Jurģis Kalniņš: LGBT+ kopiena meklē dzirdīgas ausis

Lai arī apzinos, ka cilvēki var šo nesaprast, Latvija ir pārāk maza, lai diskriminētu, ignorētu un neaizdomātos... Būdams vēl tikai students, kurš lielāko savas dzīves daļu ir apzinājies, ka ar kaut ko atšķiras no vairākuma, es vienmēr zināju, ka darīšu visu, lai to būtu spējīgs nosaukt vārdos, lai par to nekaunētos un būtu gatavs iedvesmot citus, kas atrodas līdzīgā situācijā.

Atkāpšos uz laiku, kad pret sevi biju vispatiesākais un godīgākais. Toreiz gāju otrajā klasītē un biju patiesi laimīgs puika – man bija savs pulciņš draugu, mīloša ģimene, nebija ne atbildību, ne raižu…  Vienā no latviešu valodas stundām klases audzinātāja ierosināja pamainīt solu izkārtojumu telpā. Līdz tam sēdēju pie viena galda kopā ar vienu no bērnības labākajām draudzenēm, taču sanāca tā, ka tiku pārsēdināts blakus ļoti atraktīvam, gudram un visnotaļ simpātiskam puisim..

Un tad notika lielais atklājums –

apziņa, ka turpmāk sēdēsim blakus, lika vēderam sagriezties, un es pirmo reizi mūžā sajutu tauriņus…

Cenšanās būt "pareizam" 

"Tie esam Mēs" - stāstu sērija

Reaģējot uz Saeimas noraidīto vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu parakstīto iniciatīvu par Kopdzīves likuma radīšanu, un gaidot Baltijas Praidu, pašmāju LGBT+ kopienas pārstāvji aicina iejusties viņu ādā, cilvēcīgi iepazīstinot ne tikai ar sevi, bet arī ar grūtībām, kurām nākas saskarties. LSM.lv publicēs sešus "Tie esam Mēs" stāstus. 

Es to uztvēru absolūti normāli un pat nepiedomāju pie tā līdz brīdim, kad no “ārpasaules” sāku sajust dažādus, teiksim, pretspēkus. Atceros augusta vakaru gadus divpadsmit trīspadsmit atpakaļ, kad ar ģimeni bijām devušies izbraukumā. Sēdēju mašīnas aizmugurē, biju atspiedis galvu pret logu un lūkojos zvaigznēs. Kaut kā sarunas tēma – pārsvarā runāja mana mamma un viņas māsa (mana krustmāte) – ievirzījās par vienu Latvijas sabiedrībā pazīstamu dziedātāju, kuru turpmākā stāsta nolūkiem saukšu par Jāni.

“Bet Jānis taču ir zils! Viņam taču patīk puiši!” Šī ir frāze, kas manā atmiņā no šī brauciena iespiedusies dziļi. Lai arī šie divi teikumi nešķiet nekas aizvainojošs un toreiz nemaz nesapratu, kas slēpjas aiz termina "zils", intonācija, ko dzirdēju, bija diezgan nievājoša, un ilgu laiku neizpratu, kāpēc, aizķērās arī manā prātā.

Tā aizsākās ilgu gadu periods, kur ārkārtīgi konfliktēju pats ar sevi. Mēģināju sev un, protams, citiem pierādīt, ka esmu tik pareizs, cik vien sabiedrība no manis to sagaida. Es taču biju tikai parasts bērns. Un nenoliedzami – šī konfliktsituācija mani traumēja. Būdams pats par sevi, gribot negribot iemācījos uzņemties atbildību (pat gadījumos, kur tas ir lieki), kā arī klusēt, kad kāds dara pāri. Rezultātā pamatskolas beigās un visu vidusskolas laiku cīnījos ar smagu depresiju, kas atstājusi sekas uz fizisko, psiholoģisko un emocionālo veselību vēl šodien. Un viss tikai tāpēc, ka nevarēju (laikam pareizāk teikt – nedrīkstēju) būt es pats.

Lai cik dīvaini tas varētu šķist, saredzu arī plusus šajā sevis izzināšanas ceļā. Ļoti mērķtiecīgi, lai "ignorētu" šo savas identitātes šķautni, skolas laikā pilnībā nodevos mācībām. Gāju uz olimpiādēm, cīnījos, lauzu sevi līdz pēdējam, kas pozitīvā ziņā pret mani ir atspēlējies ilgtermiņā – šodien esmu spējīgs viegli uztvert jaunu informāciju, gluži vai ieraduma veidā iekļaujos termiņos, daru visu ar lielāko atbildības sajūtu.

Kad uzsāku studijas Rīgā, sapratu, ka esmu nonācis krustcelēs – man jāizlemj, vai nu turpināt nemīlēt sevi un slēpties, vai būt atklātam un līdz ar to mierā ar sevi.

Bija pāris mēģinājumi nostāties pret sevi (tai skaitā “nevainības zaudēšana” ar meiteni), bet, pārāk neiedziļinoties manas intīmās dzīves aprakstā, vēlos uzsvērt, ka tas vienkārši nebiju es.

Atzinu sev - es esmu gejs

Es jutos neērti un pat pretīgi par to, ka sava gļēvuma un baiļu dēļ pats lieku šķēršļus savai laimei. Tad pienāca vakars, kad ar asarām acīs nostājos pretī spogulim, ieskatījos sevī un pirmo reizi skaļi pateicu: “Tu esi gejs!”. Pat vēl šobrīd sirds sāk pukstēt straujāk, kad apzinos - es esmu gejs! Atceros, ka pēc atzīšanās sev visu atlikušo vakaru jutos atbrīvots. Taču tas bija tikai sākums.

Nākšana ārā no skapja nekad nebeidzas. Aicināšu iekāpt cita kurpēs un iedomāties situāciju, kad vīrietis – gejs, būdams, teiksim, 27 gadu vecumā, sāk gaitas jaunā darbavietā, kur satiek kolēģi (heteroseksuālu vīrieti), ar ko ir daudz kā kopīga un abi ātri iedraudzējas. Pāris nedēļas vēlāk šis kolēģis atklāti pastāsta par savu attiecību problēmām. Izrādot empātiju, pastāsti par attiecībām ar savu puisi (iepriekš kolēģim nepateici, ka esi gejs, jo neuzskati to par kādu būtisku dzīves sastāvdaļu). Taču kolēģis ir šokēts un turpmākajās dienās sāk no tevis izvairīties un izlikties, ka nemaz neeksistē. Šis ir tikai piemērs psiholoģiski sāpīgai situācijai, ar ko laikam vienkārši jārēķinās.

Daudzi heteroseksuāli cilvēki bieži runā frāzēs, kā “Man nav iebildumu pret gejiem līdz brīdim, kad viņi sāk man uzbāzties”. Līdz kam viņi neaizdomājas, ir tas,

cik grūti gejiem un lesbietēm ir izvairīties no šo lietu noklusēšanas, klaji nemelojot (jo elementāri – attiecības un dzīve ir tēmas, par kurām cilvēki jautā daudz).

Varbūt nedaudz nevajadzīga piebilde, bet ironiski, ka vairumā gadījumu cilvēki, kas runā šādos teikumos, ir tie, kas ir gatavi stāstīt visu par savu attiecību nebūšanām (pat bez tava aicinājuma), bet iederdzas, kad piemini faktu, ka tava otra pusīte ir tāda paša dzimuma kā tu.

Dzirdīgas ausis?

Vēlos noķert to dzirdīgo ausu īpašniekus, kas vēl tikai atrodas savas seksualitātes vai dzimuma identitātes izzināšanas ceļā un jūtas nedroši attiecībā par to, cik atklāti var justies par šo savas dzīves aspektu. Jūs neesat vieni. Jūs neesat arī gļēvi. Pašsaglabāšanās un pašaizsardzības instinkts nav tas pats, kas drosmes trūkums. Jūs neesat nedz nometuši savus zobenus karalaukā, nedz pacēluši balto karogu. Jūs vienkārši meklējat drošāko ceļu, lai tiktu cauri tam, kas šķiet kā karš, kuru – pats galvenais – neuzsākāt Jūs.

Nomācoši heteronormatīvā sabiedrībā (sevišķi, ja tā ir ļoti konservatīva) pastāv uzskats, ka tieši jūs esat tie, kuru uzdevums ir nest viņu neiecietības nastu. Ka tā ir jūsu atbildība – justies nedroši un dzīvot bailēs. Ka tas ir jūsu darbs – nodrošināt, lai pret jums neizturas kā pret pamesliem, lai ļautu citiem justies ērtāk un labāk par sevi. Šīs atziņas jums liek justies kā gļēvuļiem, taču bailes jūsos nav jūsu vaina. Gļēvuļi ir tie, kas jums liek justies iebiedētiem, jo tieši viņu aizspriedumi ir viņu baiļu sekas. Viņi ir tie, kas nevēlas stāties pretī kaut kam, no kā baidās.

Meklējiet savā dzīvē cilvēkus, ar kuriem jūtaties droši, kuriem varat uzticēties! Tas būs grūti. Tas būs biedējoši. Taču, kad nonāksiet pareizajā vietā un laikā, tas būs ļoti atbrīvojoši.

Vēlos vērst uzmanību arī citam aspektam (šoreiz meklēju dzirdīgās ausis heteroseksuālās sabiedrības daļas vidū). Apzinieties visas ikdienišķās galvassāpes, ar kurām saskaraties diendienā – problēmas darbā, mājas dzīve, pienākumi pret ģimenes locekļiem, ķibeles ar apdrošināšanas kompāniju, veselības problēmas un kas tik vēl ne. Tagad iedomājieties, ka visam tam pa virsu ir sabiedrības daļa (kas sēž Saeimā un Ministru kabinetā), kuri velta visu savu dzīvi tam, lai citiem – tādiem pašiem cilvēkiem kā jūs – liegtu iespēju precēties, dibināt ģimeni, strādāt kādā darbā vai pat īrēt apartamentus (attiecībā par pēdējiem diviem punktiem gan, pateicoties Eiropas Savienībai, uztraukumi ir mazāki) un daudzus citus šķietami ierastus dzīves aspektus.

Vēl labāk – iedomājieties, ka stāstāt kādam tuviniekam par šiem svešiniekiem, kuri jūs neieredz, un viņš atbild: “Nu, tās ir viņa tiesības uz viedokli,” vai arī “Viņi seko saviem reliģiskajiem uzskatiem.” Vai arī redzēt pārraidi nacionāla līmeņa televīzijas kanālā, kur debatē par geju tiesībām, un žurnālists diskusijas izskaņā visiem pateicas par “dalību sarunās par šiem kontraversālajiem un strīdīgajiem jautājumiem”. Viss, ko atliek pie sevis nodomāt, ir: “Es sēžu savā dzīvoklī un ēdu vakariņas. Kāda kontraversija?”

Paturpinot – vismaz pagaidām šī ir salīdzinoši liela daļa manas identitātes, tāpēc mēdzu uztvert lietas saasināti. Manas iekšas vārās, kad redzu virsrakstus, kur sabiedrībā pazīstami (it kā gudri un inteliģenti) cilvēki atklāti pauž savu nicinājumu un naidu.

Man nav absolūti nekādas tolerances pret, piemēram, deputātiem, politiķiem, pat ministriju vadītājiem, kuru bērni pieder pie kāda no LGBT+ burtiem, bet viņi paši skaļi postulē, cik tas ir slimi, amorāli un jādara viss, lai iznīcinātu šo Rietumu ievazāto, ģimenes vērtību graujošo kaiti

(ok, tu vari nemīlēt sevi, tu vari necienīt mani un citus, bet, ja nemīli savu bērnu, tu neesi vecāka vārda cienīgs). Man žēl, ka visa mana mūža laikā no skapja ir iznācis uz vienas rokas izskaitāms skaits Latvijas „slavenību” (lai cik savtīgi no manas puses šis izklausās, un tā ir viņu privātā dzīve, tas ir pierādījies kā efektīvs instruments kopienas tiesību attīstībā visā pasaulē).

Mani tracina, ka starptautiskajos – Eiropas Savienības – pētījumos attiecībā uz LGBT tiesībām visur rēgojamies pēdējās vietās. Sāpīgi, ka valsts zaudē daudzus potenciāli gudrus, spēcīgus un inteliģentus cilvēkus, kuri ar nožēlu pamet valsti, pret kuru ir lielāki patrioti nekā tie, kuru dēļ viņi aizbrauc.

Runāt var daudz un dikti. Taču cerība ir tajā, lai atrodas dzirdīgas ausis. Mēs visi taču vēlamies dzīvot ar apziņu, ka tiekam saklausīti, ne tā?

 

31 komentārs
Aldis Novokšanovs
LSM līdzsvaram: http://gimenetautavalsts.lv/news/180223144518/44/K%C4%81da-paties%C4%ABb%C4%81-ir-kreiso-ultraliber%C4%81%C4%BCu-taktika--2--da%C4%BCa.html
papins4
Sabiedriskās saziņas telpā vairāk vai mazāk veiksmīgi tiek ierobežota tādas informācijas izplatīšana, kas neatbilst sabiedrības pastāvēšanas un funkcionēšanas interesēm (piemēram, smēķēšanas reklamēšana, vardarbīgs saturs, erotisks saturs nepilngadīgajiem). Kopējais princips ir nepopularizēt lietas un parādības, kas ir pretrunā civilizētas sabiedrības pastāvēšanu nodrošinošām vērtībām. Domājams, jebkuram liktos dīvaini, ja tiktu uzsāktas slepkavību, izvarošanas un kanibālisma popularizēšanas kampaņas. Ņemot vērā jau tā ne pārāk spožos demogrāfijas rādītājus, kategoriski noraidāma propaganda, kas mudina un pārliecina izvēlēties dzīvesveidu un attiecību formas, kurās nav iespējama pēcnācēju radīšana. Jebkāda vienlīdzības zīme starp tradicionālu ģimeni/laulību un netradicionālajām kopdzīves formām ir realitātes ignorēšana un kļūda ar tālejošām sekām.
papins4
homoseksuālism ir slimība, kura izplatās nevis dzimumceļā vai pa gaisu, bet gan caur masu informācijas līdzekļiem, jo paradokss ir acīmredzams: geji nevairojas, bet viņu kļūst arvien vairāk. – šie slimie un amorālie pretekļi, iegūstot drošu teikšanu, aizslaucīs un iznīcinās visu normālo.
papins4
Informācijas telpu lielajos medijos pārņēmušie streipi, cihanovičas, kažokas un citi perversiju atbalstītāji mums gandrīz vai ik dienas stāsta, ka visa progresīvā cilvēce pavisam dabiskā veidā esot pieņēmusi geju subkultūru, viņu tiesības stāties laulībā, adoptēt bērnus un izplatīt savas seksuālās orientācijas propagandu skolās un pat bērnudārzos. Mums stāsta, ka tas viss pieder pie lietu dabiskās gaitas. Mums melo..
Laura Steimāre
Rakstu šo to savā blogā lauriestraggler.wordpress.com ,ja to var nosaukt par savu stāstu...tad lūdzu,laipni lūgti! Parunāties un satikties drošvien ļoti atbalsta Mozaīka un gaida vienmēr laipni katru,tā,ka tāda iespēja jau ir.
Valdis Bērziņš
Latvijas sabiedrības nelaime ir agresīvi, aprobežoti un naidpilni urlas, kā Uldis un Artūrs, kuriem šķiet, ka geji nav pelnījuši tādas pašas tiesības, kādas ir hetero, jo prasība ievērot geju tiesības kaut kādā mistiskā veidā esot viņu tiesību apdraudējums. Parasti tas tiek pausts arogantā formā: "neaiztiec citus, un tevi neaiztiks", kur absolūti normāla prasība ievērot citu indivīdu tiesības un nepieļaut diskrimināciju esot viņu "aiztikšana". Reāla pamatojuma tam nav, tāpēc tiek izdomāta kaut kāda geju propagandas uzspiešana un citas homofobu sacerētas stulbības.
Aigars
Vai viņi tiek regulāri publiski aizskarti, pazemoti, linčoti? ------------------------------------------------------------------------------ Vai Latvija tiešām ir tik neattīstīta valsts, lai tikai fiziska vardarbība būtu uztverama kā tiesību pārkāpums un personas aizskārums? Vai tiešām Latvijas tauta ir tik primitīva lai spētu saprast tikai izlietās asinis un neko citu?!
Valdis Bērziņš
Nomierinies, puisīt un iesākumam izlasi rakstu. Pēc tam, ja lasīšana nebūs izsmēlusi visas tavas intelektuālās rezerves, padomā - vai gejiem ir tādas pašas iespējas kā hetero, piem., veidot laulību? Pateikšu priekšā - nav. Tā, puisīt ir tiesību nevienlīdzība un diskriminācija.
Artūrs Savickis
Pietiek murgot, nodarboties ar demagoģiju, un bārstīt propogandas cienīgus populistiskus saukļus - faktus galdā, kur, kad un kādā veidā tiek jebkā apspiestas geju/lezbiešu tiesības? Vai viņi tiek regulāri publiski aizskarti, pazemoti, linčoti? Vai ir kā konstatēts, ka viņi saņem mazāku algu? Vai viņiem savā portfolio jāraksta, ka ir geji, un tas traucē atrast darbu? Noriebies klausītis kaut kādus apstraktus lozungus no tādiem wannabe SJW kā tu. Faktus studijā.
Anonīms lietotājs 22483
Iedomājies, ir homoseksuāls tēviņš un heteroseksuāla mātīte. Tas tēviņš ir nederīgs mātītes acīs un viss. ________ Īstenībā tā nav. Homoseksuālie tēviņi mēdz būt ļoti iekārojami mātīšu vidū. Tas ir bioloģisks paradokss, jo iespēja iegūt pēcnācējus no šāda tēviņa ir maza, tad kāpēc tērēt enerģiju?, bet acīmredzot kaut kādā sugas turpināšanas aspektā tam ir kāda jēga, piemēram, ja mātītei izdosies apaugļoties no homoseksuāla tēviņa, viņas pēcnācēju pēcnācējiem būs lielākas izredzes izdzīvot un radīt veselīgus pēcnācējus, jo būs zemāks tuvradniecības risks. Gan jau arī jūs, dārgā publika, zināt gadījumus no pašu dzīves, kur gandrīz visiem ir skaidrs, ka vīrietis ir homoseksuāls, viņš pats to īpaši nereklamē, bet nekad arī nav noliedzis, taču dāmu interese ir sakāpināta līdz histērijai, viņš daļai sieviešu liekas nenormāli iekārojams.
Artūrs Savickis
Ironiskākais šajā visā stāstā ir tas, ka LGBT pārstāvji vairāk un vairāk sāk atgādināt urlas - kamēr viņi nevienam nebāžas virsū, tikmēr nevienam pret viņiem nav aizspriedumu, bet nē, redz - tomēr kašķi, un pēc tam triumfiāli pierādīt savu taisnību, tomēr prasās... Man, piemēram, dziļi vienalga, kas, ar ko, un cik dziļi - pazīstu divus gejus, un neko, normāli cilvēki - ja nebūtu kādreiz runa par to iegrozījusies (gadu pēc iepazīšanās), tā arī pat nebūtu zinājis, ka geji - pret tādiem man pilnīgi nekādu pretenziju. A lūk kad skraida varavīksnes triko kaut kādos praidos, pieprasa lai bērniem skolā māca, ka vajag eksperimentēt ar savu seksualitāti, un tamlīdzīgas lietas, tad jau pat man tas uzsit dusmas. Dzīvo, neaiztiec citus, un tevi neaiztiks.
Anonīms lietotājs 22861
Tieši šāda attieksme, "ko es neredzu, tas mani netraucē", ir iemesls, kāpēc ir vajadzīgi šādi raksti, plakāti un Praidi. lai cik arī banāli viņi nebūtu.
Anonīms lietotājs 22861
Praids ir cits stāsts. Praids nav ikdiena un tas nav mērķis. Praids ir tikai līdzeklis, kā panākt, lai mūs pārtrauc ignorēt. Vai man patīk kā praids tiek organizēts - nē, vai es uzskatu, ka to vajag - jā. Vēl pirms pāris gadiem politiķi apgalvoja, ka Latvijā tak geju nav, nav par ko runāt. Tādas akcijas, kā Praids liedz izmantot šādus melus lai ignorētu mūs.
Artūrs Savickis
Ā, starp citu - pat tie paši augšminētie džeki teica PILNĪGI to pašu - pat geju/lezbiešu aprindās šitie, kas skraida apkārušies ar plakātiem un lozungiem, visus tracinot un kurinot naidu pret visu minoritāti kopumā. Nu priekš kam to darīt?
Anonīms lietotājs 22483
Atkal sākas, lai viņi dzīvo, bet man neuzbāžas un maniem bērniem nemāca skolā, ka tādi cilvēki arī ir un tas ir ok. Ko nozīmē uzbāzties? Atklāta iziešana sabiedrībā ir uzbāšanās? Neliela intimitāte sabiedriskā vietā, piemēram, galvas nolikšana dzīvesbiedram uz pleca vilcienā ir uzbāšanās? Ai, ai, ai, ko bērniņi padomās, vai ne? 2 dzimumu pāris var, viena dzimuma nevar? Kāpēc? Skola... es esmu hetero, tātad personiski mani tas neskāra, bet mums skolā bija skolotājs (foršs skolotājs), par kuru visiem bija zināms, ka viņš ir homo. Foršs skolotājs, starp citu. 90.tie gadi. Mēs neņirgājāmies un nezvaigājāmies, bet skolotājas gan atļāvās klases priekšā jociņus par savu kolēģi "pediņu". Latvijā tiešām geji dzīvo ļoti noslēgti, neko par sevi nestāsta kolēģiem. Es dzīvoju ārpus Latvijas, strādāju starptautiskā vidē, mani galīgi nešokē small talks, kurā arī homoseksuāli cilvēki stāsta, ko ar dzīvesbiedru darījuši brīvdienās.
Valdis Bērziņš
Ja kāds nezina, ka homoseksualitāte nav ne novirze, ne perversija un viņam rādās gļuki, ka viņam un viņa bērniem uzbāžas geji un uzspiež kaut kādu geju ideoloģiju un domāšanas veidu, tad te ir darīšana ar slimīgu novirzi vai stulbumu un tumsonību. Un nevajag sevi mānīt - homofobijai, stulbumam un aizspriedumiem nav nekāda bioloģiska pamatojuma.
Anonīms lietotājs 22861
Zini, feenikss . , tavā piemērā, tā mātīte tēviņa acīs arī ir nederīga, vai tas dod viņam tiesības tagad to mātīti diskriminēt vai kā citādi morāli/fiziski ietekmēt? Ja cilvēkiem ir tik primitīva domāšana, lai kādu norakstītu tikai tāpēc, ka viņš/viņa ar kaut ko atšķiras, vai ar viņu nesanāks vairošanās, tad jāprasa, cik zemu tas cilvēks sevi vērtē, ja sevi neuzskata par neko vairāk, kā DNS donoru?
Valdis Bērziņš
Varbūt vispirms izlasi rakstu, ko? Tur nav runa par to, ka kādam kāds nepatīk, bet par plaši izplatītiem aizspriedumiem, naidu un diskrimināciju.
feenikss .
Tur pat nav nekāda sakar ar homofobiju. Cilvēkiem var nepatikt lietas, tas nenozīmē, ka bail vai ka viņi ir stulbi.
feenikss .
Iedomājies, ir homoseksuāls tēviņš un heteroseksuāla mātīte. Tas tēviņš ir nederīgs mātītes acīs un viss.
feenikss .
Cilvēki vienmēr brīnīsies par mazākumu, par atšķirīgo, nesapratīs. Homoseksuālisma gadījumā, man pat liekas, ka nepatikai ir bioloģisks pamatojums, un valsts tur nav vainīga. Valsts nevar regulēt to kā kāds cilvēks jūtas attiecībā pret citu cilvēku. Cik zinu, LGBT no parējiem cilvēkiem juridiski atšķiras tikai ar to, ka par likumīgas ģimenes dibināšanu jāmaksā vairāk, tas arī viss. Vai ir vēl kāda atšķirība?
Anonīms lietotājs 22922
Jāmaksā vairāk? Būtu jau labi, ja tas vispār būtu iespējams, pat ar vairāk naudas. Diemžēl Latvijā šādas iespējas nav. Var, protams, pie notāriem iet kārtot dokumentus, kas izmaksā simtiem eiro, lai iegūtu vismaz kaut kādas tiesības, iuras saņem laulāti pāri, bet tas tāpat nenodrošina to, ka pēc nāves īpašums paliek partnerim, partneris var rūpēties par bērnu ja ar tevi kaut kas notiek, utt.
Uldis Saulkalns
Man patīk sievietes, bet nekad skolā, darbā, ar draugiem vai citur nav bijušas problēmas-jo nemēģinu katru ievilkt gultā un uzsvērt kā man patīk sievietes. Man patīk cilvēki, kas dzīvo savu dzīvi un nebāžas citiem acīs. Teiksim satiec kādus klasesbiedrus, bet izrādās viņi ir precējušies un jau 3 bērni, bet sociālie tīkli nav pilni ar šo informāciju. Nu patīk kādam sekss ar vīrieti - iepazīsties, pavadiet laiku vērojot saulrietu, dzeriet vannā šampanieti un dariet ko gribat tur,bet paliksim pie tā, ka nebāžaties virsū maniem bērniem un man - uzspiežot savu ideoloģiju un domāšanas veidu - es to uzskatu par novirzi, bet neesmu speciālists, lai to ārstētu. Jūs uzskatāt savādāk - dzīvojiet ar šo uzskatu laimīgi-nav man dzīvē misija ar varu pārliecināt jūs par pretējo! :)
Anonīms lietotājs 22483
Atvainojiet, bet ko tad jūs pats nedarāt tā, ka sakāt, ka jums patīk, proti, kāpēc nepaturat savu privāto dzīvi privātu un demonstrējat soctīklu profila bildē sevi ar bērniem?
Laura Steimāre
Ir grūti,kad apkārt ir pilna nesapratnes un nosodoša attieksme, bet es pateicos cilvēkiem,kas ir ar mani neskatoties ne uz ko! Arī viņiem jāiziet šī "cīņa"par tiesībām uz "normālu"dzīvi katram cilvēkam.Kāpēc?Jo viņi vienkārši ir ar mani un grib aizstāvēt,nostājās manā pusē un bieži vien arī uzņem uguni uz sevi par savu nostāju šajā jautājumā. Paldies jums,ka esiet! Paldies arī tādiem cilvēkiem,kas stāsta savus stāstus!
Anonīms lietotājs 22861
Mums patiesībā visiem derētu saieties kopā, parunāties, padalīties stāstos, pieredzē, idejās, viedokļos. Vienmārši parādīt citiem un sev, ka neesam vieni.
Guntis Pauliņš
es ari esmu citadāks, bet tas nav seksss :DDDDDDDDD
Anonīms lietotājs 22861
Uzskats, ka tas viss grozās tikai ap seksu ir cilvēka aprobežotības kronis. Runa ir par dzīvi, par attiecībām, par ikdienas komunikāciju, par tiesībām, par drošību. Par tik primāru lietu, kā iespēju savu mīļoto apraudzīt kad tas ir ievietots slimnīcā, vai vienkārši varēt turēt sava mīļotā roku uz ielas nebaidoties, ka kādu aprobežotu indivīdu tas aizskars, apvainos vai sadusmos. Visas tās lietas, ko tādi kā Tu, kam nekad nav bijis jācīnās par tām, uztver kā pašsaprotamu.
Anonīms lietotājs 22913
Taisnība, daudzi inteliģenti un labi speciālisti pamet valsti tikai šī iemesla dēļ, lai kur tu ietu tev vienmēr agrāk vai vēlāk nāksies atzīties "kas tev patik", un ja tas ir iemesls kas tev traucē profesionālajā izaugsmes, tad no tādas valsts ir jamuk prom!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti