Man šis stāsts sākās pagājušajā vasarā. Uz ielas satiku senu paziņu Māri Birznieku. Viņš lūdza uzrakstīt pāris vārdu "ebrejiski" – viņam esot jātur solījums, kas dots dārgam cilvēkam. Taču ivritu es neprotu, bet dzimto jidišu zinu tikai sarunvalodas līmenī. Frāzi ivritā iztulkoja mana māsa izraēliete. Bet mēs ar Māri sarunājām – kad piemiņas plāksnes būs savā vietā, viņš pastāstīs šī stāsta detaļas.
Un, lūk, Māris no akmeņkaļu darbnīcas paņēma gatavās marmora plāksnes un aizveda tās uz mežiņu Sakas pagastā netālu no Pāvilostas. Šeit 1941. gada 29. oktobrī nacisti nogalināja visus ebrejus no šīs mazpilsētas, kā arī no tuvējās Sakas, Ulmales un Jūrkalnes. Septiņdesmit četrus cilvēkus, no zīdaiņiem līdz sirmgalvjiem.
"Kad biju Itālijā, iegāju sinagogā, paņēmu pagalmā akmentiņus, atvedu uz šejieni. Noliku uz piemiņas akmens mežiņā. Tie ilgi tur stāvēja…
Manu sievasmāti Tabitu Hartmani dakteris Ābrams Levenšteins izārstēja 1936. gadā. Viņai tad bija seši gadi, viņa ļoti smagi saslima.
Spēcīgs drudzis. Viņai bija tik slikti, ka vecāki trijos naktī, ziemā, stiprā salā gāja pēc ārsta, viņš dzīvoja Sakas pagastā. Upīti šķērsoja pa ledu. Viņš, izdzirdējis par bērna stāvokli, tūlīt pat gāja jūgt zirgu ragavās. Viņi atbrauca, viņš ietina slimo meitenīti kažokā un aizveda uz slimnīcu. Ilgi ārstēja un izārstēja. Viņa visu mūžu bija viņam pateicīga," stāsta Māris.
Iepriekšējā dienā pirms mūsu sarunas es aizbraucu uz to pašu mežiņu. Atrast nav pārāk grūti, ja mērķtiecīgi uz turieni dodas – ir norāde gan uz šosejas, gan nedaudz tālāk, kur sazarojas divi meža ceļi. Uz nošaušanas vietu ved priežu aleja. To vietējie iedzīvotāji iestādīja 70. gados, tad tika uzstādīts arī akmens ar uzrakstu "Fašisma upuru kapi". Marmora plāksnes Māris novietojis nedaudz tālāk, aiz akmens. Viņa atnestais balto ziedu pušķis jau apvītis un apsalis… Pēc senas paražas es noliku akmentiņus – gan uz vecā pieminekļa, gan uz jaunajām plāksnēm.
Pāvilostas novadpētniecības muzejā glabā savu līdzpilsoņu piemiņu. Uzsver – miestiņā visi dzīvojuši draudzīgi un kaimiņus pēc tautības un ticības nav dalījuši. Muzeja krājuma glabātāja Larisa Ķipste parādīja visus materiālus, kas saistīti ar Pāvilostas ebreju kopienas dzīvi un iznīcināšanu. Par to jāpastāsta atsevišķi.
"Levenšteinam ilgi nebija bērnu. Un pēc tam visa Pāvilosta priecājās – 1940. gadā piedzima Nata. 1941. gada 29. oktobrī viņai bija jau gads…
Pirms pašas nošaušanas Levenšteins turēja meitiņu rokās.
Mana sievasmāte to zināja, jo vācieši uz turieni aizveda vietējos iedzīvotājus, lai viņi pēc tam apraktu līķus. Starp viņiem bija arī Tabitas klasesbiedra tēvs. Viņš pēc tam mājās atcerējās šīs šausmas, bet dēls pārstāstīja klasesbiedriem… Grūti runāt, nespēju," Māra balss trīc. (To, ka es pati jau sen šņaukājos, vispār ir lieki teikt.)
"Kāda bija šī mazā bērniņa vaina?! Varbūt viņa vēl tagad būtu dzīva!" iesaucas Māris. Un atgriežas pie stāsta, ko daudzreiz dzirdējis no sievasmātes.
"Levenšteins turēja mazulīti rokās, bet sieva viņam jautāja, kas notiek (sākumā nacisti teica, ka visus ved uz Liepājas geto – L.M.). Un viņš viņai atbildēja: "Tie nav cilvēki. Tie ir zvēri." Pirms nošaušanas viņus dzina no Pāvilostas ar kājām, nakti viņi pavadīja kādā netālā šķūnī. Nu kāpēc?!... Par ko?! Sievasmāte atcerējās, kā viņi dzīvoja pirms kara – visiem bija ļoti labas attiecības," stāsta Māris.
Tabita Hartmane lūdza znotam pieskatīt piemiņas vietu. Pāvilostas muzeja vadītāja Irina Kurčanova stāstījusi Mārim, ka muzeja darbinieki kopā ar skolēniem regulāri uz turieni gājuši, uzturējuši kārtību. Tur diezgan ilgi atradusies skaista lelle kastē – Natai, kas uz visiem laikiem palika mazulīte… Pēc tam piemiņas vietas aprūpi oficiāli pārņēmusi pašvaldība – un, kā saka Māris, neko nav darījusi. Viņš uzrakstījis vietvarai vēstuli, saņēmis solījumu, ka viss tiks sakopts. Bet pats kritušos kokus un lielos zarus centies aizvilkt, cik bijis spēka.
"Mana sievasmāte bija lieliska. Viņa nodzīvoja līdz 89 gadu vecumam. Pirms nāves atstāja man savas piezīmes – ko atcerējās par dakteri Levenšteinu un citiem Pāvilostas ebrejiem, lai es neaizmirstu. Un atstāja man nedaudz naudas, lai es šīs plāksnes uztaisītu, visu mūžu viņa atcerējās šo stāstu…
Viņa gribēja, lai uzraksts būtu latviešu valodā, bet es nodomāju – viņi bija ebreji, vajadzētu arī ebrejiski.
27. oktobrī saņēmu gatavās plāksnes, bet 28. oktobrī, pirms nošaušanas gadadienas, aizvedu un uzstādīju. Un 29. oktobrī aizbraucu atkal, domāju, varbūt tur sakopts labāk, es taču nenovācu visus zariņus. Nē. Bet zini, kas tur bija?
Naktī bija nolijis neliels lietus, mazi ūdens pilieniņi bija sasaluši uz šīm plāksnēm, gluži kā briljantiņi – kā pateicības asaras… Un man tik labi kļuva ap sirdi.
Biju izdarījis, ko sievasmāte lūdza. Paspēju. Man veselība arī nav no tām labākajām, teiksim tā. Bet, cik spēšu, pieskatīšu šo vietu," saka Māris.
Viņam gribētos uzstādīt lielu akmeni ar Dāvida zvaigzni pie pagrieziena uz šosejas, lai piemiņas vieta būtu pamanāmāka.
"Uz labiem cilvēkiem pasaule turas! Mums nav tiesību aizmirst par viņiem! Īpaši tagad, kad "Hamās" tādas lietas pastrādā Izraēlā," rezumē Māris Birznieks.
