Atskrūvējot rozeti, viss kļuva skaidrs. Viens vads acīmredzami (!) nav pievienots tur, kur tam būtu īstā vieta. Ha.. Augošas pašapziņas uzplūdā padaru slinko būvnieku darbu līdz galam. Kāpņu telpā ieslēdzu automātiskos, kas tam laikam bija retums, korķus…
Tālākās sekundes spilgti iespiedušās atmiņā. Spalgs paukšķis, tā kā pie auss atverot šampi, ko pavada zilas dzirksteles. Kaimiņos skanošo mūziku vairs nedzird. Kluss kā Purvīša gleznās un tumšs kā Maļeviča Melnajā kvadrātā. Viss daudzstāvu māju puduris iegrimis tumsā. Ar ātrām un precīzām kustībām ielavos atpakaļ dzīvoklī. Lukturītis pat palicis rokā. Ātri atvienoju "acīmredzamos" vadus un izeju kāpņu telpā, kur jau dzirdama kaimiņu murdoņa. Neviena nepieskatīts, ātri atslēdzu drošinātājus darba stāvoklī un ar Bīna cienīgu izbrīnītu ģīmi pievienojos augšējā stāva kaimiņa sašutumam.
Domāju, ka vēl var uzrasties kāds elektriķis, kas meklēs vainīgo un būs gatavs kādam (nez kurš to izdarījis?) sadot pa muti, taču par laimi šie ļaudis bija aizņemti ar centralizētās apakšstacijas remontu, kas ilga labu pusstundu. Viss atkal strādāja - Aleluja!
Šo savu "varoņdarbu" atcerējos pēc 27 gadiem Sočos. Bija pirmais rīts pēc olimpisko spēļu noslēguma. Šādi rīti parasti iezīmējas ar tukšuma sajūtu, kāda iestājas pēc 20 dienu štoses, tai klāt miksējas nelielas galvassāpes no iepriekšējā vakara svinēšanas.
Ieslēdzu televizoru – olimpiskie kanāli bija beiguši darbību, un pirmā poga rādīja "RTR Rossija" bildi. Un tad man "izsita korķus" gluži kā Jaunolaines mikrorajonam.
Mums Latvijā pieejamajā starptautiskajā versijā propaganda bija mīkstāka un izplūdušāka. Bet te mauca uz velna paraušanu. Tik organizētu un masīvu naida runu dzirdēju pirmo reizi. Tāda sajūta, ka ukraiņi tūlīt uzbruks Krievijai, un, ja viņus neapturēs tagad, tad visi var pakot čemodānus uz Sibīriju. Lieki piebilst, ka pēc dažām dienām Krievija iebruka Ukrainā un sagrāba Krimu.
Pat neesmu mēģinājis noskaidrot, kurš pirmais teica, ka nevajag jaukt sportu ar politiku, taču esmu pārliecināts, ka tas tika darīts mērķtiecīgi, lai iespējami neuzkrītošāk novērstu uzmanību no tā, ka sports bija, ir un būs politika.
Bijušais Krievijas sporta vadītājs Vitālijs Mutko, kas bija galvenais Soču spēļu ideologs, nesen sniedza interviju "par godu" spēļu desmitgadei. "Vadītājs" no mums prasīja uzvaras. Naratīvs – valsts vara prasa uzvaras – caurvija interviju.
Bija pagājuši nedaudz vairāk kā 20 gadi kopš Padomju Savienības sabrukuma. Tautai vajadzēja krievu, nevis padomju uzvaras. Futbolā savā laikā panākumus palīdzēja kaldināt ukraiņi un gruzīni, basketbolā – baltieši un ukraiņi. Daudzmaz tikai hokejā padomju panākumi bija izteikti krieviskāki.
Mūsu tautai vajadzīgas uzvaras! Tas nebija fanu sauklis, tas bija valstisks uzstādījums. To pieprasīja valsts vara. Domājat, ka kaut kas ir mainījies?
Pēc četriem gadiem Phjončhanas olimpiādē hokeja turnīra finālā krievi mocījās ar sīkstajiem vāciešiem un blakus sēdošais Latvijas politiķis teica, ka mums būs labāk, ja krievi uzvarēs. Pretējā gadījumā viņu hakeri metīsies uzbrukt visam, kam vien varēs. Tāda pieredze jau esot. Ja nav uzvaras, tad esot jāizdara tā, lai visiem citiem arī būtu slikti. Jo sliktāk, jo labāk.
Vai neizklausās pēc patreizējām kara nelietībām? Nevar uzvarēt kaujas laukā, tad bliezīs pa skolām un mikrorajoniem.
Tāds ir "vadītāja" uzstādījums. Tādu to realizē labi atlasītie kalpi. Demokrātiskajās valstīs tos sauc par tautas kalpiem – šie ir Valsts varas kalpi.
Pirms Soču olimpiādes tika pirkti ārzemju eksperti, naturalizēti ārzemju sportisti, tika ieguldīts dopinga sistēmā un sportistu apmaksā. Viss tika darīts, lai tik "vadītājam" varētu atskaitīties par uzvarām. Varenības izrādīšanai netika taupīta nauda arī F-1 uzņemšanai un Pasaules kausam futbolā.
Toreiz, pirms 10 gadiem, uzrakstīju "Baha runu". Ar ironiju rakstītais jau nākamajā rītā pārvērtās pilnīgā "mikrorajona satumsumā". Tagad varētu rakstīt jauno Tomasa Baha runu Parīzes spēļu atklāšanā, bet…
Tas, ko Baha vadībā ir izdarījusi Starptautiskā Olimpiskā komiteja, skaidri un gaiši neizslēdzot agresorus no olimpiādes, ir tik nožēlojami, ka emocionālākais, ko sagaidu no Parīzes spēlēm, ir Baha izsvilpšana.
Tiesa, es saprotu, ka skaņu režisoriem jau tagad tiek doti uzdevumi gādāt, lai Baha runas laikā fona skaņas nāktu no "pareizajiem" mikrofoniem.
Francūžu musketieriskais paņēmiens atklāšanas ceremoniju veidot uz upes nozīmē arī to, ka uz baržas ar "neitrālajiem" sportistiem skanēs mūzika, kas notušēs skatītāju ūjināšanu un izsvilpšanu. Uz visa šī fona, tfu, tfu, tfu (spļauju pār plecu acu augstumā), ir milzīgs risks, ka tie, kas nevar uzvarēt sporta laukumos, mēģinās revanšēties, nodarot kaitējumu citiem.
Es tiešām bažījos par rīkotāju spējām garantēt drošību šādā līdz šim nepieredzētajā plānā – atklāšanas ceremonijā, kas ietver pārvietošanos pa Sēnu.
Kad viedie prāti šo koncepciju bija prezentējuši, tad Krievijas tanki vēl nebija sākuši maršu uz Kijivu un nebija eskalējies Izraēlas konflikts. Ir skaidrs, ka atkāpties no koncepcijas viņi nevar. Tāpat vairs nevar tik ļoti paļauties uz specdienestiem, tajā skaitā uz "Mossad", jo pieredze rāda, ka ar augstu motivāciju var piemānīt vissmalkākos drošības mehānismus. Un Parīzes spēles ir izcila arēna – arī ļaundariem.
Vai Latvijai vajag startēt olimpiādē? Vajag!
No tā mūsu galvas nenolieksies zemāk. Mēs iesim cīnīties sporta laukumā, ja ne ar draugiem, tad ar normāli domājošajiem. Mums nevajadzēs spiest rokas nelietīgo vadītāju vasaļiem un ideoloģijas nesējiem. Turklāt esam skaidri un gaiši pateikuši, ka mēs boikotējam sacenšanos ar Krievijas sportistiem, jo sports bija, ir un būs... politika.
P.S. Gaidu, kad arī Kremlī uzradīsies kāds "jaunais speciālists", kurš jutīs sevī "elektriķa gēnu" un kuram izdosies "salikt vadiņus acīmredzamajās vietās". Gaidu tādu "korķu izsišanu", kas pabeigtu šo stāstu.
