Šis gads Latvijas futbola izlasei ir pārmaiņu laiks, jo ziemā pēc četru gadu darba no galvenā trenera amata atvadījās vietējais speciālists Dainis Kazakevičs, par kura aizstājēju Latvijas Futbola federācijas vadība izvēlējās itāli Paolo Nikolato, kurš iepriekš ilgus gadus ar labiem panākumiem strādāja dažādu vecumu Itālijas jauniešu izlasēs. Jāpiebilst, ka pieaugušo līmenī 57 gadus vecais Nikolato līdz šim bija strādājis tikai Itālijas čempionāta trešajā līgā.
Atjaunotās neatkarības laikā Nikolato kļuva par piekto ārzemnieku pie Latvijas izlases vadības pults pēc gruzīna Revaza Dzodzuašvili, angļa Gērija Džonsona, soma Miksu Pātelainena un slovēņa Slavišas Stojanoviča. Zīmīgi, ka no šīs pieaicināto speciālistu kompānijas par veiksmīgu var saukt tikai Dzodzuašvili darba posmu, bet trīs pārējie ārzemju speciālisti ātri vien devās prom no Latvijas bez panākumiem un ne pēc savas vēlēšanās.
Protams, par Nikolato darba rezultātiem spriest vēl ir pāragri, bet ar katru maču rodas arvien vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Ja Latvijas izlasei šogad pirmās pārbaudes spēles martā pret Kipru un Lihtenšteinu varēja uzskatīt par jaunā trenera iepazīšanos ar komandu, tāpēc vēl bija pāragri šaut kritikas bultas (lai gan neizšķirts pret Lihtenšteinas "pastniekiem" jebkurā gadījumā ir apkaunojošs rezultāts), tad Baltijas kausā jau prasījās redzēt izlases jaunās vadības pirmos darba augļus. Arī pats Nikolato pirms mača ar Lietuvu atklāja, ka šajā spēlē vēlas redzēt sasniegto progresu, bet diemžēl jāsecina, ka pagaidām ar neapbruņotu aci to ieraudzīt nav viegli.
Viens gan ir skaidrs – Nikolato komandas veidošanu sāka no tīras lapas, aicinot gan iepriekšējā trenera laikā ignorētos veterānus, gan arī izmēģinot agrāk valsts pirmajā komandā vēl nespēlējušus jauniešus. Piemēram, martā Kiprā valstsvienības rindās laukumā atgriezās 32 gadus vecais centra aizsargs Vitālijs Jagodinskis, kuru iepriekšējais izlases vadītājs Kazakevičs visus savus četrus gadus spītīgi neaicināja uz valsts galveno komandu, lai gan šajā laikā Jagodinskis reiz pat tika atzīts par Latvijas virslīgas labāko aizsargu.
Savukārt uz Baltijas kausu tika izsaukti seši potenciālie debitanti, no kuriem pie debijas tika divi – 20 gadu vecais pussargs Lūkass Vapne devās laukumā komandas sākumsastāvā, bet četrus gadus vecākais aizsargs Emīls Birka iznāca laukumā uz maiņu. Kopumā trijos mačos Nikolato laukumā ir izlaidis jau 28 spēlētājus.
Katrā ziņā Nikolato nebaidās eksperimentēt, izmēģinot gan jaunas taktiskās shēmas, gan mainot spēlētāju pozīcijas.
Piemēram, mūsu klasisko četru aizsargu līniju aizstājot ar trīs centra aizsargu shēmu. Interesanti, ka Nikolato par centra aizsargu pārkvalificēja valstsvienības kapteini Kristeru Toberu, kurš aizsardzībā spēlē arī klubā "Grasshopper" Šveices čempionātā, taču izlasē viņš agrāk darbojās vidējā līnijā. No vienas puses, šādas pārmaiņas ir saprotamas, bet, no otras puses, Latvijas izlasē aizsardzībā it kā ir pietiekama konkurence, un tieši balsta pussarga zona ir problemātiska pozīcija, ko skaidri apliecināja arī spēle ar Lietuvu.
Zīmīgi, ka Nikolato vadībā vēl nav spēlējis agrākais valstsvienības kapteinis Antonijs Černomordijs, jo "Riga" FC centra aizsargs traumas dēļ nespēlēja martā, bet šoreiz palika rezervē.
Liepājā īpaši pārsteidzoša bija valstsvienības vidējā līnija, kur debitantam Vapnem kompāniju veidoja Aleksejs Saveļjevs un Dmitrijs Zelenkovs, kuram tā bija pirmā spēle izlases sākumsastāvā. Īpaša uzmanība tika pievērsta "Valmiera" FC pussargam Vapnem, kurš tikko bija atzīts par mēneša labāko Latvijas virslīgas spēlētāju, aizvadot vairākas spilgtas spēles pašmāju čempionātā.
Pirmajā puslaikā Latvijas izlases plāns vairāk vai mazāk attaisnojās, jo spēle ritēja ar nelielu pārsvaru, bet par otro puslaiku neko pozitīvu nevar teikt. Pēc puslaika sākumā zaudētajiem vārtiem Latvijas izlase vairs nespēja pārņemt spēles iniciatīvu, un lietuvieši droši kontrolēja notikumus laukumā, likumsakarīgi gūstot arī otros vārtus. Paradoksāli, ka šajā mačā liktenīgo kļūdu, zaudējot bumbu pie sava soda laukuma, pieļāva pussargs Andrejs Cigaņiks, kurš iepriekšējos mačos martā sevi pieteica kā potenciālu izlases līderi. Drīz pēc nonākšanas zaudētājos Latvijas izlase veica trīskāršo maiņu, izvēloties vairāk nekā pārsteidzošus risinājumus, kas diemžēl nekādā veidā nepastiprināja komandas spēli. Pietiek minēt, ka otrajā puslaikā Latvijas izlase pie pretinieku vārtiem tā arī neizveidoja nevienu patiesi bīstamu vārtu gūšanas iespēju.
Taisnības labad jāpiebilst, ka spēlē ar Lietuvu Nikolato rīcībā nebija trīs pamata priekšējās līnijas spēlētāju – pagājušā gada labākā Latvijas futbolista, uzbrūkošā pussarga Jāņa Ikaunieka, kā arī centra uzbrucēju Vladislava Gutkovska un Roberta Uldriķa.
Te gan jāsaka, ka uzbrukumā jebkurā gadījumā ir jāmeklē jaunas opcijas, jo Gutkovskis pēdējo reizi valstsvienībā vārtus ir guvis 2022. gadā, bet Uldriķim sausuma periods izlasē jau ir pārsniedzis 800 minūtes. Liepājā iespēju pierādīt sevi atkal ieguva Raimons Krollis, kurš pēc spīdošas 2022. gada sezonas Latvijas virslīgā devās uz ārzemēm, taču nu jau otro sezonu nekādi nespēj realizēt savu potenciālu. Pagaidām pie teikšanas sākumsastāvā vēl nav ticis šīs sezonas Latvijas virslīgas labākais snaiperis Marko Regža.
Latvijas valstsvienība otrdien, 11. jūnijā, aizvadīs otro Baltijas kausa spēli pret Fēru salu izlasi, kam vairs nav būtiskas nozīmes turnīra kontekstā,
bet ir laba iespēja kaut nedaudz uzlabot garastāvokli pirms gada galvenajiem mačiem – 7. septembrī Latvijas izlase sāks UEFA Nāciju līgas sacensības ar maču Armēnijā, pēc tam šajā turnīrā vēl būs jāspēkojas ar Ziemeļmaķedoniju un Fēru salām. Itāļu trenera Nikolato valdīšanas laika pirmos soļus var norakstīt uz darba procesa sākuma grūtībām, bet rudenī atlaižu laiks būs beidzies. Lai nesanāk kā pāris iepriekšējiem ārzemju speciālistiem pie Latvijas izlases stūres Pātelainenam un Stojanovičam, kuriem pirmais darba gads izrādījās arī pēdējais.
Līdzjutēji mums ir prasīgi – ja neticat, pajautājiet iepriekšējam izlases vadītājam Dainim Kazakevičam.
