Pāri visam – Rīga 2014
Neskatoties uz to, ka nodibinājums "Rīga 2014", šķiet, apzināti vēlējās radīt sajūtu, ka bez Eiropas galvaspilsētas statusa kultūras dzīve ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā būtu pavisam pliekana un rēna, šī gada vārdā iesaku no tāda veida pārliecības atsacīties. Arī šogad būs, kur aiziet un ko redzēt – kaut vai kopā ar dižgariem Raini un Aspaziju pasvinēt viņu apaļo jubileju. Tomēr bija notikumi, kurus bez "Rīga 2014" iesaistes mēs, visdrīzāk, tiešām nebūtu piedzīvojuši. Piemēram, Latvijas klasiskās mūzikas zvaigžņu lielkoncerts “Dzimuši Rīgā”, ekskursijām atvērtā Stūra māja un Pasaules koru olimpiāde, kuras iespaidā korī pieteicās dziedāt pat vairāki seriāla “Ugunsgrēks” varoņi.
Galvenais, pašiem būt ar darbu apmierinātiem, ko arī apstiprina nodibinājuma vadītājas Diānas Čivles pašpasludināšanās par "Rīga 2014" gada cilvēku.
Īpaši jāizceļ arī abas "Rīga 2014" uzslietās pop-up arhitektūras celtnes – Esplanādē un netālu no "Laimas" pulksteņa – , kas ne tikai lieliski atdzīvināja pilsētvidi, bet arī veicināja sabiedrības iesaisti. Sekojot labajam piemēram, performistes Dārta Daneviča un Elīna Dzelme uzslēja sev īslaicīgu būdiņu Kalnciema kvartālā, bet jauniešu radio Pieci.lv gada beigās šāda tipa celtnē pie tirdzniecības centra “Origo” realizēja labdarības projektu.
Garīgā arhitektūra
Pašaizliedzīgi salstot ziemas spelgonī, Latvijas iedzīvotāji veidoja grāmatu ķēdi, lai simboliski bruģētu ceļu uz konferenču zāles “Nacionālā bibliotēka” atvēršanu. Bija ar ēkas ārējo izskatu neapmierinātie, daži sūdzējās par pārāk smagajām durvīm, citi, ka pie datora var sēdēt tikai stundu, bet dziļi sirdī gan jau iezagās mazs lepnums par tik lielu kultūras templi Daugavas krastā.
Par otru lielo notikumu arhitektūrā cīnījās krāsainie gliemeži, kas bija apsēduši Rīgas centru un, ļaujot asprātīgākajiem iedzīvotājiem kāpt sev uz galvas vai stumdīt šurpu turpu, tomēr panāca savu – mums būs Laikmetīgās mākslas muzejs!
Notikušais un nenotikušais mūzikā
Vairākas grupas bija nolēmušas negaidīti apvienoties uz pāris koncertiem ("Aurora", "K-remonts", "Pasaules gaisma" u.c.), sev par pārsteigumu atklājot, ka pat pēc vairāku desmitgažu ilgas slīgšanas aizmirstībā viņiem joprojām Latvijā ir kaudze fanu.
Tomēr kulta grupas statusu pagājušajā gadā izpelnījās Latvijas popmūzikas dinastijas kroņprinču apvienība “Carnival Youth”, kas ar priecīgi nevainīgām dziesmām iepriecināja klausītājus teju visos Latvijas un pat dažos ārzemju festivālos.
Monarhijas gaisotne bija jūtama arī citviet Latvijas koncertdzīvē – neiztrūkstoši Latviju turpināja apciemot britu mūziķis King Charles, bet pārtraukt ieilgušas Jāņu svinības mudināja ASV kulta grupas „Kings of Leon” uzstāšanās. Par to mūs klusi apskauda pat igauņi! Diemžēl nezināmu iemeslu dēļ tomēr nenotika lielmātes Ingunas Sudrabas solītais trīs dienu ilgais tautas saliedēšanas lielkoncerts Mežparka estrādē, kā arī kārtējo reizi tikām biedēti ar “Jaunā viļņa” atcelšanu. Kāds zvanītājs LR1 raidījuma “Krustpunkti” laikā gan izteica minējumu, ka festivāla vietā Latvijas galvenais gejs rīkošot Dzintaros vispasaules praidu. Nu nekas, būs vismaz tas.
Nemiers teātrī
Tā kā galvenais režisors Alvis Hermanis ir gana aizņemts ar izrāžu iestudēšanu ārzemēs, turklāt tagad vēl sācis pievērsties arī operas žanram, varētu likties, ka Latvijas teātra dzīvē iestājies pilnīgs klusums. Tomēr radušos iespēju veikli izmantoja jaunie un perspektīvie – piemēram, režisors Elmārs Seņkovs, kura izrāde “Ezeriņš” ieguva ne tikai “Spēlmaņu nakts” "Grand Prix", bet apbalvojumus vēl četrās nominācijās.Tikmēr Dailes teātri uz nezināmu laiku pameta dīva Rēzija Kalniņa, bet Nacionālais teātris beidzot tika vaļā no aktiera Artusa Kaimiņa. Operā pirmo gadu pie vadības grožiem aizvadīja Zigmars Liepiņš, kurš plašāku uzmanību izpelnījās ar divām šķietami radikālām rīcībām – vēlmi mainīt baltā nama nosaukumu un ielaižot tur dzimšanas dienā palīksmoties krievu komponistu un miljonāru Igoru Krutoju.
Mierā šoreiz nedusēja arī Latvijas cirka industrija, kur norisinājās karstas cīņas par dzīvnieku tiesībām, mudinot atbrīvot viņus no darba un turpmāk tā spīdzināt tikai klaunus un akrobātus.
Kino
Pie skatītājiem nonāca vēl dažas filmas par bezmērķīgiem jauniešiem ar sliktu uzvedību (Modris, Izlaiduma gads, Cilvēki tur), kas lika noticēt, ka varbūt kino industrijai vēl nevajag pilnībā atņemt visu finansējumu. Ar vairākām vērienīgām atklāšanas ceremonijām debitēja Rīgas starptautiskais kinofestivāls, tiecoties nomākt Eiropas kino kāro iedzīvotāju sēras par “Arsenāla” bojāeju. Tomēr par grandiozāko notikumu kino dzīvē un „Rīga 2014” programmā kļuva Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija, kad Rīgu ar savu klātbūtni pagodināja tādi pasaulslaveni personāži kā režisora Ingmara Bergmaņa mūza un aktrise Līva Ulmane, režisors Vims Venderss un sunīša Rekša saimnieks Tobiass Moreti. Pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu “Akmeņi manās kabatās” uz dzimteni atveda Amerikā dzīvojošā režisore Signe Baumane, ļaujot latviešiem kā vēl nekad dzīvē pietuvoties cerībām uz pašiem savu “Oskara” statueti. Pašās gada beigās Latvija tika pie pirmajām 3D filmām, kas gaidīto ažiotāžu pagaidām nav izpelnījušās, bet vismaz, gods kam gods, kuluāros jau izskanējuši vairāki attaisnojumi, kāpēc nav izdevies tik labi, kā gribētos – termiņi, pazudusi liela daļa naudas, pieredzes trūkums u.tml. Kā tad nu bez tā.
Literatūras lauri vienās rokās
Visus literatūrai pieejamos laurus pagājušajā gadā piesavinājās Eiropas literatūras balvas laureāts, grāmatas “Jelgava 94” (2013) autors Jānis Joņevs, liekot domāt, ka gadījumā, ja viņš uzrīkotu kopīgu šovu ar grupu “Carnival Youth”, varētu nebaidīties piepildīt līdz ūkai "Arēnas Rīga" tribīnes.
Klusāk, bet tomēr dažas grāmatas iznāca arī šogad – piemēram, Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks”, kam nebaidos prognozēt labākās grāmatas apbalvojumu šī gada “Latvijas Literatūras gada balvā”, kā arī mūsdienu brāļu Kaudzīšu – Jurģa Liepnieka un Nila Saksa – kriminālromāns “Nāve – tās vēl nav beigas”.
Mākslas anatomija
Spilgtākie notikumi mākslā saistāmi ar divu latviešu izcelsmes pasaules slavenu mākslinieku izstādēm – Vijas Celmiņas “Dubulto realitāti” un Gustava Kluča “Kāda eksperimenta anatomiju”. Tomēr visspilgtāk publiskajā telpā sevi pieteica neordinārās Francijas laikmetīgās mākslas ikonas ORLAN ierašanās, kuras mīļākais audekls savu ideju prezentēšanai ir pašas ķermenis.
Cita veida kultūra
Par savu veida kultūras norisēm “ārpus rāmjiem” man sakāmas trīs lietas. Pirmkārt, neskatoties uz joprojām nepietiekamo finansējumu iekšlietu struktūrā, arvien vairāk sāka uzdarboties modes policisti, kuri pašaizliedzīgi norādīja, kā citiem vispareizāk pieklātos ģērbties. Viens no viņiem, protams, bija Artuss Kaimiņš un viņa skarbā kritika žurnālista Jura Kažas brīvā stila apģērbam svinīgā pasākumā.
Otrkārt, attīstījās diskusiju kultūra, ko visspilgtāk varēja novērot reklāmista Ērika Stendzinieka un multimākslinieka Kaspara Bindemaņa asajā vārdu apmaiņā par ētiku un morāli. Uz Stendzenieka aizrādījumu par Bindemaņa pārāk zemu atpogāto kreklu otrais reaģēja ar paziņojumu, ka slavenajam reklāmistam vispār interesē tikai flirtēšana ar savām mazgadīgajām kolēģēm. Cepuri nost! Treškārt, šis gads bija bagāts ar dažnedažādām balvu pasniegšanas ceremonijām.
Ierosinu papildināt šo priecīgo notikumu virkni ar vēl vienu – apbalvojumu “Gada frizūra”. Laureātiem nominēju mūziķi King Charles, "Rīga 2014" vadītāju Diānu Čivli un bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu.
