vienu procentu pieaugušas. COP27 ir par rietumvalstu gribu neatkāpties no izvirzītajiem mērķiem, lai solidarizētos ar globālajiem dienvidiem un uzņemtos atbildību par to, kāda planēta tiek atstāta mums.
[1] ANO Jauniešu delegātu programmas sociālajos tīklos izplatīta elektroniska aptauja, kurā ar viedokli par COP27 aktuālajiem tematiem dalījās 40 respondenti
