Ieva Rozentāle: Ņujorka - biezās skaņas pilsēta

Velingtona hoteļa 6. stāvā visu laiku kaut kas dūc. Ledusskapis, kondiconieris un vienmērīga, labi tembrēta, paskaļa diennakts dūkoņa aiz loga, lai arī tas vērsts pret iekšpagalmu. Uz ielas regulāri gaudo sirēnas – skaistās, sarkanās ugunsdzēsēju mašīnas manās acīs ir īsts Ņujorkas lepnums līdzās galvu nodūrušiem zirdziņiem, kuri paklausīgi klemperē gar Centrālparku. Un ietekmē ožas nervus. Bet metro, kad pienāk vilciens, vispār nav iespējams sarunāties. Piesit pilnas ausis. Man Ņujorka ir biezās skaņas pilsēta.

Un te pēkšņi, iedomājieties, kora “Latvija” skaņa! Kā no paradīzes vai kādas senas, neskartas vietas – plaša, dziļa un skaidra. Te tādu skaņu nevar dabūt, saka mans draugs, amerikāņu televīzijas režisors.

Domāju, ka Mārim Sirmajam ir kāda noslēpumaina inkrustēta, sena lādīte, kurā glabājas maza brīnumatslēdziņa, un tā darbojas vairākos līmeņos, atslēdzot balsis sākumā un sirdis pēc tam.

VAK "Latvija" Linkolna centrā. Foto: Dagne Andersone

Masīvais Linkolna centrs ir mākslu paradīze – te uzstājas tikai vislabākie: kompleksā ietilpst MET opera, Ņujorkas baleta un Ņujorkas simfoniskā orķestra zāle, milzu muzejs, bibliotēka plus vēl vairākas izcilas koncertzāles. Viss koncentrējas vien pāris kvadrātkilometros, kamēr Rīgā skaļi jākliedz par vienas normālas akustiskas koncertzāles trūkumu. Linkolna centra “Alice Tully Hall” ir koka apdare, vairāk nekā 1000 skatītāju ietilpība un atturīgs interjers.

Bet mūsu pasauli regulē birokrātiskas sistēmas un nejaušības.

Ideja filmēt Linkolna centrā ir neprātīga, jo jāizlaužas cauri darbinieku mūrim, kuri apzinīgi rada šķēršļu jūru vienam “Kultūras ziņu” sižetam valstī, kuras iedzīvotāju skaits ir četras reizes mazāks nekā vienas Ņujorkas multikulturālā sabiedrība! Te esam vien sīka skaidiņa milzu okeānā, atkarīgi no birokrātijas, nejaušībām jeb “ticēsim veiksmei!”, kā mani mierina Daira.

Beidzot aci pret aci sastopos ar Robertu (kāds no atbildīgajiem menedžeriem). Tagad viss atkatīgs no viņa: caururbjošs skatiens, patīkamas manieres, un jau pēc divu minūšu sarunas nezinu, kā izturēt stingrības spiedienu, kas vējo no viņa. Visa mana enerģija kā gaisma izliektā lēcā saslēdzas koncentrētā pretizturībā, lai viņu pārliecinātu, ka mūsu filmēšanas grupai ir vislabākie nodomi un sižets izšķirs mūsu valsts kultūras attīstības tālāko likteni. Šī mērķa dēļ strādājam sakaņoti ar atbalsta grupu no Latvijas vēstniecības ASV.

Kad zālē uzstādām kameru, mums piekto reizi piekodina, ka drīkst ierakstīt ne vairāk kā 30 minūtes mūziku un intervijas kopā. Tas ir par maz, jo mūzika skanēs vairāk nekā divas stundas. Un – kāda publika! Varētu intervēt vēl kādas pāris stundas klāt: vēstnieks, kultūras ministre, diplomāti, mākslinieki.

Atpazīstu Viju Celmiņu, Viju Vētru (92 gados smaidīga un priekā starojoša), Daci Aperāni, prominences. Arī Ivars Stonins ir atjoņojis, lai gan teica, ka noteikti nebūs! Lai arī zāle nav pilna – izcila publika! Mūsu mērogam.

No labās - Daira Āboliņa, Ieva Rozentāle, Māris Sirmais, Selga Laizāne, Andris Razāns, Dace Melbārde, Raimonds Tiguls, Māris Ošlejs. Foto: Dagne Andersone

Protams, stāvovācijas! Kā gan citādi. Man parasti patīk piesieties izpildījumam, bet neuzdrošinos. Ir spēcīgi. Tīri sakārtota Eiropas programma, kas parāda visas kora krāsa. Brīžiem balsis cīnās ar nejauko džetlegu (pēc Latvijas laika viņi dzied trijos naktī), tomēr skaņa atveras. Tas prasa kaut ko no katra dziedātāja, kādu mazu daļu viņa veselības un dzīves spēka. Rezultāts izcils. Uzreiz visi jūtamies īsteni savas zemes patrioti.

Daira Āboliņa intervē latviešu izcelsmes komponisti Daci Aperāni pie Barišņikova mākslas centra pēc koncerta. Foto: Ieva Rozentāle

Otrajā koncertā Barišņikova mākslas centrā melnādainā čirkainā Džordžianas kundze ir nežēlīgi stingra. Mani papīri un ar marķieri pasvītotrā atļauja nolikt kameru zāles aizmugurē vairs neesot spēkā. Esmu visu pārpratusi, atļauja ir atcelta vēlākās sapulcēs. Skatāmies viena uz otru kā lauvenes: viņa ir spēcīgāka.

Kļūstu emocionāla. Asaras acīs. Pakļaujos visam, ko viņa saka, un tad pēkšņi viņā iedarbojas līdzjūtība vai kāda cita nezināma maņa un atļauja tiek dota. Viņas tāla, atsvešināta roka tomēr paņem manu Rīgas šokolādi un samocīts smaids apliecina, ka cīņa galā.

Nelielā zāle ir pilna, un klāt arī pats metrs – Mihails Barišņikovs. Tik sīks, smalks, neaizskarams un ar neizzūdošu krievu akcentu. Skanot “Pūt, vējiņiem!” publika klusi elso, asarām acīs. Sēžam korim ļoti tuvu, tādēļ te daudz intīmāki skaņas pieskārieni: visi tā kā izkūst, izšķīst korī.

Pēc koncerta intervijas, mīņāšanās, prieki atrast kādu paziņu no Rīgas. Mihails mani atpazīst (pat nespēju noticēt!), apkamj, nobučo un tik murmina: “Wonderful, wonderful…”. Pēc pagājušā gada sveiciena filmēšanas koncertam “Born in Riga” viņa reakcijas esmu mazlietiņ iepazinusi. Tādēļ viss ir kā paredzēju: cenšos pierunāt “wonderful” pateikt kamerā, bet viņš ar ierastu galvas kustību kategoriski attsakās un uzreiz vairāk distancējas.

Ātri atvainojos, ka to pajautāju, lai arī zināju, ka viņš nepiekritīs. Ar prieku viņš paņem “Born in Riga” DVD. Bet fotografēties otrreiz vairs neatļaujos viņu aicināt (jo ir jau iepriekšējā gada bilde). Bet viņa šarmanto personīgo asistentu Vernonu, kurš pagājušajā gadā bija īsts Mišas sargsuns, šoreiz sastopu kā priecīgu draugu, mums ir, ar ko aprunāties, un sajūtos kā mājās.

Bija vērts braukt uz Ņujorku, cīnīties ar birokrātiem, ļauties nejaušībām un cerēt uz veiksmi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt