Jurģis Kalniņš: LGBT+ kopiena meklē dzirdīgas ausis

Lai arī apzinos, ka cilvēki var šo nesaprast, Latvija ir pārāk maza, lai diskriminētu, ignorētu un neaizdomātos... Būdams vēl tikai students, kurš lielāko savas dzīves daļu ir apzinājies, ka ar kaut ko atšķiras no vairākuma, es vienmēr zināju, ka darīšu visu, lai to būtu spējīgs nosaukt vārdos, lai par to nekaunētos un būtu gatavs iedvesmot citus, kas atrodas līdzīgā situācijā.

Atkāpšos uz laiku, kad pret sevi biju vispatiesākais un godīgākais. Toreiz gāju otrajā klasītē un biju patiesi laimīgs puika – man bija savs pulciņš draugu, mīloša ģimene, nebija ne atbildību, ne raižu…  Vienā no latviešu valodas stundām klases audzinātāja ierosināja pamainīt solu izkārtojumu telpā. Līdz tam sēdēju pie viena galda kopā ar vienu no bērnības labākajām draudzenēm, taču sanāca tā, ka tiku pārsēdināts blakus ļoti atraktīvam, gudram un visnotaļ simpātiskam puisim..

Un tad notika lielais atklājums –

apziņa, ka turpmāk sēdēsim blakus, lika vēderam sagriezties, un es pirmo reizi mūžā sajutu tauriņus…

Cenšanās būt "pareizam" 

"Tie esam Mēs" - stāstu sērija

Reaģējot uz Saeimas noraidīto vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu parakstīto iniciatīvu par Kopdzīves likuma radīšanu, un gaidot Baltijas Praidu, pašmāju LGBT+ kopienas pārstāvji aicina iejusties viņu ādā, cilvēcīgi iepazīstinot ne tikai ar sevi, bet arī ar grūtībām, kurām nākas saskarties. LSM.lv publicē sešus "Tie esam Mēs" stāstus. 

Es to uztvēru absolūti normāli un pat nepiedomāju pie tā līdz brīdim, kad no “ārpasaules” sāku sajust dažādus, teiksim, pretspēkus. Atceros augusta vakaru gadus divpadsmit trīspadsmit atpakaļ, kad ar ģimeni bijām devušies izbraukumā. Sēdēju mašīnas aizmugurē, biju atspiedis galvu pret logu un lūkojos zvaigznēs. Kaut kā sarunas tēma – pārsvarā runāja mana mamma un viņas māsa (mana krustmāte) – ievirzījās par vienu Latvijas sabiedrībā pazīstamu dziedātāju, kuru turpmākā stāsta nolūkiem saukšu par Jāni.

“Bet Jānis taču ir zils! Viņam taču patīk puiši!” Šī ir frāze, kas manā atmiņā no šī brauciena iespiedusies dziļi. Lai arī šie divi teikumi nešķiet nekas aizvainojošs un toreiz nemaz nesapratu, kas slēpjas aiz termina "zils", intonācija, ko dzirdēju, bija diezgan nievājoša, un ilgu laiku neizpratu, kāpēc, aizķērās arī manā prātā.

Tā aizsākās ilgu gadu periods, kur ārkārtīgi konfliktēju pats ar sevi. Mēģināju sev un, protams, citiem pierādīt, ka esmu tik pareizs, cik vien sabiedrība no manis to sagaida. Es taču biju tikai parasts bērns. Un nenoliedzami – šī konfliktsituācija mani traumēja. Būdams pats par sevi, gribot negribot iemācījos uzņemties atbildību (pat gadījumos, kur tas ir lieki), kā arī klusēt, kad kāds dara pāri. Rezultātā pamatskolas beigās un visu vidusskolas laiku cīnījos ar smagu depresiju, kas atstājusi sekas uz fizisko, psiholoģisko un emocionālo veselību vēl šodien. Un viss tikai tāpēc, ka nevarēju (laikam pareizāk teikt – nedrīkstēju) būt es pats.

Lai cik dīvaini tas varētu šķist, saredzu arī plusus šajā sevis izzināšanas ceļā. Ļoti mērķtiecīgi, lai "ignorētu" šo savas identitātes šķautni, skolas laikā pilnībā nodevos mācībām. Gāju uz olimpiādēm, cīnījos, lauzu sevi līdz pēdējam, kas pozitīvā ziņā pret mani ir atspēlējies ilgtermiņā – šodien esmu spējīgs viegli uztvert jaunu informāciju, gluži vai ieraduma veidā iekļaujos termiņos, daru visu ar lielāko atbildības sajūtu.

Kad uzsāku studijas Rīgā, sapratu, ka esmu nonācis krustcelēs – man jāizlemj, vai nu turpināt nemīlēt sevi un slēpties, vai būt atklātam un līdz ar to mierā ar sevi.

Bija pāris mēģinājumi nostāties pret sevi (tai skaitā “nevainības zaudēšana” ar meiteni), bet, pārāk neiedziļinoties manas intīmās dzīves aprakstā, vēlos uzsvērt, ka tas vienkārši nebiju es.

Atzinu sev - es esmu gejs

Es jutos neērti un pat pretīgi par to, ka sava gļēvuma un baiļu dēļ pats lieku šķēršļus savai laimei. Tad pienāca vakars, kad ar asarām acīs nostājos pretī spogulim, ieskatījos sevī un pirmo reizi skaļi pateicu: “Tu esi gejs!”. Pat vēl šobrīd sirds sāk pukstēt straujāk, kad apzinos - es esmu gejs! Atceros, ka pēc atzīšanās sev visu atlikušo vakaru jutos atbrīvots. Taču tas bija tikai sākums.

Nākšana ārā no skapja nekad nebeidzas. Aicināšu iekāpt cita kurpēs un iedomāties situāciju, kad vīrietis – gejs, būdams, teiksim, 27 gadu vecumā, sāk gaitas jaunā darbavietā, kur satiek kolēģi (heteroseksuālu vīrieti), ar ko ir daudz kā kopīga un abi ātri iedraudzējas. Pāris nedēļas vēlāk šis kolēģis atklāti pastāsta par savu attiecību problēmām. Izrādot empātiju, pastāsti par attiecībām ar savu puisi (iepriekš kolēģim nepateici, ka esi gejs, jo neuzskati to par kādu būtisku dzīves sastāvdaļu). Taču kolēģis ir šokēts un turpmākajās dienās sāk no tevis izvairīties un izlikties, ka nemaz neeksistē. Šis ir tikai piemērs psiholoģiski sāpīgai situācijai, ar ko laikam vienkārši jārēķinās.

Daudzi heteroseksuāli cilvēki bieži runā frāzēs, kā “Man nav iebildumu pret gejiem līdz brīdim, kad viņi sāk man uzbāzties”. Līdz kam viņi neaizdomājas, ir tas,

cik grūti gejiem un lesbietēm ir izvairīties no šo lietu noklusēšanas, klaji nemelojot (jo elementāri – attiecības un dzīve ir tēmas, par kurām cilvēki jautā daudz).

Varbūt nedaudz nevajadzīga piebilde, bet ironiski, ka vairumā gadījumu cilvēki, kas runā šādos teikumos, ir tie, kas ir gatavi stāstīt visu par savu attiecību nebūšanām (pat bez tava aicinājuma), bet iederdzas, kad piemini faktu, ka tava otra pusīte ir tāda paša dzimuma kā tu.

Dzirdīgas ausis?

Vēlos noķert to dzirdīgo ausu īpašniekus, kas vēl tikai atrodas savas seksualitātes vai dzimuma identitātes izzināšanas ceļā un jūtas nedroši attiecībā par to, cik atklāti var justies par šo savas dzīves aspektu. Jūs neesat vieni. Jūs neesat arī gļēvi. Pašsaglabāšanās un pašaizsardzības instinkts nav tas pats, kas drosmes trūkums. Jūs neesat nedz nometuši savus zobenus karalaukā, nedz pacēluši balto karogu. Jūs vienkārši meklējat drošāko ceļu, lai tiktu cauri tam, kas šķiet kā karš, kuru – pats galvenais – neuzsākāt Jūs.

Nomācoši heteronormatīvā sabiedrībā (sevišķi, ja tā ir ļoti konservatīva) pastāv uzskats, ka tieši jūs esat tie, kuru uzdevums ir nest viņu neiecietības nastu. Ka tā ir jūsu atbildība – justies nedroši un dzīvot bailēs. Ka tas ir jūsu darbs – nodrošināt, lai pret jums neizturas kā pret pamesliem, lai ļautu citiem justies ērtāk un labāk par sevi. Šīs atziņas jums liek justies kā gļēvuļiem, taču bailes jūsos nav jūsu vaina. Gļēvuļi ir tie, kas jums liek justies iebiedētiem, jo tieši viņu aizspriedumi ir viņu baiļu sekas. Viņi ir tie, kas nevēlas stāties pretī kaut kam, no kā baidās.

Meklējiet savā dzīvē cilvēkus, ar kuriem jūtaties droši, kuriem varat uzticēties! Tas būs grūti. Tas būs biedējoši. Taču, kad nonāksiet pareizajā vietā un laikā, tas būs ļoti atbrīvojoši.

Vēlos vērst uzmanību arī citam aspektam (šoreiz meklēju dzirdīgās ausis heteroseksuālās sabiedrības daļas vidū). Apzinieties visas ikdienišķās galvassāpes, ar kurām saskaraties diendienā – problēmas darbā, mājas dzīve, pienākumi pret ģimenes locekļiem, ķibeles ar apdrošināšanas kompāniju, veselības problēmas un kas tik vēl ne. Tagad iedomājieties, ka visam tam pa virsu ir sabiedrības daļa (kas sēž Saeimā un Ministru kabinetā), kuri velta visu savu dzīvi tam, lai citiem – tādiem pašiem cilvēkiem kā jūs – liegtu iespēju precēties, dibināt ģimeni, strādāt kādā darbā vai pat īrēt apartamentus (attiecībā par pēdējiem diviem punktiem gan, pateicoties Eiropas Savienībai, uztraukumi ir mazāki) un daudzus citus šķietami ierastus dzīves aspektus.

Vēl labāk – iedomājieties, ka stāstāt kādam tuviniekam par šiem svešiniekiem, kuri jūs neieredz, un viņš atbild: “Nu, tās ir viņa tiesības uz viedokli,” vai arī “Viņi seko saviem reliģiskajiem uzskatiem.” Vai arī redzēt pārraidi nacionāla līmeņa televīzijas kanālā, kur debatē par geju tiesībām, un žurnālists diskusijas izskaņā visiem pateicas par “dalību sarunās par šiem kontraversālajiem un strīdīgajiem jautājumiem”. Viss, ko atliek pie sevis nodomāt, ir: “Es sēžu savā dzīvoklī un ēdu vakariņas. Kāda kontraversija?”

Paturpinot – vismaz pagaidām šī ir salīdzinoši liela daļa manas identitātes, tāpēc mēdzu uztvert lietas saasināti. Manas iekšas vārās, kad redzu virsrakstus, kur sabiedrībā pazīstami (it kā gudri un inteliģenti) cilvēki atklāti pauž savu nicinājumu un naidu.

Man nav absolūti nekādas tolerances pret, piemēram, deputātiem, politiķiem, pat ministriju vadītājiem, kuru bērni pieder pie kāda no LGBT+ burtiem, bet viņi paši skaļi postulē, cik tas ir slimi, amorāli un jādara viss, lai iznīcinātu šo Rietumu ievazāto, ģimenes vērtību graujošo kaiti

(ok, tu vari nemīlēt sevi, tu vari necienīt mani un citus, bet, ja nemīli savu bērnu, tu neesi vecāka vārda cienīgs). Man žēl, ka visa mana mūža laikā no skapja ir iznācis uz vienas rokas izskaitāms skaits Latvijas „slavenību” (lai cik savtīgi no manas puses šis izklausās, un tā ir viņu privātā dzīve, tas ir pierādījies kā efektīvs instruments kopienas tiesību attīstībā visā pasaulē).

Mani tracina, ka starptautiskajos – Eiropas Savienības – pētījumos attiecībā uz LGBT tiesībām visur rēgojamies pēdējās vietās. Sāpīgi, ka valsts zaudē daudzus potenciāli gudrus, spēcīgus un inteliģentus cilvēkus, kuri ar nožēlu pamet valsti, pret kuru ir lielāki patrioti nekā tie, kuru dēļ viņi aizbrauc.

Runāt var daudz un dikti. Taču cerība ir tajā, lai atrodas dzirdīgas ausis. Mēs visi taču vēlamies dzīvot ar apziņu, ka tiekam saklausīti, ne tā?

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti