Liba Mellere: Pieminot Kuldīgas ebrejus. Un ne tikai

Kuldīgā pašlaik atvērta neliela izstāde par pilsētas ebreju vēsturi. Tā ir veidota maigi un ar mīlestību, bet cilvēkam, kuram holokaustā gājusi bojā lielākā daļa radinieku, rada milzīgas skumjas par to, kas zaudēts vēl pirms piedzimšanas...

IZSTĀDE

"Kas bija Kuldīgas ebreji?", Kuldīgas novada muzejs, Pils iela 5, atvērts katru dienu, izņemot pirmdienas.

...Pa labi — afišu stabs, aplīmēts ar plakātiem par Ebreju teātra izrādēm, lekcijām, palīdzības organizāciju pasākumiem. Priekšā — kurpnieka stūris: milzīga fotogrāfija, kurā strādā amatnieks; uz trepītēm apakšā guļ instrumenti, vēl citi karājas pie griestiem; netālu mētājas zābaku pāris un gari sieviešu šņorzābaki. Stūrī ir vecās kapsētas fotogrāfijas. Tā vairs nepastāv. Tās vietā 1970. gadā izveidoja parku. Pie sienas pieliktas divas ozolkoka kapu plāksnes. Pie pretējās sienas ir fotogrāfijas ar kāzām, ģimenēm, ar puisēnu, kas acīmredzot svin barmicvu — ebreju pilngadību. Citā ir sporta komandu attēli. Otrajā istabā ir skola.

Veci soli, uz tāfeles pusnodzēsts uzraksts ivritā: "Sveika, pirmā klase". Uz skolotāja galda ir globuss. Uz sienām bildes un bildes - skolas klases un bērnudārza grupiņas.

Ir arī pilsētas un valsts kartes, ēku plāni. Stūrī ir skapis ar vecām grāmatām.

Līdz 1561. gadam, kad izjuka Livonijas ordenis, ebrejiem bija liegts dzīvot Goldingenē, kas daudz vēlāk tika pārsaukta par Kuldīgu. Pēc tam šīs zemes tika Polijas karalim Sigismundam II Augustam, teritorijai kļūstot par Kurzemes hercogisti. Pirmie ebreji parādījās Goldingenē 17. gs. beigās, un 1797. pilsētā bija reģistrēti jau 26 vīriešu dzimuma ebreji. Kopš tā laika ebreju skaits sāka strauji pieaugt. 1835. gadā 57% pilsētas iedzīvotāju bija ebreji (otrā lielākā iedzīvotāju grupa bija vācieši). Vēlāk, 1875. gadā, tika uzcelta sinagoga un izveidojās jau vesels ebreju rajons. Pat 1897. gadā, kad Goldingene bija krietni paaugusies latviešu pieplūduma dēļ, 26% no pilsētas iedzīvotājiem bija ebreji. Pirmais pasaules karš bija arī pirmais trieciens pret Kuldīgas ebrejiem: cariskā vara, uzskatot, ka Kuldīgas ebreji simpatizē Vācijai, 1915. gadā deportēja praktiski visu ebreju populāciju uz dziļu impērijas iekšieni. Pēc kara beigām un Latvijas neatkarības izcīnīšanas atgriezties izdevās aptuveni trešdaļai.

1935. gadā 9% no pilsētas iedzīvotājiem bija ebreji.

Sākumā ebreji nodarbojušies pamatā ar tirdzniecību, taču jau kopš 20. gadsimta ebreju tautības iedzīvotāji - šādu formulējumu izmanto Kuldīgas muzeja izstādes autori - atvēra fabrikas (ieskaitot sērkociņu fabriku), darbnīcas, tirdzniecības namus. 1935. gadā 95 no 205 Kuldīgas uzņēmumiem bija ar ebreju kapitālu. Pilsētā bija ebreju bērnudārzi un privātskola, jaunatnes biedrība, kultūras un sporta biedrība "Makkabi", kā arī dažādas labdarības organizācijas.

Bet tad nāca vācieši.

1942. gada sākumā Kuldīgā vairs nebija neviena ebreja. Izglābās tikai pavisam nedaudzi

— tie, kurus apkaimē bija slēpuši vietējie zemnieki. Pēc kara pilsētā atgriezās tikai pāris ģimenes.

Jāatzīstas, ka uz muzeju es devos ar slēptu cerību: 

mans vectēvs ir dzimis Kuldīgā.

Precīzāk — tēva patēvs. Īstais vectēvs kļuva par vienu no pirmajiem ebreju izšaušanas upuriem Liepājā 1941. gadā. Kad nomira vectētiņš Josi, man vēl nebija divi gadi, bet tagad no neviena neuzzināt, kā un kāpēc viņš nokļuva Liepājā. Izstādē es staigāju no vienas bildes pie otras, uzmanīgi ieskatoties sejās, kas bija vecajās fotogrāfijās. Tas bija pagrūti — bildes bija nepietiekami asas, turklāt traucēja sariesušās asaras.

Tas ir ļoti smagi — saprast, ka gandrīz visus cilvēkus no šīm fotogrāfijām 1941. gadā iznīcināja fašisti.

Es staigāju, skatījos, aprēķināju aptuveno skolas un bērnudārza bilžu bērnu vecumu... Meklēju vectēvu. Neatradu. Bija jāapmierinās ar to, ka izstādē bija "apavu darbnīca", un vectēvs bija lielisks kurpnieks.

Pēdējos Liepājas geto iemītniekus vācieši iznīcināja 1943. gada rudenī. Un hitlerieši bija ļoti praktiski ļaudis. Viņi paturēja sev trīs amatniekus: juvelieri, pulksteņmeistaru un kurpnieku. Mans vectēvs bija šis kurpnieks. Viņus turēja gestapo zirgu staļļa bēniņos. 1944. gada janvārī pie viņiem slepus ielīda zirgkopis Trofims un teica: "Zēni, es dzirdēju, kā viņi teica 'liquidieren' - baidos, ka tas ir par jūsu dvēselēm, jūs taču jau esat izdarījuši visu darbu priekš viņiem? Es atstāju lūku uz ielu vaļā, ja gribat — bēdziet!" Es atceros senču stāstus - tajā laikā Liepāju jau bija pasludinājuši par Judenfrei, un bija jāierodas kādam lielam nacistu priekšniekam, lai pārbaudītu.

Protams, ebreju amatniekiem gribējās dzīvot. Viņi bēga tajā pašā naktī. Vectēvs neveiksmīgi nolecis, samežģījis kāju, kustējies ar grūtībām. Pa ceļam viņi esot uzdūrušies patruļai, bet vectēvs nokritis zemē un izlicies piedzēries. Ģimenes nostāsti vēsta, ka viņš sācis dziedāt kādu latviešu dziesmu. Esot paveicies: vācieši pagājuši garām, nosakot "Lettische Schweine" ("latviešu cūkas"). Nākamajā naktī trijotne jau bija pie Seduliem, pie tam vectēvu esot burtiski nesuši, jo pats viņš neesot varējis paiet.

Par Robertu un Johannu Sedulu vajag runāt - jārunā - atsevišķi:

viņi gandrīz divus gadus slēpa pie sevis 11 ebrejus, riskējot ne tikai ar savām dzīvībām, bet arī divām mazām meitiņām. Bet cilvēkus vajadzēja ne tikai slēpt, bet arī barot! Viņi nīka badā. Turklāt nemitīgās bailes, ka kārtējajā pārbaudē tomēr atklās slepeno telpu pagrabā. Roberts gāja bojā 1945. gada martā no artilērijas šāviņa. Dzīvot kļuva pavisam grūti. Kā Johanna izdzīvoja?

"Jad Vašem" holokausta memoriāls Robertu Sedulu nodēvējis par "Taisno starp tautām", un viņa vārdā stādītais koks ir memoriāla alejā. Liepājā Roberta un Johannas piemiņa ir iemūžināta uz sienas Līvu kapos, kā arī memoriālā Šķēdē, kur tika nošauti tūkstošiem Liepājas ebreju.

...Izejot no muzeja, es devos staigāties pa Kuldīgu. Man gribējās apskatīt bijušās sinagogas ēku. Tagad tur ir bibliotēka, bet blakus, bijušajā lūgšanu namā — Mākslas nams. Adresi atcerējos neprecīzi, taču pirmā garāmgājēja, jauna sieviete ar bērnu, pateica pareizo virzienu.

Pie senatnīgās luterāņu baznīcas es vēlējos noskaidrot, vai eju pareizajā virzienā, un pusmūža kungs man sniedza precīzas instrukcijas. Taču es jautāju nevis ceļu uz bibliotēku, bet gan "kur atrodas bijusī sinagoga?" Jau 75 gadus "bijusī".

Šis ir saistībā ar ļaužu atmiņu un it sevišķi Kuldīgas iedzīvotāju atmiņu. Jāmin, ka pie bibliotēkas ieejas par bijušo sinagogu atgādina arī plāksnīte.

Lūk, vēl. 29. oktobrī Pāvilostā tika atvērta izstāde "Ebreju mediķi holokaustā" - par ebrejiem, kas iznīcināti šajā apkaimē. Sakas novadā nonāvēti 74 ebreji no Pāvilostas, Sakas, Ulmales un Jūrkalnes.

Visu augstāk rakstīto var uzskatīt vienkārši par ieteikumu, ja ir iespējams, apmeklēt abas izstādes. Var uzskatīt arī par pateicības izteikšanu izstādes autoriem. Par to, ka atceras paši un neļauj aizmirst citiem. Un var uzskatīt par atgādinājumu neticamajai drosmei un godprātībai, kas piemita cilvēkiem, kas glāba citus cilvēkus.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti