Jānis Kalve: Hiphops, Abra un LSM jeb vieta izaugsmes iespējām

Pēc tam, kad divās nedēļu nogalēs lsm.lv bija publicējis četras Edgara Spudiņa jeb Abras intervijas ar Latvijas hiphopa māksliniekiem, man kā kultūras ziņu redaktoram jautāja – kāpēc tieši tagad, kāpēc hiphops un kas ir Abra? Atbildēt uz šiem jautājumiem, iespējams, var vienā teikumā, taču...

Tobrīd, kad nejaušība mani saveda kopā ar Abru un ienāca prātā doma par intervijām, kurās mūzikas žanram piederīgs cilvēks (insaiders - savējais) izvaicā redzamākos žanra pārstāvjus, Ozols jeb Ģirts Rozentāls vēl nebija izsludinājis savu skatuves gaitu divdesmitgades koncertu, bet Gatis Irbe, kuru iepriekš pazinām kā Gacho, vēl nebija paziņojis par „Triptiha” koncertiem. Šie paziņojumi nāca laikā, kad intervijas jau gaidīja savu publicēšanas brīdi.

 

“Mana miera pēdējais bastions, mana nomales trimda, mana Kastaņola”

Meklējot pavediena sākumu stāstam, kas noved pie atbildēm uz visiem „kāpēc”, nokļūstu maijā, kad, sen nebijušas sajūsmas pārņemts, vairākas reizes no vietas klausījos Artura Skuteļa un „Tvērumu” pirmo singlu “Rīts sasodīti izdevies / Pazaudēt Teiku” no tobrīd topošā albuma “Audums”.

Kas šajā dziesmā tik pārsteidzošs? Šķiet, galvenokārt - vieglums, kas rada negaidīti patīkamu iekšējas brīvības sajūtu.

Pārsteidz dziesmai raksturīgā precīzā spilgtu tēlu izvēle, neierastos savienojumos veidojot jaunus semantiskos līmeņus, oriģinalitāte, kombinējot tekstā valodas slāņus, piemēram, vidusmēra pilsētas intelektuālim saprotamo ar ielu žargonu.

Pārsteidz tēlainības iespēju plašums, ko paver Skuteļa izmantotie paņēmieni, un radītās asociāciju plūsmas, bet tās, protams, ir individuālas.

Teika – mana miera pēdējais bastions, 
mana nomales trimda, mana Kastaņola, 
māju rindas, pieturpunkti, pagalmu sintakse: 
sētu svilpastes, urlas kā šimpanzes, 
uz ripām paciki sēž tā kā māla pikas, 
apaši lietas bīda, dzer un rāda trikus, 
strādnieka nolaistā galva kā sēru karogs
.”

Iekšējais skeptiķis manī tomēr rūc: „It kā tu nebūtu iepriekš neko tādu zinājis un jutis?!” Jā, protams, bet katrs šāds prieka mirklis mūs nevis gremdē, bet ceļ un bagātina. Turklāt Skutelis ar meistara cienīgu veiklību un vieglumu neuzbāzīgi pasniedz pamatdomu:

Tumsā dzirdēsi soļus un vēsu valodu. 
Tā ir Teika, mazulīt! 
Šeit naktīs puikas klīst kā babuīni. 
Bet es šeit uzaugu, un savu dzīvi 
te nemainītu ne pret Parīzi, ne Vīni
.
"

Kad tu aiziesi, pēc tevis paliks “Audums”, mans draugs*

* Pārfrāzēta rinda no Artura Skuteļa dziesmas "Krēsla".

Skuteļa un „Tvērumu” singls radīja pamatotas cerības, ka arī albums būs tikpat spilgts, ja tā veidotāji spēs saglabāt stilu. Albums „Audums” iznāca augustā un, jāsaka, pārspēja cerēto.

Albums ir stilistiski izturēts muzikālajā materiālā un interesants ar oriģinālajiem Skuteļa tekstiem, turklāt konceptuāli vienots ar stāsta „pavedieniem” par šī albuma autora nāves izmeklēšanu. „Audums” tiešām apliecina Skuteļa rakstīto, ka forma bez satura nav viņa dzīves naratīvā.

Nepiespiestiem mudinājumiem uz vienkāršām atziņām, piemēram, dziesmā "Krēsla" - „Kādā dienā Tu aiziesi./ Kas paliks pēc Tevis, mans draugs? / Tukšs lauks? / Mantu kaudze un daudz naudas? / Vai tā būs palīdzība, / krietna rīcība un nesavtīga / mīlestība?”, līdzās - arī emocionāli spēcīgi mirkļa tēlojumi, piemēram, skaņdarbā „Atmosties” – janvāra barikāžu laiks:

Atnāku mājās pēc pusnakts, ļoti noguris.
Dēls čuč, un viņa sapņi ir manās rokās.
Mani šodienas lēmumi – viņa nākotne,
un mani darbi nepaliks tikai vārdos.
Sieva neguļ, sieva sēž pustumsā, dīvānā
klausās radio, kur tautu uzrunā Īvāns.
Janvāris laužas pa logu rūtīm,
dzīvoklī vēss, bet uguns kvēlo krūtīs.
Sarkanbaltsarkans karogs un dziesma,
esmu daļa no tautas, sākas atmodas dienas
(..)”

Šo spilgto iespaidu rezultātā nonācu pie atziņas, ka hiphops var iepatikties pat man, kurš par šo žanru nekad nav nopietni interesējies un pievērsis tam uzmanību tikai tad, ja tas bija saistīts ar tik svarīgu notikumu kopējā kultūrtelpā, ka to nevar apiet.

Atziņa, ka hiphops var būt interesants ārpus skandāliem ap necenzētas leksikas publisku lietojumu, neglābjami noveda pie vēlēšanās dalīties savā atziņā ar tiem, kuri vēl mazāk seko norisēm hiphopa vidē.

Septembra sākumā šī doma šķita vislabāk īstenojama ar intervijām, kuras varētu sniegt vismaz nelielu ieskatu un priekšstatu par hiphopu, nofiksējot šībrīža stāvokli. Tas, protams, nemitīgi mainās un pabikstīts pat aizjoņo.

Un tad nejauši satiku Abru, kurš iepriekš bija rakstījis blogus par hiphopu, repu un brīvrunu un bija gatavs materializēt domu par intervijām.

Vienojāmies, ka interviju uzdevums ir noskaidrot mūziķa vērtējumu šī brīža situācijai hiphopā un uzzināt par turpmākajiem plāniem, kā arī pārbaudīt, cik stipra ir piesaiste šim žanram.

Intervējamos saskaņojām, taču izvēle nebija nejauša. Vispirms Abra principiāli nepiekrita intervēt tā saukto prikolprojektu (iemesli redzami intervijās) dalībniekus, bet tālāko izvēli noteica hiphoperu un reperu aktivitāšu intensitāte un svars pēdējā laikā. Tā tapa četras intervijas:

Abra, kurš domā, ka nav interesants publiskai acij

Edgars Spudiņš par Abru raksta: „Abra publiskai acij nav interesants – ne albuma, ne videoklipu, ne aktīvas bilžu likšanas sociālajos tīklos.” Tāpēc izmantoju pret viņu intervijas taktiku.

Kā sāki nodarboties ar hiphopu? Kāpēc tāds skatuves vārds - Abra?

Nezinu, vai to var saukt par nodarbošanos ar hiphopu. Drīzāk nodarbošanos ar repu. Tas sākās vidusskolas laikā, kad es meklēju mūziku ar saturisku tekstu, kas tajā pašā laikā nav "mīksta", kas nāk ar spēcīgu enerģiju. Mani brīvrunā un latviešu repā ievilka mans klasesbiedrs Emīls (ja lasi šo, sveiciens!) Tā, pa mazam, no brīvrunu brīžiem starpbrīžos dūmu ielenkumā tas attīstījās līdz tam, kur esmu tagad.

Par skatuves vārdu – tolaik, kad meklēju pseidonīmu, es vēlējos atrast vārdu, kas ir gan skanīgs, gan latvisks. Tā nonācu pie pašreizējā.

Kādas ir tavas ieceres un plāni, kas saistīti ar mūziku?

Rakstīt. Nākotnē plānoju izdot miksteipu ar dažāda stila un noskaņu darbiem, sākot no 2014.gada. Par datumiem neiespringstu – viss rit savu gaitu. Tāpat pastāv iespēja, ka būšu sadzirdams ne tikai repojam. Bet tas vēlāk. Kad pamainīšu vārdu!

Kāpēc raksti un kādas tēmas tev šķiet svarīgi aktualizēt dziesmās?

Tas man palīdz būt. Manuprāt, tā ir viena no svarīgākajām laba mākslas darba raksturīpašībām. Tas, ka uzrakstītais sakārto vai palīdz apzināties.

Es aprakstu to, ko redzu, jūtu, pieredzu. Samērā bieži gadās rakstīt arī savas domas par jēgu, nozīmi.

Dziesmu jau arī nereti var izmantot kā mantru – katrā ierakstā un uzstāšanās reizē tiek atkārtots sacītais, kas veido mūsu pasaules uztveri.

Ko tu domā par šībrīža hiphopa skatuvi Latvijā? Kāda tā bija, kad iesāki?

Es tam sekoju perifēri. Redzu daudz prikolrepa, kas mani neuzrunā. Labprāt redzētu vairāk nesamākslota repa ar saturu.

Apkārt skan izsaucieni - "Šis ir labākais, kas noticis Latvijas hiphopā", "Unikāls skanējums, desmit no desmit" un tamlīdzīgi. Manuprāt, šeit ir vēl daudz vietas izaugsmei, gan saturā, gan izpildījumā, gan skanējumā.

Repu rakstīt es iesāku salīdzinoši nesen, ap 2011. gadu. Taču tolaik es nebiju iedziļinājies, kas notiek apkārt. Aktīvāks periods bija ap 2014. gadu, kad apmeklēju vairākus koncertus un pasākumus, arī mēdzu uzstāties. Tad šķita, ka notiek daudz, tagad mazāk.

Ja kāds lasa šo un domā, kas tas par jefiņu, kurš necērt malku, - es eju uz džeza džemiem un uzstājos tur. Uzstājos brīvajos mikrofonos un dzejas slemos. Piedalos zināmās un mazāk zināmās brīvrunu cīņās. Atvainojos tiem, kas uzskata, ja tu neesi pietiekami bieži redzams internetā, tad tu neeksistē. Ja ir interese, iesaku aplūkot „Ghetto Games” brīvrunu cīņas, sākot no 2014. gada. Tas ir populārākais pasākums, kurā piedalos.

Esi piedalījies "De Temps" un Edavārdi koncertā "Tiešraide no galvaskausa". Kādos vēl projektos esi līdzdarbojies?

Esmu bijis īpašais viesis Riharda Fedotova radošajā darbnīcā. Tovakar otrs solists bija dziedātāja Līva Dumpe.

Esmu sadarbojies un uzstājies ar Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfiem, kompozīcijas eksāmena koncertā. Tāpat ar tevis minētajiem "De Temps" bijām aizdevušies uz pāris festivāliem 2015. gadā. Tur tika izpildīts pārsvarā viņu materiāls, bet dažas bija mūsu kopdziesmas.
Tā, īsumā.

Saistītie raksti
1 komentārs
Post-students
Paldies par intervijām. Hip-hops ir potenciāla pilns žanrs, kā muzikāli, tā liriski.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti