Es varu vēlreiz stāstīt par to, ko domāju un jūtu. Runā, ka otrā iespēja ir vērtīgāka nekā pirmā un ka katrs ir pelnījis otro iespēju. Varbūt tas attiecas uz dzīvi kopumā. Otrajā reizē cilvēki ir piesardzīgāki un, iespējams, maigāki. Gan pret sevi, gan citiem. Viņi cenšas nekļūdīties, nesāpināt, nedusmoties un ir paļāvīgāki. Otrā iespēja ir zelta vērta. Man tā ir.
Pirmdiena
Pirmdienas ir garas un nopietnas dienas. Esošo kārtību nemaina pat šī gada maijs, kurš ir necerēti silts un piedāvā vasaru ātrāk un straujāk nekā citus gadus. Pirmdienas ir un paliek tādas, kādas ir. Skolas laikā es svētdienu vakaros jutos nelāgi, jo pirmdiena kā melns mākonis rēgojās pie manas labsajūtas apvāršņa, un
es biju aizdomājusies tiktāl, ka sāku apsvērt, kā panākt, lai pirmdienas tiktu atceltas pavisam. Man bija iekšēja sajūta, ka es neesmu vienīgais bērns, kuram ir šādas domas. Intuīcija ziņoja, ka man varētu būt daudz atbalstītāju.
Pat tās meitenes, kuras pirmdienā ieradās skolā ar spožiem matiem un sapītām bizēm, jo svētdienu vakari acīmredzot tika pilnībā veltīti skaistumkopšanai. Viņām pirmdienas ļāva izcelties. Tomēr man bija sajūta, ka pat viņas būtu gatavas iesaistīties. Čiks...un pirmdienu vairs nav. Labi, vai ne?
Izlasīju Reičelas Kaskas “Rupjības laikmetu” un nonācu pie dažiem interesantiem slēdzieniem. Nerunājot par daudzajām līdzībām lietu uztverē ar pašu autori (kā es uzdrošinos domāt), mani aizrāva arī daži spriedumi attiecībā un valodas lietojumu un valodu kā līdzekli, kas ataino cilvēka domāšanu (reizēm burtiskā veidā, bez jebkādiem zemtekstiem) un kalpo kā ilustrācija tam, ko cilvēki ir vai nav gatavi darīt. Kaska atsaucas gan uz „Brexit”, gan sadzīvisku pieredzi lidostā, gan dažām citām situācijām. Protams, tas vistiešākajā veidā saskan ar teoriju, kurai es ticu, proti, tam, ka domāšana nosaka uzvedību un darbības. Taču
es, lasot šo rakstu, analizēju pati savu nespēju kļūt rupjai pat tajos gadījumos, kad tas būtu absolūti nepieciešami, vai, kā izteicās kāds visnotaļ vieds cilvēks, tā būtu vienīgā loģiskā atbilde konkrētajā situācijā.
Mūsu sabiedrība (te es vairāk domāju sabiedrību, kuru pārstāv nepilni divi miljoni cilvēku un kuri man diendienā ir līdzās), ir tendēta domāt, ka spēja kādu pasūtīt vārdiski trīs mājas tālāk, apliecina spēju rīkoties un noteikt robežas. Es neskaitāmas reizes esmu domājusi, kāpēc nevaru pateikt kādam, kurš man dara pāri vai vērš pret mani neattaisnojamu, verbālu un vienlaikus emocionāli baisu uzbrukumu, tos divus vārdus, kurus attiecīgais cilvēks man pasaka bez jebkādām grūtībām. Piedevām es izjūtu spēcīgu kaunu viņa vietā un bezpalīdzību, kura mani noved līdz stāvoklim, kas pazīstams katram zīdītājam – es vienkārši reizēm sāku raudāt. No vienas puses, mēs varētu iedomāties, ka tas ir saistīts ar vidi, kurā attiecīgais cilvēks ir audzis. Iespējams, ka tur vārdi “ja tu man nedosi, ko es gribu, es tevi piebeigšu” vai rupjāki izteicieni ir normalizēti un ilustrē ierasto attiecību dinamiku, un neviens tos nopietni neuztver. Tam es noteikti nepiekritīšu, jo vārdi vienmēr ir ceļš, kā, ejot pa to atpakaļ, saprast, ko cilvēks domā un ko vēlas darīt, un tas ļauj pieņemt, ja šī pieredze nepavisam nav bijusi laimes puķēm piekaisīta. Tātad tā ir aizsardzība pret nespēju tikt galā ar dzīvi.
Starp citu, mūžam konfliktējošas attiecības raksturo rupji izteicieni, un arī attiecību sarežģījumu gadījumos cilvēki ķeras pie rupjībām. Manā interpretācijā tas apliecina gan nespēju tikt galā ar spriedzi, gan arī to, ka šis process vienlaikus atspoguļo diezgan primitivizētu pasaules uztveri, kurā ir daudz agresijas pieļāvumu, jo pat tie cilvēki, kuru vārdu krājums ir visai trūcīgs, nebūdami agresīvi noskaņoti pret pasauli, iztiek bez rupjībām. Citiem vārdiem, neattaisnojama rupjība ir un paliek agresijas forma. Vienalga kur, vienalga kad un vienalga kā.
Otrdiena
No rīta pamostoties, īsu mirkli piedzīvoju tādu kā derealizācijas epizodi. Es pēkšņi vairs lāgā nezinu, vai ir otrdiena vai trešdiena, un, mēģinot ātrumā prātā pārcilāt šausmīgākās sekas, kas varētu būt, ja izrādītos, ka ir cita diena, nevis tā, par kuru domāju, gulēt ejot, atjēdzos, ka tomēr ir otrdiena. Piedevām es konstatēju, ka pulkstenis rāda astoņas pāri astoņiem. Tas ir daudz par vēlu. Līdz darba laika sākumam ir 22 minūtes. Ar visu to, ka es esmu spējīga gulēt ilgi un mani parasti nesatrauc pusdienlaika izniekošana, kā to sauca mana vecmāmiņa, es tomēr sabīstos, ka esmu aizgulējusies, jo tas notiek ļoti reti. Es diezgan daudz domāju par parastās darba dienas konstrukciju un cik ļoti tā ierobežo cilvēkus un secinu, ka mana nepatika pret pirmdienām ir pāraugusi nepatikā pret manas dzīves kontroli kā tādu, lai kādā formā tā tiktu īstenota; pat tad, ja es pati to esmu izvēlējusies.
Šajā gadījumā es izlemju, ka aizgulēšanās ir protests pret pastāvošo kārtību, uzslavēju sevi, ka spēju tai pretoties un dodos pretī saviem profesionālajiem izacinājumiem ar uzkrāsotām skropstām un sapūderētu pašapziņu.
Nākot mājās, es joprojām klusībā apceru savas brīvības pakāpi un domāju, kāda tā īsti ir. Mani, tāpat kā daudzus cilvēkus, dažāda veida ierobežojumi kaitina, un es cenšos no tiem atbrīvoties. No otras puses, ir lietas, kas sadzīvi padara burvīgu, pat tajā gadījumā, ja jums jāsamierinās ar citu cilvēku klātbūtni, kas patiesībā ir vērtīgākā lieta pasaulē. Apcerot dažādus kopābūšanas aspektus, es atceros glītu vārdu, ar kuru var apzīmēt kādu, kurš, piemēram, nenomazgā dēlīti, uz kura nupat griezts tomāts un turpat sagriež zefīru... cirmuļgalva. To pašu var teikt, ja kāds ir aizņēmis vannas istabu tieši tad, kad jums tur ir jāiekļūst vai izmantojis jūsu zobu birsti. Nu tā, cirmuļgalva.
Trešdiena
Prom. Garām laukiem ar magonēm. Garš ceļš un mazliet sāpoša mugura, bet tas ir tā vērts. Esmu Fēliksbergā. Jūrkalnē. Leģenda stāsta, ka kādam kuģim šais ūdeņos draudējusi bojāeja un kapteinis solījis – ja laimēsies izglābties, vietā, kur tas notiks, viņš uzcels baznīcu. Par glābēju izrādījies sēklis pie Jūrkalnes stāvkrasta. Uzceltajai baznīcai dots vārds – Feliksberga. Laimīgais kalns… Jūrkalne.
Ir noticis izglītojošs un visādi citādi jauks, noteiktas jomas profesionāļus vienojošs pasākums, kur man ir bijusi iespēja runāt par to, ko es parasti daru, proti, strādāju ar dažādām grupām un cenšos mainīt gan attiecīgās grupas pārstāvju domāšanu, gan uzvedību. Esmu bijusi galvenajā lomā, tā teikt. Daru, ko varu, un liekas, ka tas, ko esmu pastāstījusi, publikai ir licies interesanti. Pasākums notiek namā, kurš nesen atjaunots, un tā sirds ir milzīgs manteļskurstenis. Man nav ne jausmas, cik ēkai ir gadu, bet tā izskatās veca un manteļskurstenis padara to neatkārtojamu, es pat teiktu, piešķir tai tādu kā maģiskumu. Es ieeju tieši skurstenī un stāvu, galvu atgāzusi.
Sākumā šķiet, ka viss ir nokvēpis, melns un es lāgā neko nevaru saskatīt, izņemot mazu, saules gaismas pielietu kvadrātiņu pašā skursteņa galā. Bet tad acis pierod un es varu ļauties ēkas burvībai. Vienu mirkli liekas, ka skurstenis izvilks no manis visus sapņus un tie tiks izrauti saules gaismā, izkaltēti un pa ceļam uz jūru sapluinīti mazos gabaliņos. Bet nekas nenotiek.
Otrajā stāvā ir Vētru muzejs. Visi eksponāti ir vētras izskaloti priekšmeti un daži no tiem liecina par pagājušo godību skaidrāk nekā biezas vēstures grāmatas, labi uzturētas pilis ar glītiem staļļiem un funkcionējošām karalienēm. Tur ir lielgabalu daļas, kuģu fragmenti, vrakos atrasti šķīvji un citas lietas. Jūra dažreiz ļauj paskatīties uz saviem dārgumiem, reizēm tos parādot, bet tad atkal žigli noslēpjot. Runā, ka Baltijas jūrā ir nogrimuši vismaz aptuveni 80 000 kuģu. Jūra acīmredzot visai bieži ir bijusi nikna. Te ir daudz informācijas, un es visu to mēģinu aptvert vienlaikus. Beidzot es saņemu atbildi, ka mistiskais priekšmets pie Mangaļsalas, kurš vienmēr ir piesaistījis manu uzmanību, ir „Lady Cotlin” vraks. Kuģis nogrima 1950.gadā.
Atceros, ko reiz teica Helmī Stalte – viņa nemīl jūru. Jūru nevar mīlēt, un jūra arī nemīl nevienu. Tā vienkārši ir. Iespējams, to var tikai apbrīnot un pielūgt, kā garus, kuri nelutināti kļūst ļauni un atriebīgi.
„...Tas noticis sensenos laikos, bet šo notikumu vēl šodien zina stāstīt ulmalnieki. Krasta kraujā atradusies zemnieku sēta, ko kādā naktī, kad plosījusies ne vētra, bet īsts orkāns, un jūra trakojusi tā, ka putas sniegušās līdz mākoņiem, ar visām ēkām, cilvēkiem un lopiem aprijusi jūra. No rīta vietā, kur bijušas mājas, viļņojies tikai ūdens. Bet esot liktenīgas naktis, kad apmēram trīs verstis no krasta virs ūdens esot redzama nogrimusī sēta – klēts, kūts, dzīvojamā ēka ar skursteni. Ja viss tajā ir kluss, tad briesmas nedraud, bet ja tur pusnaktī dzird gaili dziedam, tā ir zīme, ka tuvojas spēcīga vētra...”
Paskatos pulkstenī un nolemju, ka pasaule nesabruks, ja es aiziešu līdz jūrai. Tā ir turpat, kur es to pirms vairākiem gadiem atstāju. Tā joprojām klusi runājas un neklausās. Runā viena pati. Uzstājīgi, rāmi un neapklust ne mirkli.
Es stāvu pie kāpnēm, kur redzēju jāņtārpiņu, kad biju te pēdējo reizi. Tas ir vienīgais jāņtārpiņš, ko esmu redzējusi tuvumā, un tas man likās maza brīnuma vērts.
Lejā, tieši pie jūras, bija mana telts, un tā tovakar bija labākā vieta pasaulē. Tad viss bija citādi. Es laikam biju mazliet iemīlējusies. Tas bija toreiz. Tagad ir citādi. Viss ir citādi. Jūra mirdz maigā zilganā un zaļganā tonī vienlaikus un izskatās garlaikota un skaista. Atpakaļceļā es satieku ceriņus. Tie aug blakus kapsētai un daļēji ieskauj vietējo katoļu baznīcu, tā mīļi un draudzīgi, kā rokās sadevušies bērni. Citur tie jau ir noziedējuši, bet te vēl ir iespēja mēģināt atrast laimītes. Jūs jau zināt, ziediņus ar piecām ziedlapiņām. Neatrodu nevienu un nolemju, ka braukšu mājās. Jūra mani ir atraidījusi. Varbūt labi, ka tā. Pa ceļam es atkal redzu magones un nodomāju, ka Latvija ir skaista. Nu tā, ka sirds saraujas.
Ceturtdiena
Ceturtdienas ir manas bezgalīgās dienas. Tās sākas gandrīz vienādi, bet nekad nevar zināt, kā tās beigsies. Savā ziņā tās ir pārsteidzošākās nedēļas dienas, kuras joprojām es gaidu ar nepacietību. No rīta ir raidījums, un man joprojām tas ir piedzīvojums.
Lai gan man ir scenārijs un dzelžaini plāni, dzīve dažreiz nolemj mainīt notikumu gaitu un viss notiek mazliet citādi. Tieši šī iemesla dēļ ceturtdienas pagaidām ir labākās.
Es tās gaidu neparedzamības dēļ un tāpēc, ka tās ir pilnas ar cilvēkiem, idejām, domām, satraukumu un visu to, ko nevar nosaukt par ikdienišķību.
Piektdiena
Man ir jāraksta mājasdarbs. Ticiet vai ne, man tas ir jādara. Ja cilvēks ir izlēmis kļūt par terapeitu un meties kārtējā pašizglītošanās maratonā, viņam ir jādara daudzas lietas, tostarp jānodarbojas ar sevis izpēti. Ja runā par bezgalīgi daudzajām psihoterapijas iespējām, ko mūsdienu pasaule piedāvā pilsonim, kurš ir saguris no dzīves, cieš no panikas lēkmēm vai nevar tikt galā ar visnotaļ pamatotu bezjēdzīguma izjūtu, šķiet, tā metode, ko apgūstu es, ir iedarbīgāka par pārējām.
Tomēr tā no manis pieprasa pašdisciplīnu un iedziļināšanos, un es daru to pašu, ko dara citi cilvēki šādās situācijās – es vilcinos un atlieku. Man šķiet, es esmu prokrastinācijas ģēnijs. Starp citu, arī tam ir sava nozīme. Iespējams, man ir bail kaut ko uzzināt par sevi – varbūt tā būs neērtā patiesība par manu pamata pārliecību, kura nosaka manu dzīvi un ietekmē katru manu lēmumu – es vienmēr cenšos būt pietiekami laba, lai mani mīlētu. Gluži tāpat, kā notiek ar katru cilvēku, kad viņš paskatās spogulī. Pa īstam.
Sestdiena
Esam ārpus mājas. Ir nakts, kad cilvēki izjūt vilinājumu būt ārpusē, pakļaujoties organizētai un mazliet haotiskai kultūras baudīšanai. Iespējams, viņi izjūt vilinājumu būt arī mazliet ārpus sevis. Tā ir Muzeju nakts. Mūsu pirmā doma bija iekļūt Biržas namā un apskatīt tur esošo gleznu kolekciju, bet Muzeju nakts piedāvā ko citu un mēs izlemjam, ka iesim uz „Arsenālu”.
"Nākotnes valsts" un Nākotnes pilsonis šūpulī. Es apstājos pie zemeslodes, uz kuras ir satikušies divi mazi cilvēciņi. Viņi ir vienīgie, citu nav.
Es aizdomājos, cik ļoti intensīvā komunikācija un savstarpējās saziņas sistēma ir atsvešinājusi cilvēkus, jo mēs arvien biežāk aizvietojam reālu sarunu ar formālu teikumu vispasaules seju sarakstā un savstarpējam uzmundrinājumam izvēlamies sirsniņu vai virtuālu puķu pušķi.
Mēs to darām bieži, bet, iespējams, mazāk efektīvi no jūtu atklāšanas viedokļa, un es noteikti neesmu vienīgais cilvēks, kurš nonācis pie slēdziena, ka pasaulē šobrīd ir vairāk vientuļu cilvēku nekā jebkad agrāk. Mēs dzīvojam ilūzijās.
Es esmu iekritusi tajās pašās lamatās, kur pārējie. Kara muzejā es atkal sajūtu cilvēcību. Varbūt tāpēc, ka te viss ir pa īstam. Vecās fotogrāfijas, kuras stāsta par daudzajiem dvēseļu puteņiem, jaunie zēni ar smaidos savilktām sejām, viņi visi ir īsti. Viņu cerības, sapņi un nenodzīvotās dzīves ir īstas. Sokrats esot teicis, ka briesmīgākā traģēdija ir bezjēdzīgi nodzīvota dzīve. Te ir daudz jēgas, par spīti visam. Pat karam, kurā nekad nav uzvarētāju. Tikai zaudētāji.
Svētdiena
Es guļu pludmalē un nedomāju. Vispār. Kaut kur aiz kāpām ir ezers. Gluds kā spogulis, nevainojams un rāms. Es zinu, ka tas tur ir, bet spēju par to nedomāt. Saule karsē manu muguru, es tai ļaujos bez ierunām un cenšos nekustēties. Pludmalē ir gulbis. Viens pats. Man nav ne jausmas, kāpēc viņš ir viens. Varbūt viņš ir tikko izaudzis un nokļuvis pieaugušo kārtā. Varbūt viņam ir bijis otrs gulbis un tā vairs nav. Es nezinu.
Jūra man blakus gandrīz nav dzirdama, un es pēkšņi atceros izteicienu, ko kāds nesen atgādināja. „Dieva valoda ir klusums. Pārējais vienkārši ir slikts tulkojums”.
Pie manis pieskrien nezin no kurienes uzradies ruds suns un apguļas līdzās. Šķiet, viņš grib kļūt par manējo. Ja viņš tā izlems, es neiebildīšu.
* Pirmā iespēja bija Kristiānas Lapiņas rakstītā "Dienasgrāmata atvaļinājumā Londonā. Viena nedēļa prom no visa".
